Es ilgi prātoju, vai sākt ar filosofiju vai savām domām.. vai var būt tā, ka savas domas uzjundī uz citu domu lasīšanu? Vai domu manā galvā par daudz? Jautājumu? Bet, ja nu vajag vēl, lai tik vien kā sajustos tā, ka ne tikai es jautāju.. Kaut kad pirms gada es izteicu teoriju, ka pastāv vairākas paradīzes paralēlās dimensijās.. vai vismaz visās pasaules malās. Visur ir labi, ja tu vari pielāgoties, un nekas nav interesantāks un trakāks par došanos šādā nezināmajā iekšā. Es to nesaku tāpat vien, bet gan tāpēc, ka tas tagad priekšā.
Nekas nav satraucošāks par ceļošanu... ja nu vienīgi atbildība. Ja šī ceļošana gulstas pilnībā uz manas atbildības, tad drīz vien man būs jākļūst atkal par supercilvēku. Haha, nu ja vairākās vietās vienlaicīgi nav iespējams būt, tad vismaz atkal varētu mēģināt darīt vairākas lietas vienlaicīgi un visu pēc kārtas. Aiziet! Un izdosies!
Par ko ir runa? Uii, runāt jau sāk palikt bīstami. Es nupat.. nu nesen taču rakstīju, ka neesmu jau Ķīnā, lai man būtu jums ko interesantu pastāstīt. Un tā nu man uzkrita virsū Ķīna. Citādi, pavisam vēl nesen.. ilgi sēžot pati ar sevi, sapratu, ka varbūt es esmu palikusi pilnīgi garlaicīga, un kas gan manī vispār klausās? Un tad, kad es sāku runāt daudz un dikti (cik lieliski, ka no manis to prasa manis izvēlētā studiju programma), es atkal sapratu, ka es taču esmu sasodīti interesants cilvēks, un lai es neizklausītos kaut kripatiņu iedomīga, es to varu pierādīt ar dažādiem faktiem, bet fakti man nepatīk, tas arī nav svarīgi.. nu tagad te to klāstīt. Tā došanās vien jau visu pastāsta. Uz vietas nevaru, uz vietas man ir labākā drošība un dārgākais, kas man ir, tāpēc tik pat ļoti es neriskēju to pazaudēt. Man uzticas, paldies! Mani saprot? Paldies. Cik labi ir, ja tevi kaut kripatiņu saprot. Un vēl labāk, ja pašam arī sanāk.
Man ir tik daudz ceļotāju- draugu, un kopš jūs esat... man ir tik daudz blogu, ko lasīt! :)
Vēl man ir fantastisks kurss. Man ir fantastiski, sabiedriski un lieliski cilvēki. Man šķiet, ka man ir pareizais virziens, man ir pareizā sajūta, lai arī kāds ir sabiedrībā esošais nicinājums par to. Man patīk tā. Bet dzīve turpina man mest iespējas, un, lai cik man tepat un tagad būtu labi, tās vienkārši nevar neizmantot. Es varu piecelties no ērtākā krēsla, lai arī man jāiet nezināmi daudz kilometru.. bet es taču jūtu, ka tur ir tas neiedomājami lieliskais dīvāns, pa kuru man ir jāpalēkā kā pa batutu brīvības brīžos. Aizņemtība un brīvība - tās divas lietiņas, kuras cenšos savienot, jau sen. Nav jau viegli nodarboties ar neiespējamām lietām, tomēr nav arī neiespējami.
Labākā studiju atziņa - komunikācija ir ierocis. Un ne jau man gribas šaut, es saprotu, ka vārdus ir pareizi jāizmanto un jālieto. Tāpēc es te esmu. Pat tagad, kad notiek informācijas karš, ir skaidrs, cik liela nozīme ir medijam. Tas riebj, bet vienlaicīgi gribas to saprast un varbūt pat būt tur.
Es runāju ļoti abstrakti, bet tā es arī tagad jūtos. Es peldu. Man ļoti patīk peldēt, tas ir skaidrs.
Ceļavējš rāda uz Dienvidiem, tad peldēsim Golfa straumes virzienā. Tad atkal došos Austrumos lūkoties, jā, man liekas, ka es tur daudz ko atstāju un vēl vairāk paņēmu līdzi. Bet vēl man ir jānoturas tepat un virs ūdens.
Un tagad es peldēšu filosofijas ūdeņos, man beidzot ir motivācija tajā iedziļināties. Varbūt tāpēc, ka es filosofēju ar sevi jau kādus vairākus mēnešus, varbūt to labāk darīt ar grāmatām? Varbūt Platons man kaut ko grib pateikt? Varbūt māksla nemaz nav tik tālu no filosofijas? Varbūt nekam nemaz īsti nav atbilžu, bet kāpēc gan apstāties jautāt? Kāpēc gan vispār apstāties?
Ehh, ir labi. Ir atvasara. Vai šī ir kāda veida ilūzija? Viss taču pa īstam.
Ehh. Kāda starpība - ir labi.
Gaidiet mani atpakaļ ar jauniem iespaidiem, un apsolos atjaunot ceļojumu aprakstu ieradumu! :)
Apsolu arī skaistas bildes no sava jaunā drauga Fudžī.
Būs baigi.
A baigi ir jau - šķietami gandrīz visu gadu nekas nenotiek, tad vienā nedēļā viss iespējamais un neiespējamais!
Vēlu veiksmi, ko gan vēl?
Šī jau staigā un dara ko grib. Atliek tik vēlēties.
- Inese
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru