.

.

ceturtdiena, 2014. gada 20. februāris

hasta la primavera

Citi dejo, citi izlādējas, dzied, un tas, protams, palīdz.
Bet es dažreiz vienkārši uzrakstu. Es domāju, ka tie, kam patīk rakstīt par daudz domā, bet tad, kad uzraksta, nav gluži pat tā, ka domas tiek izliktas. Tās tiek sakārtotas. Jo rakstot no tām 3 domām it kā izvēlies to "pareizāko". Es laikam salūzu. Un tādā brīdī vienīgais, ko vari uzrakstīt ir viss un nekas ar cerībām, ka pēc tā visa izmešanas kļūs vienkārši vieglāk.. saņemties. Lai vairs nav jādomā, kāpēc tā un šitā. Pietiek!
Es padodos tādā ziņā, ka es pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir, un padošānās attieksmē pret citiem (kuri tev vairs tik daudz nenozīmē) dažreiz ir pareizāka. Lai viņi atnāk tad, kad viņi paši to vēlas.
Pietiek kaut vai ar to pašu vienu cilvēku, kas, padarot tevi par laimīgāko pasaulē, ir vairāk nekā var vēlēties. Ir svarīgi vēlēties. Es laikam atstāšu šo vietu līdz pavasarim (kad būs priecīgi).. pavasaris rada ārprātīgāko prieku un pacilātību, it kā. Tagad es vēlēšos ko lielu. Un vistrakākais, ka cilvēks grib visu uzreiz, bet katram taču ir skaidrs, ka labākās lietas nāk ar laiku.. tā vienmēr ir bijis. Un, lai tās atnāktu, ir pašam dikti jānak pretī. Tas tā.

Ehh.. jāpaiet laikam, lai vispār kaut ko novērtētu kā veselu notikumu. Aptuveni tagad, kad sapratu, cik daudz enerģijas bija, bet tagad dzīve savijas ar galvassāpēm, negācijām un skumjām. Kapēc?

Tad nebija nevienas dienas, kad man sāpētu galva, es justos fiziski slikti, man būtu tiešām slikts garastāvoklis, dusmas, man tik ļoti besītu cilvēki vai negribētos iet uz skolu. Tur bija citādi, un tā nu vienkārši ir nenoslēpjama patiesība.
Man pietrūkst. Nevis vietas, bet sajūtu. Patiesākā draudzība un attieksme.
Vieta man patīk šī.
Tad man pietrūka tas, kas man ir tagad.
Tas ir mans prieka avots  Protams, ka tagad tas šķiet dārgāks par visu uz pasaules.

Es centīšos ieiet austrumu dzīves ritmā. Pilnībā tas nav iespējams, bet kaut cik.
Vismaz tā motivācija uz laiku, kad zini, ka kaut kas ļoti labs būs... es zinu. Tā ir vienmēr. Es vienmēr esmu dzīvojusi kaut kam un/vai kādam. Sev tikai daļēji. Negribas īsti mainīties.. tikai mazliet pagriezties. Cilvēkiem patīk novērsties.

Nav tā, ka mākslinieks tikai sēž un raksta vai tikai sēž un glezno. Vajag tik daudz piedzīvojumu un pārdzīvojumu, lai kaut kas notiktu , drīzāk kaut kas mudinātu uz notikumu. Nu tā iedvesma. Tās ir vai nu skumjas vai prieks, bet tam jābūt. Galu galā, es īsti nevaru nosaukt nevienu zīmējumu, kas ir tapis tāpat vien. Parasti tas ir pēc ceļojumiem, notikumiem, kaut kā svarīga. Ar rakstīšanu tāpat. Kaut kādi iedvesmas impulsi. Savādāk var vienkārši kopēt, bet, ja tu esi tajā iekšā, tad tāpat sanāk pa savam. Kaut kas vienmēr iešaujas prātā. Tāpēc man vienmēr nepatika zīmēt skolā, tā piespiedu zīmēšana. Bet tikai tagad es saprotu, ka tie starpmirkļi gan nomirināja, gan iedvesmoja, gan iemācīja.
Un rakstot tajos ''nekādajos" mirkļos sanāk tieši šis. Viss un nekas, kas nevienam nav vajadzīgs, un tad tu klusībā ceri, lai arī tas ir tavā blogā, neviens no nekad nelasīs. Vienkārši, domājot, ka tāpat kā ar skolas otām būs - tas vismaz nomierinās.

Patiesībā es varētu rakstīt par mīlestību, lielisko hokeja spēli, Sarkangalvīti, Ziemeļpolu, bet es vienkārši atvados. Man pietiek. Esot svarīgākas lietas. Varbūt arī. Jābūt sev un ar sevi. Baigi smieklīgi.
Un ar muļķībām es vairs negribu pierakstīt šo Ineses telpu. Inese patiesībā esot saprātīga, mīļa un priecīga būtne. Tāda arī būšu atpakaļ, kad starplaiks ziempavasaris būs galā.
Viss ir iespēja.
Viss ir iespējams.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru