Pirms pāris dieniņām riktīgi paķēra uz asariņu. Nav daudz lietu, kas ko tādu izraisa, bet ja trāpa tieši sirsniņā, kas patiesībā ir pavisam vienkārši - mērķis sasniegts. Patiesībā, tā ir viena no skaistākajām lietām, manuprāt, - izraisīt kādam prieka asaras. Un te nestāv klāt nekādi argumenti, ka asaras ir priekš mīkstajiem vai raudāt ir stulbi. Tam ir cits vārdiņš - aizkustināt.
Nebiju iedomājusies, ka tas ir iespējams rakstot, jo ar filmu tas ir daudz vieglāk - vizualizējot. Arī ar vārdiem.. bet ne jau uzrakstītiem. Tad tam ir jābūt kaut kam personiskam. Tā nu ieraudzīju žurnāla rakstu par savu ģimeni - pirms 10 gadiem. Izlasīju un sapratu, cik ļoti, ļoti mīlu savu ģimeni. Protams, es to zinu jau sen, bet.. es daudz ko nemaz nezinu. Kaut vai pirms tiem pašiem 10 gadiem, kad man bija tikai 7 - kad nesapratu, ka dzīve tad nebija tik viegla. Un tomēr tās visas lietiņas vienmēr bijušas apkārt.. un pateicoties savai ģimenei es izaugu tāda, kāda esmu. Man nešķiet svarīga ne manta, ne nauda, jo tās nekad nav bijis daudz - pieticis tām primārajām lietām un vajadzībām, mēdzis pat pietrūkt... bet man apkārt vienmēr ir bijusi ģimenes mīlestība un tik daudz skaistu mirkļu un emociju.
Un jau atkal daudz vairāk kā parasti, ko es bieži vien arī noliedzu, saskatu sevī maziņu tēva atspulgu.
Tēta vārdi.
''Lai būtu interesanti ir kaut kas jādara arī pašam, nevis tikai jāgaida, kad kāds uz paplātes visu noliks priekšā gatavu. Vienkārši tāpat vien nekas nenotiek.''
Un tā man ir iemācīts, tā es saprotu. Tos visus pasākumus, visas aktivitātes, kuras vienmēr rīkojām - tās nāk no pašiem. Tāpat arī - es citiem princips. Jo mēs nevaram nevainīgi spīdēt kā Saule,domājot, ka viss taču rotē ap mums. Tā mēs sevi arī palēnām norobežosim -it kā esam lieli un vareni, bet neviens mums nevarēs nemaz pieiet klāt.
Sāp sirds.. Es zinu kā tas ir. Tad kad tu dod, dod, dod.. un tad vienā mirklī tik ļoti gribas saņemt kaut ko atpakaļ, neko īpašu - vislielāko, kas vien iespējams - vienkārši mīlestību un mīļumu. Līdz kādam brīdim tā vairs nevar. Varbūt atkal mazliet no astronomijas, bet patiesībā tas baigi sasaistās.... milzu planētas izstaro vairāk gaismas nekā saņem atpakaļ.. bet atrodas tās ārprātīgi tālu, pat nav īsti izveidojušās.. vajadzīgs taču kaut kāds līdzsvars. Un arī atmosfēra tad pavisam ir tāda nejauka.
Un tad nu vēl vieni visskaistākie vārdi:
''Cik labi, ka mums ir tāda ģimene, jo ne par kādiem miljoniem nevar nopirkt bērna smaidu un to mīļumu, ko spēj dot tuvas un sirsnīgas attiecības ģimenē.''
/2003/
un tētis fotogrāfa lomā
(Starp citu, nesen dzirdēju tiešām vissirsnīgāko paldies pasaulē - tādu.. tik ļoti no sirds. Tad saproti, ka ir tie cilvēki, kuriem nevar atteikt, jo tu zini, cik viņi būs pateicīgi un ka priekš tevis centīsies tikpat)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru