priotalitaritātes

 (ha, par to virsrakstu, man pēdējā laikā ar tiem ir galīgi jocīgi, tāpēc pat necenties izlasīt to vārdu, vēl jo vairāk domāt, ka tas kaut ko vispār nozīmē, nu tie ir tie benozīmjsalikteņi)

Labvakar,

Izlasīju pati iepriekš rakstīto un sapratu, ka nav jau tik traki. Ir pa vecam, un palēnām es tajā visā mēģinu ieiet. Atkal.
Man tikai ir galīgi jocīgs (jā - jocīgs) dvēseles stāvoklis. Velk uz rooozā rozzzzā rōozā, bet pelēkais jaucas pa vidu, ta vēl ir piejaucies baltais (uzsniga! un veikalos beidzot ir baltais akrils, paldies!!!) , ziniet, kopā sanāk tas gaišais veci rozā, kā pa vecam!, kas patiesībā man vienmēr ir licies jauks tonis.
Tomēr šodien es atteicos no rozā bikšu pirkšanas. Ne jau tāpēc, ka rozā, bet tāpēc, ka tās vienkārši ir bikses. Un mamma vispār saka, ka ar tādām rozā ūziņām nedrīksot ziemās staigāt.Veikali arī ir jocīgi - Taivānā viss likās pārāk raibs, bet te - pārāk pelēks. Līdzsvara, kā jau parasti, īsti nav, dzīve ir kā šūpoles, kas svārstās nepārtraukti.. un,kā tajā dziesmā bija teikts - uz augšu ceļ un tūlīt nes uz leju... un sazin vispār kāpēc man kaut kas tāds šobrīd dungo prātā.

Ou, šausmas, patiesībā es kaut kā jau saņemos, vismaz jo vairāk es tā domāju, jo vairāk es tam ticu. Kaut gan ir otrdienas vakars.. un es vairs nevaru. Ignorējot tos četrus žurnālus.. man vienkārši gribas aiziet uz veikalu un nopirkt jauno Geo, jo tur bija Islande un kaut kas par Kepleru..

Diagnoze: nespēj izvērtēt prioritātes.
Jautājums: kas tad pie velna ir prioritātes? Pirmais pasaules karš? Rotācijas ķermeņi? Eksistencionālisms?
Hipotēze: Ja es vismaz kaut ko no tā līdz piektdienai izdarīšu, es sev nopirkšu to sasodīto Geo.

Cik labi, ka vismaz šogad nav jāraksta Zinātniski Pētnieciskais Ārprāts (darbs).



Par tām prioritātēm. Es atceros, ka '11 gada beigās es paliku mazliet depresīva un izdomāju, ka blogs nav vairs vajadzīgs.. un aizgāju atvaļinājumā līdz apmēram martam.
Patiesībā es gan sev, gan citiem dikti saldi meloju, jo pa to laiku es klusītiņām atvēru vēl vienu blogu, kur rakstīt vairāk nevis par, bet ap lietām. Pirms diviem gadiem- rīt.. es rakstīju par tieši prioritātēm.
Ha, te nu pierādās, ka bez rakstīšanas man nesanāk. Īpaši jau šitajos drūmajos mēnešos. Varbūt šeit trūkst pozitīvisma, bet es vismaz nevienam nemeloju. Vairs pat sev ne.

Prioritātes

Ko lai domā, ja horoskopā rakstīts, ka sirds ies galvai pa priekšu? Izvērtēt prioritātes? Darīt to, kas patīk, nevis to, ko vajag? Un ja nu.. nepatīk tas, ko vajag un nevajag to, kas patīk? Zelta vidusceļš? Mazliet no viena, mazliet no otra. Rezultātā, ne šis, ne tas. Pārāk daudz. Es varētu visu dienu mierīgu sirdi gulēt un uzskatīt, ka miegs ir mana lielākā prioritāte, bet neliek mierā apziņa, ka jāizdara šis un vēl tas... un vēl šis tas.

Varbūt, ja es mācētu labāk saplānot un sākt ar noderīgo, būtu vieglāk. Bet vai tā būtu tā ideālā dzīve? Tai zustu jēga. Man patīk tie nelielie izmisuma brīži, kad škiet, ka neko vairs nevari paspēt, tad es pasaku sev ''Tu esi stipra un vienmēr viss ir jāizdara labi!'' Un kaut kā beigās ir. Kaut kā pārsteidzoši labi! Arī pēdējais brīdis ir brīdis, kad var sākt, vēl nav par vēlu. Vēl ir laiks, maz, bet ir.

Stipra veselība, pietiekams miegs, darbs - darīts ar mīlestību, neliela atpūta, prieks, miers, harmonija apkārt, gribasspēks, rakstura kontrole - apmēram tā. (piezīmīte: šogad es lieku klāt mīlestību)

Mana prioritāte ir dzīvot, kā - tā kā es uzskatu par pareizu.   /@DomuLidojums



Ak jā, nobeigumam, es gribētu pateikties latiņam. Jauks un smuks tu biji! Zīmēt man sanāk maz un ļoti maz.. es dikti ilgojos, bet man šķiet, ka man nav vēlreiz jāpiemin vārds priorit.... tāpēc te nu mazs skicēns, kā Eirītis makšķerē Lašuku. Latiņa noriets. Un pie debesīm iedegas 12 spožas zvaigznes, kas spīd gluži kā eiromeitas, es gribēju teikt - tautu meitas - mūsu maciņos.