..20! pūpoli! un svētdiena!

Es piedzimu ap pusdiviem. Aptuveni pirms nedēļas es šajā laikā izgāju ārā no frizierītes dzīvokļa ar domu "es piedzimu no jauna".Ar domu, ka mani blondie laiki ir beigušies. Pēc mēnešu mēnešiem es tomēr saņēmos kļūt par.. brondīni vai bluneti. Kā lai to nosauc? Es nevaru vienoties, jo, kā jau teicu, mans prāts saka - brunete, bet sirds bļauj - blondīne!


Labi, matu krāsai nav nozīmes, tāpat kā vecumam. Es pat nezinu, vai laikam īsti ir nozīme.
Ko es? Ēdu tiktakus un uzkrāju savas laika kalorijas. Klišejisks blondīnisms, bet, nē, nav gan. Jau tā esmu aprijusi pēdējos divus mēnešus, es nesaprotu, kas notiek ar to laiku, bet tā esot visiem. Es katru reizi apjūku, kad man pajautā, kā man iet un ko es daru? Tie vairs nav īsti normāli jautājumi, jo ir grūti atbildēt.

***

Bet filosofēt arī nefilosofēsim. 
Ir pūpolsvētdiena.
Ir abi! Gan pūpoli vāzītē (pagājušogad es ļoti pārdzīvoju, kad nebija), gan svētdiena.
Svētdiena vispār ir tāds kā atskaites punkts: nedēļa done! Un tā jau ilgi un jau atkal!

Apaļš kā pūpols (easy game ar visiem tiem uzdāvinātajiem saldumu apjomiem)
Vesels kā rutks
Veselību iekšā
Slimību ārā!

Atceros, kad par pūpoliem stāstīju arī Erickai, bet nezinu, vai viņai tapa skaidrs, kāpēc mums vienam otru ir ar tiem jāsit.. vēl pie tam tik svētā dienā kā svētdiena.


Agrāk svētdienās es rakstīju. Tagad es parasti domāju: "Ko rīt runāt radiooo? :o"
Bet vispār man patīk abi!

Pirmdienas ir radio dienas. Atgādinu: Radio NABA "Studentu pietura" FM 95,8 vai arī internetā naba.lv (šis ir jau iegājies kā skaitāmpantiņš hihi)
Bet šīs ir manas pirmdienas! :)

Dzimšanas diena ar eklēriem un lieliskiem cilvēkiem radio ēterā, tā nu tas notiek! :)


BRĪVLAIKS.
Ha, bet tie brīvlaiki studentiem ir smieklīgi. Ir vajadzīgs brīvlaiks, lai izdarītu simts darbus. Tas nav tā, ka tagad var spēlēt datoru un gleznot visu laiku. Žēl.
..ka rakstīt kursa darbu nav ne kripatiņas motivācijas..
Okeej, iešu meklēt to motivāciju.

Vakar biju kongresā. Sēdēju, lēmu un ēdu.
Nē, es noteikti nekad dzīvē nebūšu politiķe!

Es būšu rozā uz tumši sarkana fona. Vai tajā dziesmā nebija kaut kā citādi?
Ak, jā, mans jaunais dzīves moto: "Mazāk rozā.."    (tāpēc zils)
Pagaidām bišķīt strādā.
Oh, well, arī mans gavēnis izgāzās.
Varbūt man ir jāmeklē kaut kāda vieglāka pieeja dzīvei?
Piemēram - nesarežģīt?

Piemēram, pārkāpt pāri visam un noorganizēt nedzimšanas dienas dzimšanas dienas baļļuku. Un tad. Kad saproti, ka viesu ir vairāk par vietām, kur apsēsties - jā, viss ir iespējams, un cilvēki ir dzīvi! Ir tikai jāuzdrīkstas, jāsaņemas un jāizdara! :)
Paldies! <3 br="">Tas bija jauks vakars!

***

Atklāsme man sen jau tāda, ka tā pa īstam jau galīgi nemainies..
Izrādās, ka 16 gados man patika apmēram tā pati mūzika (sāka patikt)
Man visur bija puķes, es rakstīju līdzīgi (ar mazāk komatiem varbūt)
Es jau tad biju skeptiska pret sociālajiem portāliem un cilvēkiem.
Kaut kādos 16/17 es simts proči izdzēsos no twitter.com, vakar pēc ilgiem laikiem ierakstīju vienu tvītu un jutos dīvaini. Protams, ka pārsniedzu zīmju skaitu un sāku dusmoties!
Nē, man pagaidām patiešām nebūs tas twitteris
Instagrams man nebūs nekad
Es no sirds mīlu savu blogu!
Un pa retam vēl joprojām ieeju draugos..
Es pieņemu, ka kaut kad dzīvē es tur atkal ierakstīšu kādu dienasgrāmatas ierakstu
Tas arī ir kā maziņš blodziņš..

Nē, es neesmu atpalikusi no interneta, es tikai neredzu tur daudz kam jēgu
Šis ir dīvains laikmets. Vai tad ne?
Realitātes ir mazāk kā jebkad.

Paga, es taču apsolīju.. nefilosofēt..

Pūpolīgu svētdienu!
Pūpoli ir mīļi ,balti un apaļi. Tā kā pelmeņi. Maziņi. Mazāki pat par mazulīšu pelmenīšiem.
Šodien vienkārši var ēst pelmeņus un pērties ar pūpoliem. Un viss. Var arī neēst pelmeņus.

Ticiet man, šodien nekas patiešām nesanāk!!!
Pirmspavasara efekts.

Tie pūpoli apaļi kā tie 20. Ha, un, ieteikumam, labāk netaisiet apaļu tiramisu kūku, taisnstūri tomēr ir vieglāk. Bet visforšākie ir trīsstūri. Bet tas tā. Ievads ģeometrijā.

Par pavasari rakstīšu drīz.
Tas ir atņēmis šodien veselu stundu, nelietis.
Vismaz vakar bija tāda viena Zemes stunda, kurā, izslēdzot elektrību, ir viegli nonākt uz Zemes, jo ir taču tumšs un neko, pie velna, nevar redzēt! 

Tad var iedegt skaistas svecītes. Un priecāties par mazām neelektriskām lietām. Un runāties. 

Šī gan nav Zemes stundas bilde, bet man tādas zemes stundas notiek biežāk kā vien reizi gadā. Un to es gan iesaku. TUVĀK REALITĀTEI UN DABAI.
Šī doma mani patiešām nav pametusi.



Pacelsim mandātus (jā, mandātus) par pūpolsvētdienu, mūžīgo martu, kas beidzas pārāk ātri, un par kaķiem, jo.. marta kaķi?

Tā vēlme būt par kaķi pazudīs tikai tad, kad pasaulē vairs nebūs slinkuma.