.

.

piektdiena, 2014. gada 6. jūnijs

"Pirmās pasaules problēmas"

"Es rakstu dzeju," es smeju    
Rūgtu kafiju tasītēs leju
Tik rūgtu kā dzīve
Un eju, meklējot bezizeju

Es gleznoju Tevi, un sevi
Mūs abus kopā ar kafiju rokā
Tu cukuru devi,
Es atteicos, bet tu man nepiedevi..

Es vienkārši raudu..
Tu gribēji dzīvi padarīt saldu,
Bet es iespītējos
Un tagad vairs asaras nenovaldu

Es sēžu un gaidu
Es nezinu ko, varbūt tevi
Ar atplestu smaidu,
Kas dzīvi padarīs atkal skaistu un skaidru

Es saldi smeju
Dzejas rindas es tasītēs leju
Un domās par tevi
Kafijas vietā dzeru es tēju

Ehh. Attiecības. Mīlestība. Neizpratne.
Es nemāku vairs rakstīt un nezinu, ko pateikt.
Tad var runāt krāsu valodā vai nerunāt nemaz.
Es nezinu, es nezinu, es nezinu
Un vieglāk nepaliek pat tad, ja visam piemet klāt veselu kilogramu zemeņu
Tas tomēr ir kilograms.
Un viss kaut ko sver.
Mana mīlestība tik daudz, ka ir grūti to panest un izturēt
Bet neviens neteica, ka būs viegli
Dažreiz būs un dažreiz nebūs
Bet zini.. kāda starpība.
Man ir vajadzīga tava smagā roka, vieglais skūpsts un visi tie spēki, kad gravitātes likums tiek atcelts.
Es mīlu mīlēt
tevi.

Ko es daru? Man tagad ir par daudz vaļas. Es to neizmantošu.
Es palikšu ar sevi. Jo nekas jau tagad īsti nav ne zināms, ne svarīgs. Tad pat gribas strādāt, jo baudīt nesanāk
Neviena cita jau tāpat nav mājās... un cik gan daudz ir burtu un krāsu, ko darīt..
Un tie daži draugi, kas atnāks
Es rakstīšu vēstules. Man tiešām negribas runāt.
Un, nāciet ciemos bez uzaicinājumiem!
Tā, kā to darīja agrāk!

P.S. es laikam pabeidzu skolu .?/s,ldkfewijdiwdkkodeikdwekdeiwkdr

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru