vēstule

Kaut kas man lika uzrakstīt šodien vēlreiz. Un nevis tāpēc, ka kaut kas nav pateikts, bet tāpēc, ka uznāca. Šodien saņēmu vēstuli. Tas liekas tik īpaši. Rīt es aizsūtīšu atpakaļ atbildi un šodien, rakstot to, es sajutos tik savādi, it kā es būtu aizslīdējusi kādus desmit gadus atpakaļ. Un cik tas agrāk bija skaisti, ne? Tas bija vienīgais veids kā kādam nodot ziņu, tas liekas tik īpaši, tagad. Man tas atgādina daudz ko - kad pirms daudziem gadiem rakstīju vēstules no Francijas uz mājām un nespēju sagaidīt, kad atnāks atbilde, kad nebija ne interneta, ne telefona, nekā. Tas man atgādina vēstules Džulietai - cik daudz ko var mainīt viena vēstule ? Iedomājieties, ka jūs tagad sūtītās īsziņas vietā paņemtu aploksni, lapu.. uzrakstītu vēstuli, ieliktu aploksnē, aizlīmētu to ciet (ar mēli :D), uzrakstītu adresi (vai kāds vispār vēl atcerās adreses?), nopirktu marku (cik vispār tāda maksā?), uzlīmētu virsū un iemestu pastkastītē... un tad gaidītu, kad vēstule nonāks galamērķī. Nav diez ko ierasti, ne? Tik bieži kaitina kāda pasaule ir palikusi, tās visas tehnoloģijas un komforts bieži vien liek pazust lietu īstajai būtībai.. un kāda gan varētu izskatīties pasaule pēc 10, 20, 2318798 gadiem? Patiesībā... man bail iedomāties...