november: forget and remember

Uzsniga pirmais sniegs..

Ziniet, es prātoju, ka pēdējos divus gadus līdz ar pirmo sniegu es atgriezos atpakaļ, taču šogad gan manu atgriešanos nepavadīja ne krītošas sniegpārslas, ne vilinošas kupenas. Bet..
Tad es sapratu, ka tieši tajā dienā, kad uzsniga pirmais sniegs, es pa īstam atkal atgriezos. Nu te un vispār, garīgi, fiziski un visādi citādi.. Inese, tā tur, priecīgā, mierīgā, darošā, mīlošā, mākslinieciskā, tāda, kāda es sev pašai patīku.. tāda nu es esmu atpakaļ. Kas tad bija noticis? Es nezinu, bet pēc atgriešanās es it kā sastingu, kā iemesta ar seju sniegā nē, bet ikdienā, kas pat nelikās īsti kā ikdiena. Es vispār vairs nezināju, kas ir ikdiena: kas man jādara, kā jādara, vai vispār jādara? Tad es jutos mazliet viena, tad mazliet skumja, tad mazliet pelēka .. rudens, kad tas iet uz beigām, tad tā mēdz notikt. Tad vēl janvārī un februārī, bet es ceru, ka nē. Nē, nē, nē. Viss ir un būs forši.

Hmm, kas gan man palīdzēja atgriezties? Patiesībā rakstīšana. Kad man apnika vienai skumt, es sāku rakstīt. Kaut ko pavisam vienkāršu. It kā neko. Ziniet kā, es sen nebiju domājusi par to, ko darīt, jo man visu laiku bija ko. Es pārgāju no pilnīgi intensīva režīma (kur iespaidu ir ārptātā daudz.. nu.. tad, kad visa ir par daudz) .. tādā kā pilnīgā tukšumā. Hmm.. tad es sapratu, ka, lai kaut kas notiktu, ir kaut kas jādara. Jāaizpilda tukšums. Un tad vēl jāsmaida  un jāpasakās par parastām ikdienas lietiņām. Par mazumiņiem. Tad, protams, aizkustinošie mūsu Republikas svētki un tad citas Republikas (OneRepublic) koncerts Arēnā, jā, arī dikti sirsnīgs. Un tad nu, tad nu tā vienkāršā, lieliskā sajūta, ko atstāj novembris. Viens dikti dīvains mēnesis, tad nu arī mazliet par to, te - zemāk. Par to mirkli, kad vienlaicīgi ir gan silti, gan auksti. Un nekā - normāli - tā mēs sakām.
Tiekamies vēl mazlietiņ pirms adventes..

Novembris

Iemirdzēties, pasmaidīt un nosalt.

Vai tas nav novembris, kad iemirdzas viss? Rīga staro,tiek aizdegtas sveces, lukturi un lāpas spīd tumsā, kura iestājas jau četros pēcpusdienā, un iemirdzas arī acis, latvieša acis - baltā gaismā - un sirds - karmīnsarkanā. Es nezinu, vai gaismai vispār piemīt kāda krāsa, varbūt pat visas. Es tikai zinu, ka tāds kolorīts spēj apgaismot gluži kā mīlestība, kad paliekam akli. Ne jau neredzam, bet gan sajūtam tikai skaisto - redzam ar sirdi. Tā izskatās novembris. Un varbūt kāds sacīs, ka novembris ir tumšs un pavisam drūms, un varbūt tā arī ir. To zina visi, bet vai to kāds redz? Vai cilvēki gadījumā novembrī gluži kā bērnībā nestaigā aizvērtām acīm,meklējot kādu, kas paslēpies? Arī tagad zemapziņā kāds saka priekšā -  silts vai auksts - un laikam tikai mēs pazīstam gan vienu, gan otru, pat abus reizē. Tikai mēs zinām, ka aukstums var būt silts. Ka siltums ir jāmekē pie kāda. Novembrī paliek auksti un silti vienlaicīgi. Liekas, ka kāds, kas paslēpies, sitot plaukstas mūs mudina atrast pareizo ceļu, kuru zinām pat aizvērtām acīm. Tās nav plaukstas, tie ir sirdspuksti. Mēs tos sajūtam, atveram acis un pēkšņi paliek gaišs. Mēs atrodam sevī novembri. Man šķiet, ka tā mēs rodam gan siltumu sirdī, gan mirdzumu acīs. Man šķiet, ka tādu vienmēr atnes tieši novembris. Visai Latvijai un vienlaicīgi. Viss iemirdzas.

