Tas ir kaut kāds ārprāts, cik ļoti apkārtne nospiež. Jā, tieši nospiež. Un tikai tāpēc man tik ļoti daudz ir gribējies aizbēgt un vienai, un klusumā. Tikai tāpēc, ka aizskriet ir visvieglāk, vienam arī.. un klusums ir tīrs. Jo neviens normāls cilvēks viens nemaz negrib būt. Bet es citādāk eksistēt kādu laiku šeit nevarēju. Man bija grūti pierast pie tādas apkārtnes . Vakar bija pēdējā uzruna Taivānai. Tāda īstā. Tāda īstā tā bija arī pirmā. Man nav jāskaidro, cik ļoti skaisti ir tie brīži, kad kāds klausās, interesējas un saprot. To es gaidu tik ļoti, un tāpēc man gribas teikt: "beidzies vidusskola..", lai arī tas ir jauks posms kopumā. Cilvēki ir vainīgi, un tas arī viss. To visu, ko man ir devusi Taivāna, to nav iespējams nekādās vienībās (var mēģināt vārdos, bet tas arī būtu grūti) novērtēt. Dzīves pieredze tā bija, un tāpēc gribas kliegt: ''Aizrijies, vidusskola, ar savu teoriju un beidz ielikt mani rāmjos, beidz vērtēt mani ciparos no viens (nē, no nv) līdz 10, ieskaitīt vai neieskaitīt.'' Izdomā vēl mani nepieskaitīt, kad es jau 2 mēnešus šeit kārtoju 1. semestri, es pat neesmu šeit oficiāli atpakaļ? A varbūt domās tā arī bija. Smieklīgas jūs esat, formalitātes. Un vēl smieklīgāki jūs visi, cilvēki, kas ar tām mēģina tikt galā. Teorija jums iemācīja skaisti runāt, neko nepasakot, un salikt inteliģentus vārdus kopā. Vai.. aizmirsa tiešām cilvēkiem kaut ko dot un ieguldīt. Jo KAMĒR CILVĒKS NAV IZLĒMIS, VIŅŠ DZĪVO TIKAI SEV. Cilvēks dara visu tikai SEV. Tik tālu nu mēs esam, individualitāte!Kāpēc agrāk brauca mācīties citur, lai atgrieztos ar bagāžu, ko ieguldīt savā valstīt? Kāpēc tagad brauc prom un tur arī paliek? Jo tur vari dzīvot labāk. Tur kāds par tevi domā. Domā, jo esi tur, un varbūt domā tie, kuriem vairs neesi. Jo šeit jau labi dzīvo tie, kas ir piesavinājušies. Cilvēks nedod nekam, kad viņam pašam nekas nepienākas. Kā tā? Mans tētis taču teica, ka viņš grib tikai uz Latviju atpakaļ braukt. Es raudāju 18. novembrī, vairāk kā 8000 km attālumā ar iedegtām sarkanbaltsarkanām svecēm uz gultas malas, Es nezinu kāpēc.Viss bija kārtībā. Tā vienkārši notika.
Jo tālāk mēs esam, jo tuvāk.
Tad es biju vienkārši tālu, bet tagad tālu no jebkāda veida apskaidrības, bet visi apkārt runā skaistas, gudras lietas, un nevienam nekas nav skaidrs. Skaidrs, ka jāsmaida un jāpriecājas, jācenšas un jātic, jādara un jāmēģina.
Viss ko es šobrīd gribu mācēt ir koncentrēties un nedomāt par pārējo. To pārējo, kas neļauj koncentrēties. Vajag tā it kā tikai kaut kas viens un pats būtu svarīgs, un nevajag. Vajadzētu izveidot tādas koncentrēšanās nometnes - KONCENTRĒŠANĀS
Ehh.. un pasmaidi.
Un nedari muļķības. Sanāks kā Džeksonam. Tu nevari būt balts, un tas nav iespējams. Bet pacenties. Es gribētu būt enģelis!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru