STARP CITU

***

Pavasarim smejoties par mums, ārā notiek pilnīgs putenis. Joks jau pirms 1. aprīļa. Neviens neticēja tam, bet es zināju.. es zināju, ka nekāds pavasaris nevienā mirklī nemaz nebija sācies. Tas bija tāds fake pavasaris, un nav jau vienīgā fake lieta pa šiem mēnešiem. Pavasaris parasti gana ātri ienāk manā galvā, jau pirms saules stariem un sniegpulkstenīšiem. Bet tagad tas ir tikai puķainos legingos.
 Jo pat puķe matos šķiet smaga.. un nogriežot "liekās" blondās šķipsnas, lai it kā kļūtu vieglāk, tās pārvēršas par sniegu baltu. Varbūt mēs ar laikapstākļiem esam uz viena viļņa - apjukuši. Bet pavasaris NAV bijis, ne uz mata gala. Arī saule mānās. Un tāpēc es te tikai tā - starp citu,  jo es taču teicu - līdz pavasarim!
Bet ja nu pavasara nebūs nemaz? Tāpat kā nebija rudens.Un ja nu es sagaidīšu 19 pilnīgā sastingumā?
Pavasaris ir mans mīļākais. Vai tam visam neaptveramajam ''aukstumam'' tiešām ir tik liela nozīme? Un vai kāds mani sildīs, ja nav jau nemaz auksti? 
Ir jau svarīgākas lietas - kaut vai angļu valodas eksāmens. Un domas aiziet kaut kur tālu. Vismaz ārā ir riebīgi - vari varīt tējas, tusēt ar iesnām un mācīties saliktos laikus, kuros pa lielam jau neviens īsti nemaz nerunā. Kā jau katrs skolēns sāc mācīties aptuveni 2 dienas pirms eksāmena, jo sāc justies tā kaut kā neērti. Kaut kā jocīgi, gribas latviski rakstīt..
Tad laiku pa laikam sanāk atbildēt uz citu jautājumiem - kas tu būsi un kur tu studēsi? Šitas ir joks2, kuram jāķeras klāt tajā 1. aprīlī vien būs. Vai - ko tu vēlies dzimšanas dienā? Hahaha par to es vispār nedomāju. Es vēlos visādas nemateriālas lietas, kuras jau sen kā neviens nedāvina.

Atliktu man tikai šodien atbraukt, tieši tad, kad uzsnieg... Bet es jau sen esmu uz vietas. Baigi tālāk par zināmiem ceļiem nav izdevies tikt.. un pa neceļiem, kas neaizved tevi, tikai parāda, ka vari iet uz visām pusēm, nevienam no tā ne silts, ne auksts. Viss ir oki, un pie tā cilvēki arī paliek.
Jūras krastā ziemai pateicu "davai čau", bet  viņa ne īsti atnāca, ne aizgāja. Viņai, kā jau mums visiem, ir vienalga un viss apnicis.
Man, ja godīgi, šķiet, ka visiem ir diezgan skumīgi. Kaut vai palasot ziņas. Vairāk vai mazāk, bet mūs tas skar un ietekmē.

Pietiek čīkstēt. Es noīrēšu sarkasmu. Un tomēr, jāatzīst, ka tā ir un paliek aizsargreakcija. Pat jaukāk ir tad, kad tu esi jauka un iemīlējusies. Un tad, kad esi mierīga. Ak dievs, kā man šīs sajūtas pietrūkst. Man pietrūkst patiesuma un vienkāršības. Un kā cerība tam visam pāri ir rozā kleita skapī. Tā būs viena dikti priecīga diena, kad es to uzvilkšu.
Domas pārlec un gaida vasaru. Labākās lietas ir jāgaida.

Bet pagaidām.. es esmu sev un ar sevi, kas man nekad nav īsti paticis. Tikai brīžiem. Ir jāizmanto brīdis. Šobrīd nemaz negribas īsti būt ar cilvēkiem. Šobrīd. Es varu viena sēdēt uz skatīties filmas par vientuļiem cilvēkiem uz neapdzīvotām salām un priecāties par skaistajām dabas ainavām. Sakārtot domiņas, novērtēt lietiņas.. un domās pateikt paldies, tā starp citu.