 Vai gadījumā tas nav novembris, kad paliek skumji? Vai arī no skumjām līdz priekam tāpat kā no smiekliem līdz asarām vien solis? Cilvēks, iekāpis novembrī, sāk smaidīt. Vai jums nav tāda sajūta, it kā, ejot pa ielu novemrbī, katrs solis paliktu arvien svarīgāks? Ik solis, kuru liekam uz Savas zemes, iedveš prieku un gūst nozīmi. Man dažreiz šķiet, ka, aizejot līdz Brīvības piemineklim, es nevaru uz mirkli neapstāties. Vai esmu atnākusi? Man šķiet, ka Milda tur augšā smaida, es īsti neredzu,bet es zinu, ka viņa smaida. Es zinu, ka viņa varbūt nedrīkst, tāpat kā tie sargi, kas stāv līdzās, bet viņi taču arī smaida! Arī trīs zvaigznes tur augšā iemirdzas zem miljardiem citu. Jocīgi, ka mēs, latvieši, dažreiz smaidām tikai prātos. Vai mums bail, ka kāds redzēs, vai mēs negribam, ka kāds zina, ka mēs smaidām, vai mēs nevēlamies kļūt aizdomīgi? Novembrī neviens ielās īsti nesmaida, novembris patiesībā ir ļoti smags. Bet tieši tāpēc, ka tagad ir vieglāk, cilvēki nopūšas un pasmaida. Tikai prātā. Dažreiz mēs smaidām tumsā, lai neviens to īsti neredzētu. Piemēram, skatoties uzguņošanu, kas ir grandiozākais gaismas uzliesmojums visā novembrī, mēs atklājamies brīnumā un smaidā. Es nezinu, man šķiet, ka tas ir labi, ka tagad vienīgais, kas šeit sprāgst, ir pirotehnika. Tā ir krāsaina, spoža un visbiežāk nekaitē nevienam. Svētki. Tas ir labs mēnesis. Visi kaut reizi pasmaida. Kaut vienu reizi pa īstam.

Vai tas nav novembris, kad sāk palikt auksti? Rudens saka ardievas. Es dažreiz sajūtu,  kā saltajam gaisam apņemot ķermeni, salst manu roku pirksti un deguns. Man šķiet, ka deguns pat paliek tik sarkans kā Latvijas karogs, bet varbūt, ka tā ir kāda neapzināta patriotisma izpausme. Es nezinu, bet novembrī nosalt - tas ir normāli. Novembrī cilvēki staigā ātri, bet daudz. Viņi tā dara, jo zina, ka pēc tam būs vēl aukstāk. Cilvēki staigā tik ilgi, līdz viņu deguni paliek sarkani un roku pirksti ir nosaluši. Sabiedriskajā transportā cilvēki sasilst un kļūst viens otram tuvāki. Es nezinu, kāpēc cilvēku novembrī sabiedriskajā transportā paliek tik daudz. Varbūt visi sakāpj iekšā, lai aizbrauktu līdz Brīvības piemineklim? Svētkos transports ir bez maksas, bet kādam tas tāds ir katru dienu. Bet viņi bieži vien nemaz nebrauc līdz Brīvības piemineklim,vai arī tik tālu vienkārši netiek. Varbūt arī viņi ko meklē, un iekšējā balss viņiem čukst – silts vai auksts. Cilvēki vispār neko nesaka. Nerunā. Visi domā. Es domāju, ka tam ir kāds sakars ar novembri. Cilvēki novembrī domā vairāk nekā parasti. Ja ne vairāk, tad intensīvāk. Novembris liek domāt. Par izvēlēm un likteni, un pagātni. Dažreiz es jūtu, ka esmu ļoti nogurusi no novembra, jo tas kļūst par manu domubiedru. Tas saka man priekšā, ko domāt. Tas saka man – silts vai auksts.