pietura

Pamostoties no rīta, es kaut kādās naivās cerībās paskatos, vai gadījumā ārā nav pavasaris? Kur saule?? Vai es gadījumā neesmu aizmigusi uz kādu mēnesi, jo tā patiešām šķiet... Es it kā visu šo laiku esmu teikusi, ka viss ir bijis labi, un vakar es vienkārši iekritu gultā un aizmigu, jo tas bija vienīgais, ko es pilnvērtīgi varētu darīt - gulēt un neko.

Kas pie velna? Tāda sajūta it kā būtu ārprātīgākās paģiras vai arī.. tāda sajūta kā pamosties tukša lauka vidū. Patiesībā mazliet gribētos pamosties kaut kur citur.
Ir beidzies bezjēdzīgais zpd laiks, ārā vairs nav tik auksti, kaut kāda skola, visi slimo, visi kaut kur pazūd prom laiku pa laikam.. un tāda sajūta it kā es būtu izkāpusi  nepareizajā pieturā.. un negribas neko - ne kāpt jaunā autobusā, ne gaidīt, nav jēgas pat iet ar kājām, ja nav zināms virziens. Brīvības sajūta, kas ierobežo ... ja tā var teikt. Stulbi sapņi naktīs. Es pat nevaru izlasīt vairāk kā 3 grāmatas lapas, jo koncentrēšanās spēja ir kaut kur aizkavējusies.

Ak jā, vakar bija mīlestības diena, labāk tā - draudzības diena, kā teica Alisīte. Bērniem ir lieliskas idejas, viņi neko nesaprot, tāpēc nebaidās no savām domām. Viegli būt mazai meitenei. Tad jau izskatās, ka man visa dzīve bijusi viegla.
Kas tur tālāk?
Migla, nevar neko redzēt. Kādi 4 vārdi ar LIELO burtu, no kuriem vismaz vienā, domājam divās, atklāti - visās, šoferim ir jāpietur.