Tas, kas dažbrīd notiek galvā, ir traki. Bet nekas, šeit drīkst - manā teritorijā, kuru diendienā apskata aizdomīgi liels skaits Nīderlandiešu. Kāpēc? Es tiešām nezinu.
Protams, kādā brīdī viss apnīk, bet nekas parasti neapstājas līdz mirklim, kad tu pats apstājies. Jāiet kaut kur uz priekšu, neviens īsti nezina, kas tur ir, bet dodas. Kāds nobīstas, kāds apstājas, kāds sāk iet atpakaļ vai nokrīt, kāds skrien nezināmā virzienā, bet tu.. tu vienkārši ej uz priekšu. Tā vienkārši ...kā saka vīrieši. Sievietēm patīk pa ceļam iegriezties kaut kādos līkumos, sanāk galīgi saputroties, pa vidu kaut kur iestājas histērija.. tad ... bruģis, kuru ar papēžiem nevar tik viegli izstaigāt. Tas jau tā intuitīvi - visu izpētīt, atklāt, tā sasodītā ziņkārība un lieliskā zinātkāre. Paši jau esam padarījuši vienkāršo sarežģītu. Pat ķīnieši, vienkāršojot savus hieroglifus, padarīja visu vēl sarežģītāku.
Vieglāk ir vienkārši paskatīties no augšas, no augstākās kalna virsotnes, bet tik augstu ir grūti uzkāpt un nemaz nevajag - ko tad tur vienam pašam darīt. Vai arī kā putnam pārlidot visam pāri un paraudzīties plašāk, bet mēs nemākam lidot un tieši no tā, ko mēs nemākam un nesaprotam, ir visvairāk bail.
Bet galvenais ir nepazust plūsmā. Pat vārds mainstream ir palicis pārāk mainstream. Paredzami, cilvēki ir pārāk paredzami, lielākā daļa. Kaut kad vienkārši pajautā sev - vai es gadījumā nedaru tā, jo tā dara visi? Ir lietas, kurām nevajag skriet pakaļ. Vienīgais, kam es skrienu pakaļ ir sabiedriskais transports. Viss.
Dzīve ir raksturs. Tāpēc jau tā ir tik lieliska. Mēs arī esam lieliski, ja mums ir raksturs. Būt pašam ir tas, kas ir jādara. Atrast sevi pareizi. Un neviens taču nevar aizliegt tev domāt tā, kā tu domā. Tas ir tas pats, kas aizliegt domāt vispār. Tu piederi sev. Un citiem.. tikai tad, ja tu to atļauj. Ja tu piederi kādam tāds, kāds tu esi, ir ļoti jauki. Nevajag neko mainīt, jo ir labi tāpat. Jo ir viegli. Un vienkārši. Vienkārši!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru