Ne gluži lielā pavasara tīrīšana, jo esmu šoziem bijusi diezgan kārtīga, vai pareizāk būtu teikt - mazāk nekārtīga kā parasti, tomēr tas neliedz man savas istabas plauktos atrast sen aizmirstas un nevienam nevajadzīgas apdriskātas papīra lapas. Hmm, pat neatceros kad, kādā drūmā ziemas vakarā, kad man pieslēdza kabeļtelevīzijas Discovery un citus kanālus - janvāris, februāris.. ?
'' Neprāts. Lekt no klints ar paraplānu. Vēl lielāks neprāts - to neizdarīt. Manā galvā nepārtraukti atkārtojas vārdi: ''Cik skaisti, cik skaisti, cik skaisti...'' Pārāk skaisti... vai var būt pārāk skaisti? Neaptverami..
Ar vieglu klikšķi nospiežu mazo podziņu labajā pults stūrī, un ekrāns paliek melns. Viss. Bija skaisti. Jau pēc īsa mirkļa es uz lapiņas uzrakstu skaistiem, maziem burtiņiem - Brazīlija. Cik neaptverami daudz man ir apkārt, cik daudz ir jāredz, pavisam tālu. No visām šīm domām, no viesiem šiem impulsiem, kurus es tveru no bezgalīgās apkārtnes, man sāk sāpēt galva. Japāņu flautas īpatnējās skaņas, it kā nomierina, bet patiesībā nē. Skaista melodija, tas arī viss. Skaista valsts, nu jā. It kā hipnotizē, gribas ielikt koferī savu Madridē nopirkto kimono. [...] Gribas atbrīvoties no lietām un ļauties izjūtām.
Man nepatīk lietas kā tādas - mantas, priekšmeti, galīgi lieki, tomēr vajadzīgi. [...] Lieta ir vienkārši lieta, to nevar pielīdzināt izjūtām. Principā mums nevajag neko, var vienkārši tāpat vien priecāties par neko..
Domas aiziet kaut kur ārpus robežām. Robežu vispār nav. Starp citu, iedomājieties, ja visa nauda, kas tiek tērēta militāriem ieročiem tiktu ieguldīta Kosmosa izpētei? Ja referenduma vietā mēs labāk visi kopā uzceptu milzīgu šokolādes kūku. (demokrātija, mīļie) Ja mēs biežāk viens otram uzsmaidītu. Ja -25 grādos skolēni ar prieku sēdētu skolas solos?
Ja...... Pēc šī vārda viss apstājas..''
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru