.

.

ceturtdiena, 2014. gada 9. janvāris

jocīgi

 nelasi pelēku

Ir jocīgi. Viss. Būt šeit. Darīt kaut ko. Darīt neko. Celties no rītiem, kad ir tumšs. Būt cilvēkos, kas liekas izsmelti. Izjust nepārtrauktus atmiņu uzplūdus, izjust to, kas jau bijis, bet liekas pavisam citādi. Ģērbties pelēki. Pat lietot vārdu ''jocīgi'' vārda ''dīvaini'' vietā. Kaut kas nav lāgā labi, kamēr viss ir pilnīgā kārtībā. Izjust kā stundas aizslīd bezmērķīgi. Nav skaidrs gandrīz nekas. Ir nekā, un ar to arī sevi jāapsveic, vairs nav par ko. Neparko nesaki ne par ko! Vienmēr ir par ko. Vienmēr ir bijis. Vienkāršība ir tas kā vairs nav. Vienkārši uztvert, vienkārši  darīt, vienkārši dzīvot, vienkārši būt un priecāties. Vienkārši priecāties! Tas vienkārši pazūd! Pelēkā ir šī brīža krāsa. Citas vairs nav, ne baltās ārā, ne baltās veikalā. Visas pārējās nobāl.

Es centīšos būt tā pati krāsainā Inese. Es centīšos būt vienkārša. Ir tās divas mīlestības, kuras es mīlu to dabiskās, skaistās un interesantās būtības dēļ. Viena ir cilvēks un otra ir daba. Un tie viens otram līdzās ir gandrīz viss, kas vajadzīgs, lai es smaidītu. Cilvēks ir ģimene, draugs un mīlestība. Un daba ir tā neskartā pasaule, kas sauc pie sevis. Un trešā mīlestība ir noslēpums. Arī tā ir gaužām vienkārša, vienīgi es nezinu, kas tā ir.. tas ir tas viss nezināmais, kas sauc pie sevis. Laikam piedzīvojumi, un tāpēc es tos mīlu, ka nekad nezinu, kā tie izvērtīsies. Tajos var ņemt abas pirmās mīlestības, un tā laikam būtu tā patiesā dzīves laimes atslēga. Tad mēs mēdzam pievienot vēl kādu, un vēl desmit.. ir par daudz, un paliekam nelaimīgi. Nekad mums nepietiek.

Man mājās neizlasīti stāvēja 4 National Geographic žurnāli, kamēr es pati biju tajos ierakstīšanas vērtā piedzīvojumā. Es tagad lasu.. un man pietrūkst pasaules, vienkāršības un dažādības. Es skatos uz cilvēkiem, kā veidojas rases, un es atceros, kā jutos tad. Kad manā sejā - tādā, kāda tā ir, ielūkojās neskaitāmi cilvēki. Viņi skatījās un redzēja citas acis un citus vaibstus, un tā mēs pieņēmām un nepieņēmām. Bet ne jau par to ir runa. Runa ir par to, ka es biju pilnīgi atvērta un pilnīgi dabiska. Bet šeit man šķiet, ka cilvēki slēpjas.. aiz drūmuma, aiz kosmētikas kārtām, šeit cilvēki tēlo, vai pazūd.Vai ir nejauki. Un starp viņiem man bail ir pazust.
Es nebiju domājusi, ka atbraukt no Taivānas būs tas pats, kas nokrist no Kosmosa vai pārbraukt  no dzīves laukos uz pilsētu, bet tā man liekas. It kā es šeit vienmēr būtu bijusi, bet jūtos kā pirmo reizi. Jocīgi.

Patiesībā man jau nav īsti ko teikt. Bet drīz man būs, es nesaprotu, kur palikuši visi mani spēki, bet kaut kas tos izsūc. Cilvēki. Es esmu apkārtējo cilvēku vidējais aritmētiskais. Mīlu tos mirkļus, kad esmu apkārt interesantiem un svarīgiem cilvēkiem. Citādi es esmu viena. Varbūt tā labāk..

Tad nu es vēlos uzrakstīt te kaut ko no žurnāla lappusēm. Skaisti, ka cilvēki ir apņēmušies ko tik pārsteidzošu.

Apstaigāt pasauli. Pametot Ēdeni.
''Staigāšana ir krišana uz priekšu. Katrs solis, ko speram, ir apturēts izrāviens, novērsta sabrukšana, nobremzēta nelaime. (..) Turpmākos septiņus gadus es metīšos pasaulē. (..)

Apavi ir modernās identitātes pazīme. Kā lai vislabāk 21.gs. apjauš indivīda pamatvērtības? Skatieties uz cilvēka kājām - nevis acīs. Pārticīgajos ''globālajos ziemeļos'', kur mode iztop katrai kaprīzei un iedomai, kurpes ziņo par valkātāja ekonomisko stāvokli, stilīgumu, karjeras izvēli, seksuālo pieejamību un pat politiskajiem uzskatiem (koka tupeles pret kovboju zābakiem). Līdz ar to dezorientējoši atrasties vidē, kur cilvēki - miljoniem un miljoniem sieviešu un vīriešu un bērnu - katru rītu velk kājās vienāda stila apavus - lētās, demokrātiskās, daudzfunkcionālās etiopiešu plastmasas sandales. Nabadzība rada pieprasījumu. Nepieciešamība ir vienīgais zīmols. Pieejamas ierobežotā ķīmisko toņu paletē - melnas, sarkanas, brūnas, zaļas, zilas -, pieticīgās, gumijotās kurpes ir vietējā radošuma triumfs. To ražošanas izmaksas ir niecīgas.''


Ar to es gribēju teikt, ka mēs būsim nožēlojami garlaicīgi, ja būsim pelēki. Staigāsim pelēki. Pat, ja mēs būsim ietekmīgi, bagāti.. tajā pašā laikā būsim arī ietekmējami un nopērkami. Krāsai kā tādai nav ne vainas. Tā vienkārši ir sanācis, ka mēs sakām ''pelēkā masa''.

turpinot: Kā tas ir - ar kājām apstaigāt pasauli? Tas nozīmē šādus rītus: atvērt acis un dienu no dienas neredzēt neko citu kā tikai bezgalīgas debesis, blāvu, pārdabisku klaidu, kas pamostoties šķiet izvelkam no ķermeņa, uzrajam augšā un iesūcam sevī. (..) Tas nozīmē mācīties lasīt ainavu ar visu ķermeni un ādu, ne tikai ar acīm - mazā ērkšķu krūmā sajūtot kamielim piemērotu barību, vēja smaržā - tuvojošos putekļus un, protams, zemes pleķītī - dārgo ūdeni - ārkārtīgi spēcīgu limpiskās sistēmas veidotu atmiņu.''
/Pols Salopeks

Es nezinu, kas ar mani notiek. Kaut kas nav labi kamēr viss kārtībā. Un paralēli tam, viss mirkļiem ir tik ļoti skaisti, kā nekad agrāk.



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru