.

.

sestdiena, 2012. gada 7. aprīlis

Volare

Kā šīs divas nedēļas var vilkties gadu, bet pēdējās 3 dienas aizskriet kā minūte?
Laika izjūta ir no manis novērsusies, es lidoju
Es lidošu, rīt, rīt rītrītrīt

Es laikam nespēju (nu labi, pavisam noteikti nespēju) izteikt vārdos cik ļoti ļoti ļoti esmu laimīga par to, ka rīt dodos uz Itāliju. Pēdējās dienās šī doma man atkal palīdzēja atgūt pozitīvismu un neskatoties uz to, ka dzīve nenormāli lēkā.. es tomēr esmu laimīga, arrividerci pārdzīvojumi, sveiki prieki :)

Man ir vajadzīga eksotika un piedzīvojumi, un pieredze, un viss jaunais, nezināmais, citādais. Es gribu notvert to neaprakstāmo mirkli, vēlreiz stāvot uz Rialto tilta un lūkojoties kā saule atmirdz kanāla ūdenī. Es laikam vienkārši nespēju palikt uz vietas, nu tas man ir vai nu gēnos vai arī... jā, tas laikam šoreiz tiešām būs gēnos.

Es nespēju sakrāmēt mantas. Šķiet, ka esmu aizmirsusi ko paņemt, patiesībā man negribas ņemt līdzi neko. Viss taču ir, es domāju - viss taču ir labi. :)
Papīrs un pildspalva - šie noteikti būs mani kompanjoni.

Uzkurināšu noskaņu (es to kurinu jau otro nedēļu, ha)

Interesanti, ka pēc apmēram gada es vēl joprojām šo zinu no galvas..

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru