.

.

svētdiena, 2017. gada 6. augusts

7

Daudz laimes dzimšanas dienā, blog
Es vēlētos būt nedaudz mazāk apsēsta ar dzimšanas dienām
Bet šodien ir arī svētdiena (svētā rakstīšanas diena)
Pārāk skaista sakritība, ne?

Un 7! Septītā dzimšanas diena
7 vienmēr licies skaists skaitlis
Un gandrīz pirms mēneša, maģiskajā 7.7.17. bija patiesi skaista diena
Un tāpat pirms 10 gadiem
Un tāpat katru gadu 6.augustā, kad ir tomēr jauki apzināties, ka, lai arī 2 gadus atmetusi, es vēl joprojām šeit mēdzu rakstīt

Varbūt blogs ir manas cigaretes

7
tik vienkārši
Mācos, mācos no tā, ka interesanti virsraksti piesauc likteni, tāpēc iztikšu bez vārdiem
Es nezinu, vēl joprojām nezinu, vai baisāki ir vārdi vai skaitļi


Bet tad nu turpinot - vasara atkal iet ātrāk nekā mums gribētos. Neatkarīgi no tā, vai ir vai nav ko darīt. Vasara sākās vēlu, un saules stari ir pavisam pieticīgi. Šodien pirmo reizi nopeldējos Latvijā. Tas nav saistīts vien ar to, ka pārsvarā mētājos pa citām zemēm. Saule patiesi ir pieticīga. Varbūt, ka saule ir tāda, kādi esam mēs paši? Vai Spānijas saules ietekmē es biju trakāka?
Varbūt.
Un varbūt nē.

Kamēr apkārt notiekošie festivāli un notikumi uzdzen atmiņas, es cīnos ar citām, un domāju par labāku dabu - klusumā, krāsu ielenkumā, īssavienojumā.. pabiju ar sevi. Bija vajadzīgs. Lai dzīvotu tālāk.. Lai būtu ar sevi tālāk. Lai izgleznotu visus pārdzīvojumus, varbūt izrakstītu, atstātu ezerā pēc peldes, izskrietu mežā un pļavā. Vasara nav beigusies. Vasaras vēl mazliet mums ir.

Vai mēs esam vasarai? Vai neesam paši aizmirsuši?
Par gaisu, par ogām, par debesīm?

Man gribētos rakstīt par piedzīvojumiem, jo tie ir bijuši. Par lielo darbu, gandarījumu, pārdzīvojumiem. Par Ungāriju, par Maltu, par Berlīni (2 reizes, bet nevienu), par par Varšavas skaisto laukumu, par Prāgu, par Zviedrijas mieru.. par to, ka, pie velna, atkal satiku Ēriku. Kā tad, kad rakstīju par mūsu skaistajiem piedzīvojumiem... bet es nevaru

Nevaru, jo, atklāti sakot, es vairs šogad nespēju izsekot saviem notikumiem
Un.. atmiņas ieņem dīvainu formu
Es priecājos par to skaistumu, bet es nezinu, kā izskaidrot
Un vai vajag?

Varbūt tikai pašai sev?
Varbūt ne tagad?
Varbūt vajag laiku?

Es jūtu, ka pavisam iespējams paies nedaudz laiks.. un es pēķsņi dzīvošu pavisam citādi. Ne tik intensīvi un haotiski kā pēdējos (vairākus..) mēnešus. Man ļoti iespējams pietrūks tā dzīvot. Bet es tagad.. tā dīvaini ilgojos pēc skaidrības. Man šķiet, ka man ir uz mirkli (tādu ilgāku mirkli) sevi jānomierina.. un mērķtiecīgi, pašpārliecināti jādodas. Tepat. Man ir jāmēģina mazliet citādi.

Šis ieraksts. Šis ieraksts pavisam noteikti ir vien man pašai. Šajā skaistajā dzimšanas dienā, kad drīkst pārdomāt šī visa emuāra iemeslus un sekas.

.. te ir ļoti daudz. Un tāpēc, ka 7.. man iešāvās prātā "Septiņi soļi svaiga gaisa". Es taču par tiem esmu rakstījusi! Ironiski, bet pirms 2 gadiem. Tad bija karsti, bet sirdī dikti auksti. Vai tagad ir otrādi? Tagad abās frontēs ir tā pavēsi, bet tīri ok.

"Atmiņu augusts" ir rakstīts kalendārā, bet atmiņās gremdēties ir bīstami. Es domāju, ka nevajag.. vairs nevajag necik.. Vajag atcerēties ar prieku. Ja būs lemts, būs lemts. Ir jāturpina darīt un mīlēt. Mācīties dzīvi. August, paldies, ka tu esi.


Es iespējams tagad te vairs kādu laiku nerakstīšu (deja vuuuuu hahaha), un tad pēc vairākiem mēnešiem (šausmas, rudenī!!!!???) es vēlos šo lasīt un saprast, kā es jūtos.

Vai justies citādi.
Un kaut kādā ziņā līdzīgi.

Es vienmēr teikšu uz tikšanos
Jo nekad
Nekad nekad
Nevar zināt, kad un kāpēc mēs satiekam noteiktus cilvēkus

Es vienmēr meklēju tajā par daudz jēgas
Bezjēdzīgi daudz jēgas
Es ticu, ka katrs cilvēks ir svarīgs
Bet varbūt ne man?

Es gribu būt tepat augustā
Mēs virzamies uz priekšu, jo tā vajag
Kur tu būsi rīt?

>...



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru