Ir tie brīži, kad tu pats īsti nesaproti, kāpēc un kas notiek, skumsti, dusmojies uz visiem, bet tiešām nesaproti, kas par vainu. Pazūd dzīvesprieks, tātad - iestājas nogurums, bet patiesībā iekšā ir ārprātīgi daudz enerģijas, kas iziet ārā kā agresija. Es pie visa vainoju to meteorītu, kas nupat nokritis... varētu aizdegties, nokrist un ievainot daudz cilvēkus, un sabojāt viņu dzīves. Nē, nevar gan! Piedodiet, vienmēr cieš tie, kurus tu visvairāk mīli, un tad ir dusmas uz sevi, jo mīļos vajag mīlēt, nevis apbižot. Stulbie mazo meiteņu principi. Vispār principi ir stulbi. Cilvēkiem sāp, lietām nē.
Es situ kājas pret zemi, kā mazs bērns. Arī viņiem šķiet, ka tas palīdz.
Tāpēc es nekādā gadījumā nedrīkstu zaudēt savu dzīvesprieku, jo tas ir tas, ko es sevī ļoti mīlu un tas, ko citi manī parasti pamana - priecāties par dzīvi. Smaidīt par sīkumiem. Kad tas pazūd, parasti gada drūmajos mēnešos, es varu apgalvot, ka es vairs nedzīvoju.. bet man taču patīk dzīvot..
Pie vainas rutīna, bet kamēr viņas vēl pēdējās dienas nav, jānododas sirdslietiņām un vienkārši jādara, jo slinkojot, liekuļojot un vārtoties pa gultu, es nekad neesmu jutusies atpūtusies, un daži cilvēki to nekad nesaprot. Gluži kā kaut kādu muļķīgu zpd rakstot, es varētu izvirzīt sev uzdevumus. Vai arī nē.
Uztaisīt astronomijai plakātu, palasīt zinātnisko fantastiku, satikt māsu no Norvēģijas, uzgleznot kaut ko..
un, starp citu... Pirms gada.. jā, pagājušā gada februāra sākumā es sāku gleznot. Drīzāk atsāku. Vai arī - sāku to darīt pati - prieka pēc. Paldies, Kalpaki!! Tagad es novērtēju, lai arī tad ne vienmēr bija tik viegli, un dažus darbus tiešām gribējās iemest ugunskurā.
Vēl man ir kaut kur jāizmet tā nezināmās izcelsmes enerģija, jāuztaisa kāds meksikāņu ēdiens, jābeidz tik daudz domāt.. patiesībā man dikti gribas peldēties.. tā kā tad - oktobra vidū Bonagias vientuļo akmeņu pludmalē. Ehh tik vien, un vēl vairāk.
Un visbeidzot - man jābeidz rakstīt par sevi, jo to es daru tikai tad, kad kaut kas nav labi. Un tas šķiet pavisam egoistiski, vēl pie tam - Blūma taču teica, ka man jāraksta stāsti. Un kamēr es esmu uz vietas, tad tieši stāsti varētu būt tas, kas varētu uzrakstīties.
Gudri dzīvesstāsti un pārdomas rodas no pieredzes, ceļojumiem un jauniem iespaidiem, bet fantāzija sāk darboties no to trūkuma. Tagad??
Gaidu nejaušības un pārsteigumus. Ir jābeidz darīt muļķības. Ir jābeidz kārtējo gadu uz Eirovīziju sūtīt sviestu. Eiropa mūs nesaprot, mēs paši sevi tā īsti laikam nesaprotam
.
Jāpaceļ taču beidzot tās rokas, nu tā kā tajā glezniņā pāris rindkopas uz augšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru