Diena sākās neticami labi, bet patiesībā jebkura diena vienmēr sākas labi kaut vai tikai tāpēc, ka tā vienkārši ir sākusies. Aiz loga agrs pavasaris, sniegs ir šausmīgi paklausīgs - es katru vakaru tam saku: ''Kūsti!'' un tas tā arī dara, un vējš ir pats sevi aizpūtis prom, ja tas, protams, vispār ir iespējams. Vienkāršāk sakot, ir skaisti!
Sajutos nedaudz kā ārzemēs, jo man visu laiku gadījās sabiedriskajā transportā apsēsties blakus kādam cilvēkam, kas lasa, dīvaini, un es arī lasu. Būtībā, neviens parasti to nedara šeit, bet, piemēram, Spānijas metro es ar savām primitīvajām matemātikas zināšanām bez problēmām varēju saskaitīt cilvēkus, kuriem nav rokās grāmatas. Tas tik nenormāli traucē, jo mani daudz vairāk interesē, ko lasa tas otrs cilvēks, nevis es! Interesanti, sieviete man blakus atvēra ''Meitenes ar pūķa tetovējumu'' pirmo lappusi, un es iedomājos, ka tās viņai būs diezgan pasmagas 500+ lappuses un lai kā es arī gribētu, es apzinos, ka to grāmatu laikam nekad mūžā nesaņemšos izlasīt, varbūt tikai tad, ja es kādreiz iegrimšu kaut kādā depresijā. Anyways, es esmu šausmīgi pārliecināta, ka viņai tā grāmata nepatiks, nezinu kapēc.
Tātad, būtībā šodien notika kaut kas negaidīti pārsteidzošs - izrādās, ka tomēr ir cilvēks ar ļooti līdzīgu vīriešu gaumi kā man, un vispār ļoti līdzīgu domāšanu. Tad nu sanāca kārtējo reizi noskatīties ''Vēstules Džulietai'' un es sapratu, ka es jau garīgi esmu Veronā. Būtu veltīgi pieminēt, ka es nenormāli gribu aizbraukt ārpus Rīgas. Mani nomāc pilsēta. Gaidu vasaras dienas, kad ar riteni mīšos līdz ezeram. Tad man nenormāli kārojas noraut no koka augli un apēst. Iziet laukā un salasīt ogas vai izdarīt kaut ko citu ļoti ikdienišķu, bet iepriecinošu, ko es šobrīd nevaru izdarīt.
Principā ir brīvlaiks, bet es neesmu atpūtusies, laikam mana atpūta izpaužas darīšanā, jo es nevaru nogulēt visu dienu mājās, man vienkārši nesanāk. Es atpūšos strādājot un darot? Laikam, bet darot to, kas man patīk, protams. Ļoti jauki bija satikt vecās (atļaušos lietot šo vārdu) meitenes no Kalpakiem, pietrūkstat, mīļās. Pietrūkst arī nedaudz mākslas, uz nerviem krītošās kompozīcijas stundas arī mazliet. Sarkasms, mīļie. Man pietrūkst, kā jūs visi runājāt sarkasmā!
Šodien ar mammu diskutējām par izglītības sistēmām un kaut ko tādu. Jāatzīst, ka būtu tīri awesome, ja Ķīļa kungs, kuru mēs, nelieti, nīstam par mūsu svētā vasaras brīvlaika atņemšanas plāniem, realizētu tās plānotās reformas un mēs mācītos tā kā Zviedrijā vai Somijā. Reformas.. stulbs vārds vispār. Nē, tiešām nebūtu slikti, ja mēs nevis mācītos, bet iemācītos mācīties, un nevis iedabūtu sevī kaut kādus faktus, bet mācītos no pieredzes un darītu paši, nevis atkārtotu to, ko dara citi. Tas kas notiek tagad galīgi nekam neder, nu vismaz man neder.
Starp citu, pie Origo ir ļoti skaista bilžu izstāde, īsti neatceros iemeslu, kāpēc es viņu skatījos, laikam nebiju ieslīgusi dzīves rutīnā.. un tā nu es ar kaut kādu aziātu apbrīnojām skaistos Nepālas, Ēģiptes un Tibetas skatus. Bija jauki.Dienu noslēdzu visiem uztaisot saldējumu ar zemenēm, jo kāpēc gan ne? Rīt būs laba diena, citāda jau principā tā nevar būt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru