TICĪBA,TICAMĪBA,MELI UN ŠĶIETAMĪBA

Tā kā man ir doma sākt tematiskos rakstus, jo dzīvē viss tagad ir diezgan rutīniski skaidrs (lai arī nekad neko nevar zināt!).. man prātā jau sen mutuļo domas par to, vai viss ir tā, kā tas izskatās vai šķiet? Un kam tad vispār var ticēt?

PARIS, baby?

Pirmā aprīļa dienā mans prāts galīgi nenesās uz jokiem. Varbūt tāpēc, ka visa diena bija kā tāds liels jox (ar x), kad patiesībā gribējās normālu dienu. Mani izjokoja vienu reizi, un iekšā pamodās vēlme atriebties. Jā, visam svētajam internetam! Vakarā, kad prāts nenesās arī uz mācībām, atcerējos par mazajiem burtiņiem desktopa kreisajā stūrī - Ps. Cilvēki taču visbiežāk tic visam, ko redz, vai ne? Ja tas izskatās pārliecinoši un atbilst vispārējiem priekšstatiem par cilvēku un situāciju. Nolēmu mazliet paspēlēties un nokļuvu Parīzē. 

Parīzē, jo patiesībā tā ir pirmā vieta, kas ienāca prātā un, protams, ka Eifeļa tornis, klišeju klišejās mēs iesim! Kas tad nenoticēs pašam Eifeļa tornim? Sekojošais ir pavisam vienkāršs un kāda stundiņa pacietības. Atrodam kādu vidējo selfiju pie Eifeļa. Tad nākamais - atrast savu selfiju (kur man ir tumšie mati, lai nezustu ticamība). Un tad vien atliek paveikt pavisam primitīvi ticamu skatu, lai pamatmasa, kas bliež pa taimlainu kā rallijā, tam noticētu. Patiesībā ticamība ir liela, jo pēc dabas esmu godīgs cilvēks, ir brīvlaiks, aviobiļetes, nav noslēpums, var pavasarī noķert pa lētām naudiņām, es vispār esmu cilvēks, kas mēdz ļoti nejauši kaut kur aizbraukt, tā kā tas būtu normāli. Jūs aizmirsāt tikai vienu lietu - 1. aprīli.

Protams, ka bija cilvēki, kas uzreiz saprata šo te joku, un tad nu es viņiem teicu: "kušš, ļauj man mazliet papriecāties!" Un tas viss izvērtās gaužām smieklīgi..

Kāpēc šis viss?

Ne jau tikai tāpēc, ka 1. aprīlis.

Vai jums nešķiet, ka nepatiesa informācija, faktu grozīšana un fotoattēlu izstāde kibertelpā ir visnekrietnākā manipulācija, ar kuru nodarbojas ne tikai dzelteni žurnālisti, bet pat vesels prestižu valstu bloks? Ja Krievijas mediji 1. aprīlī spēj noticēt joku ziņām interneta portālos, tad es nebrīnos, ka viņi paši tic savai propagandai. Viņi grib ticēt savai propagandai. Mēs gribam ticēt visam kam, ja tas mums ir labvēlīgs un izskatās skaisti, vai ne? Faktu sagrozīšana, vēstures pārrakstīšana, interpretāciju sacensības. Mēs dzīvojam laikmetā, kurā viss ir šķietams. 

Nekad agrāk vēl nav bijis tā, ka mēs spējam reaģēt uz notikumiem tik ātri, saņemt tos tajā pašā dienā, taču nekad arī informācijas kā tādas nav bijis tik daudz, tāpēc mums nemitīgi sev jāatkārto - netici visam, ko redzi, pārbaudi, desmit reizes pārbaudi! Problēma - informācijas ir tik daudz, bet laika tik maz, ka tas ir diezgan nereālrealizējami!

Varbūt esmu pārāk oldskūlīga, bet es neuzskatu, ka var ticēt twitterim, žurnālistiem, kas savu darbu veic tik zibenīgā ātrumā, ka nereti nepaspēj pārbaudīt faktus, lai tikai publicētos ātrāk nekā konkurents. Mēs esam ažiotāžu, skaistuma, intrigu un sensāciju ēdāji. Pasaulē, kurā viss jau it kā ir skaidrs (bet patiesībā nav), mēs tiecamies pēc kaut kādas izdomātas realitātes, pēc kibertelpas, kurā tu pats atrodi, ko tu vēlies. Kurā tu spēj nonākt kaut vai Jaunzēlandē, sēžot uz dīvāna. Tas ir skaisti, ka tā var, bet cik gan realitātes tajā visā ir? Cik gan var sajust no šī visa? Pavērojiet dažreiz, cik smieklīgi izskatās bariņš cilvēku, kas katrs ar pirkstu "tīra" sava gudrā telefona ekrānu. Iespējams tajā laikā ārā ir varavīksne, bet, jā, es saprotu, ka mēs visi esam pārāk "aizņemti" tādām lietām. Vēl joprojām ir tik daudz cilvēku, kas nemāk izmantot internetu, un tik pat daudz cilvēku, kas izmanto to, ka cilvēki nemāk izmantot internetu.

Es gribēju pateikt 2 lietas:

* Mēs nokavējam daudz realitātes, aizraujoties ar citām

* Sniegtā informācija nekad nebūs objektīva un katram vienmēr pašam veidosies sava interpretācija par jebko. Vienīgais veids, kā to rast "pareizu" (es ļoti šaubos par šī vārda nozīmes eksistenci) ir visu PAŠAM redzēt, noskaidrot, izpētīt.

Mēs gandrīz visu dzīvi pārtiekam no citu cilvēku stāstiem. Jo tā ir pieņemts. Jo tā saka. Tā ir izpētījuši zinātnieki. Tā saka mamma un tētis. Mediji. Kaimiņš. Un tā teica Dievs.

Bet kā domā Tu?

Citēšu. (ticamībai, haha, un nu es daru to pašu, vai ne?)

Nu labi, bet tomēr jāatzīst, ka ir tādi autori, kuriem piekrīti, un kuri mēdz "atvērt acis", vai ne?

citēt nav ticēt
darīt nav radīt

Objektīva žurnālistika neeksistē.

 Objektivitātes nav.

"Kamēr žurnālistikas teorētiķi turpina izmisīgi meklēt ceļu, pie "vienīgās objektīvās patiesības atspoguļojuma" medijos, praktiķiem atliek piekrist, ka fundamentāli objektīva žurnālistika nav iespējama (..)" /S.Veinberga. Masmediji/

Patiesībā gribēju pateikt vēl daudzas lietas..

Visas patiesības, kuras mums māca dzīves laikā ir pieņemtas.. un tad 20 gados tu apjēdz no dzīves tikai to, ka nekas īsti nav tā, kā kāds teica, nav tā kā filmās, nav tā kā likās..

Patiesība un realitāte ir tieša. Un tāda tā nevienam nepatīk. Tieši tāpēc mēs to padarām skaistāku, nemitīgi meklējot lielās dzīves patiesības noslēpumus, esamības un visādas citādas filosofiskas problēmas. Un visu dzīvi prāto, kas tad ir īsts un kas tad ir šķietams? Kas tad ir lieta un kas ir ideja par lietu?

 Grūti pateikt, vai muļķīgāk ir par to domāt vai ticēt visam, kas ir apkārt.

"Viss ir tieši tā kā tu vēlies" mums māca dziesmas. Un mēs labi zinām, ka arī tā nav patiesība.

Šobrīd es mācos priekšmetu "Jaunrades process", jau kopš pirmās reizes tas ir sagrāvis ļoti daudzus priekšstatus un "patiesības". Tajā pašā laikā ir grūti atzīt, ka arī "jaunajām patiesībām" var ticēt. Labā ziņa ir tāda, ka tomēr viss paliek mūsu prāta ziņā. Tātad, kam tad ir jātic?

TICI SEV

Tici sev tajā, ko tu vēlies realizēt. Domā, analizē, bet neizdomā. Izdomāt īsti nevar. Tikai matemātikā, un tas pats jau ir grūti. Izdoma ir laba funkcija kreativitātei. Bet ne realitātei. Ne spriedumiem. Es to saku, jo tā ir mana lielākā kļūda. Izdoma ir mana lielākā dzīves problēmu radītāja. Bet tā man ir vajadzīga. Lai rakstītu stāstus, sapņotu sapņus, domātu idejas, dzejotu, gleznotu.
Bet tā traucē dzīvot, analizēt, spriest un meklēt objektivitāti tur, kur tai tomēr ir arī jābūt.

Tāpēc tā:

Tici tam, ko tu dari.
Tici tam, ko tu vari.
Tici tam, ko tu vēlies.
Bet netici vienmēr..
Tam, ko tu redzi,
Tam, ko tev saka,
Tam, kā tas sākumā izskatās..

Sāc ar sevi

Ja cilvēki netic politiķiem, tad valdība ir slikta

Ja cilvēki netic valstij, tad tai nav nākotnes

Ja cilvēki netic sev, tad nav vairs izaugsmes

Ja cilvēki netic vispār, tad viss ir apstājies

Tā ir laikam tiešākā un objektīvākā doma, ko šobrīd spēju uzrakstīt.