Šodien ir Jauna diena. Jā, tas ir iemesls, ka es vienkārši redzu Pavasara Sauli un zilas debesis, tā es zinu, ka šī ir jauna diena. Ceturtā, tātad pirmā, jo pēc trīs dienām viss beidzas. Kādas trīs dienas var par kaut ko ļoti priecāties vai skumt, bet tad atkal ir vajadzīgs kaut kas jauns. Maksimums nedēļu var gremdēties sajūtās, bet tas jau vairs nav veselīgi.
Esmu atpakaļ dzeltenajā (cenšos), vakar sapratu, ka man īsti vairs nepatīk rozā. Patīk jau, bet tā mazā, rozā -iemīlējusies Inese, kas jau kādus 3 gadus lēkā apkārt, ir mazliet pieaugusi. Un pazudusi. Es, protams, vēl joprojām mīlu, bet varbūt vairāk dzidrās debesis un zilos ūdeņus, dzeltenu sauli un ziedus. Man zied visa palodze! Es pat nezinu, kas īsti ir rozā krāsā. Romantiskas debesis šad un tad. Taivānas debesis bija rozā vakaros. Bet tas viss taču vairs īsti nav tā..
Hmm, arī baseinā es tagad izskatos pēc nopietnāka cilvēka - man ir normāls, ne pludmales, nerozā peldkostīms un pelēka peldcepure (tā gan mani apbēdina), jo mana ir mistiski pazudusi. Arī mana sarkanā berete, nē, to es atstāju laikam autobusā, jo esmu Inese.
Agrāk tas bija mans hobijs - atstāt kaut ko autobusā. Tagad ir jau labāk, es pieaugu.
Pazaudēt ir jāmācās, un tagad ir daudz, daudz vieglāk pazaudēt. Nu labi - nedaudz.
Vispār ir jāmācās. It kā šodien izlasīju Astro-nomijas/loģijas avīzē (atceros, ka mana skolotāja dusmojās, ka šīs abas nozares savieno kopā, it kā zinātni ar izklaidējošām "muļķībām"), ka martā man ir jāsakārto sevi un veselība. Un darbi jāsāk tikai aprīlī. Tas nozīmē, ka pēc astroloģijas idejas, mans kursa darbs ir jāsāk aprīlī, bet domājot racionālāk - tieši šajās brīvdienās, mjā.
Gandrīz visas puķes šobrīd tiešām ir dzeltenas, un tas man ļoti patīk. Pat dzeltenas rozes. Arī Tokyo City mūs skaisti iepriecināja - katrai iedodot 3 dzeltenas rozes. Sieviešu dienā skaisti apsveica, atļaušos teikt - vīrieši - vairs ne puiši. Augstskolā jau visi ir vīrieši, jo.. nezinu, varbūt, jo gandrīz visiem ir mašīnas. Vīrieši vienmēr ir kā tādi puikas..
Man uz palodzes zied miniatūriskas (tik mazītiņas) narcisītes un prīmulas. Es katru dienu skatos, cik gan jaunas narcisītes izplaukušas! Varbūt tāda vienkārša, uz sevi-un citiem vērsta dzīve nav nemaz tik slikta. Es esmu tādu aizmirsusi. Es jūtos kā pirms trīs gadiem. Es mēģinu saprast, ko es tad darīju. Es sapratu, ka pēdējos gadus es biju koncentrējusies tikai Vienam. Hmm. Bet tagad.. tagad es dodos uz bērnu dārzu taisīt pavasara dekorācijas, lieku puzles.. patiesībā, to daru, jo mēģinu sevi nomierināt, jo man ir 3diennieks ar 37 temperatūru. Un es neesmu apslimusi, tās ir emocijas, nervi un pārdzīvojumi. Tā man šķiet. Man šobrīd ir mazliet sevi jāsaudzē. Jāraksta varbūt. Jāglezno? Jāaizmirst..
Bet.. tāpat es izmisīgi gribu ūdenī, zilā un dzidrā (un hlorētā lol), tad man ir sevi jānostāda uz kājām.
Kā stabilu, smaidīgu, pozitīvu meiteni. Gribu saņemties un vairāk spēka!
*
Vajadzētu kaut ko rakstīt par Pavasari, bet vēl nevar saprast.
Pavasaris vēl laužas ārā, bet jau sen ir skaidrs, ka ir!! Ir diezgan silti. It kā pūš vējš, bet ir tiešām silti.
Pavasaris ir mans vīrietis.
Marts esmu es pati.
Es nedrīkstu taču sevi pazaudēt.
To nē.
Mans gavēnis ir diezgan izgāzies, jā. Vēl vakar es čakarējos, zinu. Bet šodien ir Jauna diena. Un nekad nav par vēlu sākt. Vai beigt.
Arī Erickai ar apņemšanos sanāca diezgan čābīgi, bet, vai mums tas maisa? Mēs turpinām un smaidām, ka mums tā.. Traki sievišķīgi grūti.
Patiesībā tas, ka es ēdu konfektes parasti nozīmē, ka man ir viss kārtībā - ar domām par sevi hihi.
Apkārt ir atbalsts un cilvēki. Un tas jau ir labi! :)
saulaini sveicieni!
spring is kind of my thing..
lets do that thing!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru