Izglītība Ineses Interpretācijā. PART 1: Bērnība

Inese ir sākusi savas pārdomu dienasgrāmatas par konkrētākām tēmām. Drīzāk nē. Laikam mērķis ir parādīt, cik arī konkrētas tēmas ir plašas.. Ok, mērķis ir vienkārši domāt!
Tā kā izglītības jautājumi (un izglītību es šeit neuztveru kā vien "formālo izglītību", bet drīzāk mūžizglītību) man vārās pa galvu jau sen-sen, un arī es pati tiem vāros līdzi, sāksim ar to brīdi, kad mēs visi esam mazi ķipari. Izglītība taču sākas tur, vai ne? Jau piedzimstam ar vēlmi un vajadzību mācīties.
Mācīties pasauli. Mācīties sevi un visu jauno. 

Pasaulei ir tieši tik gadi, cik tev ir pašam.. tik daudz, cik tu spēj spriest subjektīvi par to..
Jo es uzsvēršu šajā tekstā PIEREDZI kā galveno izziņas līdzekli. Objektīvism, sorry, uzskatu, ka nekā objektīva principā nepastāv..

#Atslēgvārdi: uzticība, ticība sev, būšana par labu cilvēku, empātija, eksperimentēšana, pasaules domāšana

Sāksim!

Daudzas īpašības un darbības, kas mums kaitina savos līdzcilvēkos, bet izrādās piemīt mums pašiem, ir audzināšanas nopelns. Tāpat arī ļoti daudzi paldies mums ir jāsaka saviem vecākiem, vecvecākiem, māsām un brāļiem, kas mums ir iemācījuši "būt par cilvēku": no pavisam maza cilvēciņa par it kā "lielu" cilvēku. It kā, jo kļūšana par cilvēku, manuprāt, ir visas dzīves process. Nevar no tā izaugt.
Staigāt, runāt, klausīties.. bieži vien dzīves laikā "būt par cilvēku" vairs netiek trenēta kā prasme, jo tiek uzskatīts, ka mēs jau to mākam. Tad mēs "kļūstam par profesiju", "kļūstam par amatu", patiesībā kļūstam sev paši sveši, aizmirstot, ka zem katra amata taču ir cilvēks. Jo pat labs kurpnieks nebūs labs kurpnieks, ja viņš tev metīs ar kurpi.

Vēlos uzsvērt to, ka videi, cilvēkiem mums apkārt un situācijām bērnībā ir liela nozīme tajā, kādi mēs esam šobrīd. Taču mēs esam brīvi atbildīgi par to, kā mēs šīs pieredzes lietojam, integrējam un pilnveidojam. Vai jums dažkārt ir tāds fīlings, ka bērnībā mēs zinājām labāk? Ko gribam un kāpēc, pat daudz neiedziļinoties. Bērniem piemīt divas fantastiskas īpašības: patiesums un uzticība.
Tās ir ļoti viegli dzīves laikā pazaudēt.

Pirmkārt, bērniem nav paš-barjeru, aizspriedumu par apkārtni un iespējamajām sekām, tāpēc viņi saka, kā ir. Caur tīru prizmu. Protams, tur ir savi niķi, jo ar laiku saprotam, ka vārdi spēj aizvainot un ir lietas, kuras labāk paturēt pie sevis. Taču "liels cilvēks" patur pie sevis ārprātā daudz. Vēl joprojām nav skaidrs, vai šīs negācijas mēdz palikt iekšā vai tiek izmētātas apkārt pa pasauli. Raudāt it kā lielajiem nepieklājas..

Otrkārt, bērni uzticas. Viņi ļoti ātri iegūst cilvēku uzticību, bērni patiesībā sajūt katrā cilvēkā to labo, viņi reaģē uz smaidiem un ir atvērti pozitīvai komunikācijai. Cilvēki bērnus parasti nesāpina. Pieaugušos gan.. un tieši tāpēc mums dzīves laikā paliek arvien grūtāk uzticēties cilvēkiem, tas ir slikto pieredžu dēļ. Sapņainu atvērtību mēdz dēvēt par "cilvēku naivumu", bet, manuprāt, tas ir dabisks atklātums. Lai arī tā ir bērna īpašība, tā nav bērnišķīga īpašība. Tā ir dabiska īpašība - raudzīties uz citu kā uz labu cilvēku. Uzticību sabojā arī ārējā ietekme - mediju skandāli, filmas, atmiņas, trūkums, mantkārība.. it kā izaugot cilvēkiem būtu tieksme palikt sliktiem, bet negribētos tā domāt..

