Es taču teicu, ka neaizmirsīšu par šo vietu, un kaut kur dziļi sevī es biju ārprātīgi pārliecināta, ka šis blogs neaizies nebūtībā, jo te ir pārāk, nu pārāk daudz kas iekšā, un rakstīšana tas ir tāds baigais ieradums, ziniet, ja tu sāc, tad apstāties ir diezgan grūti :)
Mans depresīvais periods ir oficiāli beidzies, sveiks, pavasari! Jūtos kā tikko atvēries sniegpulkstenītis vai tikko pamodies tauriņš, vai, nu jā, es vairs nevaru iedomāties nevienu pietiekami dīvainu salīdzinājumu.. būtībā, man pēdējā laikā ir nepārvarama vēlme ar prieku pateikt ''labrīt'' jebkuram cilvēkam un ar smaidu atbildēt jebkuram naidīgam skatienam. Nu vienkārši ir nenormāli labi, tāpat vien!
Ok, nekas nenotiek tāpat vien. Es redzu apkārt visādas iespējas un es vairs nedomāju tik daudz. Pēdējā laikā es vairāk daru nevis domāju, un kad jau esmu iesākusi darīt.. pēkši parādās jautājums ''bet kādā sakarā es to vispār daru?'' un atbilde atnāk tikai tad, kad viss padarīts.. un jēga ir vienmēr, nezinu, viss notiek tik impulsīvi. Tad vēl tā sajūta, ka tu it kā saņem atpakaļ. Tu dari un tu saņem, kaut kā tā. Tā kā alga par darbu, bet nedaudz savādāk, jo runa šoreiz nav par naudu.
Esmu nedaudz aizrāvusies ar astronomiju, astroloģiju, gleznošanu, tad man vēl ir nepārvarama vēlēšanās ceļot, ko es noteikti arī darīšu.. un tad es atkal sev uzdodu to stulbo jautājumu ''bet kapēc?'' un es nevaru atbildēt ar neko labāku kā ''tāpat vien'', ''jo man patīk'', ''jo es tā gribu''. Nenormāli sāku novērtēt lietas, kas man rada prieku un padara mani laimīgu, tāpat arī lietas, kas padara laimīgus citus. Un ziniet, man gribas lai visi būtu laimīgi un priecīgi, jo ja jūs tādi nebūsiet, es arī tāda nebūšu. Es ļoti iespaidojos no citiem. Man gribas, lai visiem viss būtu labi, un arī es piederu pie tiem visiem. :)
welcome back.
AtbildētDzēst