Vienas nakts bezsakars

Ir nakts. Jau vairākas dienas es zināju, ka rakstīšu blogu (kuru nekad nerakstu) tieši naktī no 21. uz 22. jūliju, tā lai neviens nepamana. Pamazām skaitlis 21 pāriet skaitlī 22, jo jau sen bija laiks, taču vēl joprojām mazliet žēl..

Nakts. Šodien trijos naktī sēdīšos autobusā, lai vestu sevi vēl tālāk no komforta zonas un dotos piedzīvojumā, kuram pagaidām nevaru noticēt. Garš, garš ceļš. Es neticu, ka es gulēšu, bet arī padomāt es vairs nevaru. Visbeidzot galvā ir pilnīgs tukšums. Diezgan baisi pēc ierastās daudzdomības. Naktīs traucē biedējoši sapņi, izrādās, ka laba fantāzija var būt arī slikta. Labāk ir gulēt..
___________________________

Tur jau Inese guļ zem ziedoša koka - netraucē, bet pamodini.
Es pamodos kaut kad maijā, līdz ar pirmajām puķēm un kaut kādu mistisku sauli, kuru pēdējo reizi sajutu (ne tikai redzēju) Spānijā. Tā es vēl joprojām guļu sāniski un pa miegam runāju spāniski. Patiesībā esmu aizmirsusi, kā runāja spāniski, bet cilvēki laiku pa laika  pajautā patulkot "Despacito", bet es labprāt tēloju, ka es nesaprotu.

Es nesaprotu ļoti daudzas lietas šai pasaulē. Gribas smaidīt un raudāt vienlaicīgi, jau diezgan ilgstoši. Ir izdarītas 2/3 prioritāšu, un šobrīd spēks ir tieši tik pat daudz, cik viņa nav. Kamēr citi plūc bakalaurus, es plūcu vien puķes un brīvajā laikā taisu izstādes un turpinu savus projektus, sākot tā nopietni uztraukties par to, ka man nav darba. Vai arī "pieaugšana" liek man uztraukties. Tik daudzas reizes taču ir nācies doties nezināmajā, bet ar katru reizi paliek arvien vairāk bail.

Vai gribas komfortu? Vai gribas stabilitāti? Balansu? Nu nevar būt..

Es pamodos maijā un kopš tās reizes es vairs nevaru aizmigt. Dažādu iemeslu dēļ. Es vienlaicīgi planēju apkārt un guļu. Es guļu nomodā un aizmiegu sapņos. Kaut kas nav pareizi.

Berlīne. Tas pats galapunkts vēlreiz. Gribas aizmukt no pilsētas uz citām pilsētām vai tomēr labāk pie dabas? Toreiz tur uzziedēja pirmie ceriņi un parādījās kādas cerības par pavasari, kas tūlīt pat arī beidzās. Vasara arī ir iestrēgusi.

Iestrēgusi. Hmm...

Ko nez daba par šo visu domā?
Mierīgākas un tumšākas dienas liek atcerēties par to, ka domu apgaismība rodas tieši tad, kad mēs no tām aizejam prom.
Es aizeju prom uz mirkli.
Pa vidu kaut kur atminos
Bērnu bučas
Svešinieku skūpstus
Un neko vairāk

Neko vairāk, lūdzu

Es vēlos tieši neko vairāk. Es vēlos tieši tik, cik ir šajā mirklī
Kad saule ir norietējusi, bet mēs turpinām sēdēt gaismā, jo elektrība ir lieliska lieta
Tā der apgaismojumam, bet ne apgaismībai

Līdz rītam!

Inese