Atceros, kad biju maza, vienmēr teicu, ka būšu māksliniece. Tik vienkārši. Un kāpēc tagad tāda skepse? Mācoties daudzas "nopietnas" lietas, kas, protams, ir noderīgas un interesantas, es tomēr agrāk vai vēlāk attopos pie audekla, ar otām rokās. It kā bērnībā mēs zinājām labāk. Jā, bērnībā mēs skaidri zinām, kas mūs padara laimīgus - cilvēki, sirdslietas, prieks. Atvērtība šīm trim. 

Temperaments, kaut kādā ziņā temperaments ir iedzimts un ar to mums jāsadzīvo - nevis saprotot, ka tas ir foršs vai sūdīgs, bet gan apzinoties, kādā veidā es ar savu temperamentu jūtos forši!  Kādās situācijās un ar kādiem cilvēkiem. Tad ir raksturs, ou raksturs! Un tas nav vecāku darbs tik daudz kā mūsējais. Visu dzīvi. Visu, visu dzīvi. Mammai mēs varam pateikt paldies, ka var mūs izturēt, nevis, ka viņa pie tā vainīga. He. Slinkums piemīt visiem cilvēkiem, kaut kādā mērā. Uzņēmību, līderību var izaudzināt. Bet tas ir darbs. Tas ir laiks. Tā ir pacietība. Un tā ir sevis laušana. Bet to visu var! Bērni, starp citu, arī tic, ka viss ir iespējams!

Kas notiek vienā brīdī?

Mums sāk jautāt tādus jautājumus kā: "Kas tu būsi?" dodot vien dažus atbilžu variantus. Ko var jautāt bērnam, kas domā, ka ir vien dakteri, skolotāji, astronauti un pārdevēji? Vēl pie tam par pēdējiem vienmēr pieaugušie saka "nē nē nē", kaut gan bērnam ir grūti iedomāties labāku vietu pasaulē par veikalu. Veikalā taču ir viss. Ar laiku tikai saprotam, ka tur ir arī patērētājsabiedrības šausmas, lēts darba spēks, ētikas pārkāpumi, cenu politika.. pasarg' to tagad bērnam stāstīs..  Pats, nabadziņš, uzzinās, un salūzīs. Salūzīs dzīvē par tik daudz, daudz lietām.

Ja es šobrīd domāju par bērnību, tad man šķiet, ka bērnībā mēs iemācāmies rūpes un mīlestību, un ieliekam tās rezerves sevī, lai nepazaudētu tālākās dzīves laikā. Mēs daudz ko iemācāmies. Bet ne tikai to, kā saka kaķis vai suns, jo patiesībā viņi nemaz tā nesaka, to izdomājām mēs - cilvēki.. Amm, mēs iemācāmies dalīties, priecāties, iepriecināt, darīt un ticēt sev. Mēs iemācāmies runāt un domāt. Jā, jau tad, nevis kaut kad skolā. Tieši bērnībā. Uzdot jautājumus. Uzdrīkstēties. Uzdrīkstēties jautāt sev un pasaulei. Un domāt, kur meklēt atbildes, ja neviens nesaka vai esošās neapmierina..

Runājot par runāšanu. Ļoti gribētos pieminēt valodas. Esmu tik priecīga, ka esmu bilingvāla. Bērnība, īpaši šajā plaukstas lieluma pasaulē, ir laiks, kad iemācīties arī starpkultūru komunikāciju, valodas.. lai tās visas barjeras un stereotipi mūs neaptver, lai mēs esam brīvi un spējam uzticēties un nebaidīties arī no "svešā". Runāt ar rokām un ar ķermeni. Klausīties, kā pasakās un izdomāt pašam savas. Nebaidīties no savām domām.

Bērnībā mēs pat nezinām, kas tā tāda izglītība ir. Bet mēs zinām, ka mācīties pasauli ir svarīgi.. ka tur nākotnē viss ir un viss ir iespējams!
#izglītība drīz sagraus šo saules ieleju

Kaut kur te es apstāšos..