Jau, jau pirmā advente, vai varat iedomāties ? Es varu, taču galīgi neticās, ka šis laiks ir pienācis tik ātri.. un ja tā godīgi, nekas par to nemaz neliecina. Nekādas īpašas Ziemassvētku sajūtas, ne aukstuma (paldies par to), ne sniega... un runājot par sniegu, nebiju domājusi, ka es to kādreiz teikšu, bet man... man nu tā pavisam nedaudz viņu gribās. Kaut vai tāda iemesla dēļ, lai pasaule kļūtu mazliet gaišāka. Man ļoti nepatīk drēgnums un tumsa aiz loga, lietus. Pietrūkst saules, sajūta, izejot no mājām tumsā un atgriežoties tādā pašā tumsā, ir briesmīga. Arī dienas paliek aizvien saspringtākas un saspringtākas.. nāk gada beigas, kontroldarbi, darbu kalni.. un neatliek laika pavisam ikdienišķām, bet ļoti svarīgām lietām. Dzīve nepārtrauktā steigā.. tai nav jēgas, ir jāizbauda, ir jādzīvo mierā, bet tas diemžēl nav iespējams.. tagad.
Bet nu šis laiks ir klāt - gaidīšanas laiks.. un es gaidu visvisādus brīnumus, jo galu galā jau viss vienmēr notiek uz labu. Sākušies vakari, kad deg svecīte uz galda.. un apkārt tumsa, nezinu man šī sajūta liekas lieliska, varbūt uguns dod enerģiju, iedvesmu, it kā skaitās mana stihija hah
Pēdējā laikā lielu iedvesmu man dod Kimbras mūzika, man tā liekas vienkārši lieliska, vēl lieliskāka par šodien uzcepto ābolu pīrāgu (par šo vēl var pastrīdēties)..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru