Laikam jau esmu pieminējusi, ka mūsu skolotāja ir dikti jautra, ar lielisku jo lielisku humora izjūtu, tāpēc arī stundas bieži izvēršas tādas. Vienu piektdienu, kad bija viņas dzimšanas diena, nolēmām uztaisīt nelielu pārsteigumiņu.. un tā kā viens no skolotājas mīļākajiem piemēriem teikumos vienmēr ir par alu.. nu, piemēram, ''Skolotājai ļoti garšo alus... mums visiem ļoti garšo alus. Ko man patīk dzert? - Man patīk dzert alu..'' hehe.. tā nu mēs izdomājām viņai uzdāvināt sešpaku Taivānas alus. Starp citu, Taivānas alus ir tīri ok. Iepakojām bundžiņas rozā somiņā, un, kad skolotāja pajautāja, vai drīkst paskatīties, un ieraudzīja mūsu dāvanu, atksanēja kārtējais "Ooouu.... stunda nenotiek!'' joks, protams. Tad nu mēs arī uzrakstījām apsveikumu katrs savā valodā, nācās pārējiem atskaņot, kā tad skan latviešu valoda.. un tam sekoja liels ''Woooow!''
Pēc tam pirmdienā manai britu klasesbiedrenei bija dzimšanas diena, skolotāja bija nopirkusi kūku un notika liela apsveikšanas improvizācija. Nu sirds un mirkļa impulsi... visi dziedam ''happy birthday'' ķīniešu versiju, tad katrs sāk dziedāt to savā valodā, bet mums... mums taču īsti nav, tāpēc nodziedu daudz baltu dieniņu un atskan ''wooow nr2'' , un es pati vien nobrīnījos, cik skaisti no malas tas skan! :)
Tad nu skolotājai liekas uzjautrinoši mani teikumi, ka ''es gribu nopirkt mašīnu, bet man nav naudas..'' Vispār ir sākušās mācības, pēc trešās nodaļas lietas patiešām sāk notikt!!
Un tad tie mazie brītiņi, kad vienkārši gribas pabūt ar sevi un hieroglifiem... universitātes kampuss ir ļoti jauks, starp citu :)
***
Patiesībā pēdējās dienas mani ir apmeklējis kārtējais pārdomu virpulis... šeit ir tik interesanti.. nu kaut vai pati parastākā ikdiena, skola ir tūkštošreiz kas interesantāks nekā mājās, bet tajā pašā laikā, es apzinos to, kas man pietrūkst.. un šī ir tā vienīgā reize, kad es negribu kaut ko pazaudēt piedzīvojumu dēļ. Hmm... tā ir dillemma.. tā dīvainā sajūta, kad divas lietas gribas vienādi ļoti. Palikt un atgriezties.
Es saprotu, ka Āzija nekad nav bijis mans sapnis, un tas ir gadījies nejauši. Bet šobrīd man patīk. Man patīk rakstīt tos nolāpītos hieroglifus, man patīk, ka veikalā varu pajautāt vienkāršus teikumus un saprotu, cik man ir jāmaksā. Man patīk, ka es it kā tieku galā ar visu.
Kad es atbraukšu atpakaļ, es negribu, lai tas pazūd.. bet pazudīs jau, un es vēl joprojām nesaprotu, ko es gribu darīt. Šeit es zinu, mājās - nē. Bet šeit man nav izvēles, man vienkārši jāpriecājas, ka man patīk, tas, kas man te ir jādara. Jādzīvo šodienai patiesībā.. jeb trīs mēnešiem. Nevaru tikt vaļā no ''pēc tam'' domāšanas...
Un no trešās puses (?), lai cik arī skola mani bija nogurdinājusi, un man tiešām patīk, ka man nav tur šobrīd jāatrodas... šis taču ir pēdējais gads... un viss, kas notiek pēdejo, tāpat kā pirmo reizi, tomēr ir īpašs.
''Tu zaudē garām iespēju, tu apstājies pusceļā....'' tā man saka, ''izbaudi - tu esi jauna..'' Un ziniet, es tiešām dažreiz šeit jūtos veca, jo mani daudz kas attur... un patiesībā tā ir lieliska sajūta, vismaz kaut kādā ziņā tu esi sevi atradis, un neļaujies kārdinājumam, neseko plūsmai.... haha stoiķu loģika! Galu galā, lai būtu šeit, es esmu nedaudz apstājusies beigās..un ir tā vērts! un jo mazāk tev laika, jo vairāk to aizpildi, vai ne? :)
Ja es, kā Dačuks, šeit būtu pagājušogad... es nezinu, kā būtu tagad. Bet es zinu, kā būtu tad.
Bet es esmu tagad un šeit, un visu iepriekšējo gadu atceros ar smaidu.. skaisti bija!
Šis ir mans laiks. Trīs mēneši savtības.. patiesībā nē.. man iekšā tik daudz, ko dod citiem... un tāpēc jau te ir satikti lieliski cilvēki, ar kuriem aizpildīt neskaitāmus prieka, smieklu un skaistus piedzīvojuma mirkļus!
Kaut kad es pati esmu teikusi, ka, ja nespēj normāli kaut ko izskaidrot, (kas ar mani notiek pietiekami bieži) saraksti dzejoli. Tad viss būs skaidrs, bet tajā pašā laikā nē. Bet vismaz skaisti izskatītses - ar atskaņām, un būsi savas dziļās, sevī ieslodzītāš emocijas izlicis skaistos atskaņu četrrindīšos. Visiem patīk atskaņas, pat tad, ja tās ir neloģiskas.
3:26, miegs ir kas jauns
Revolūcija - tā to sauc
Logoritmi - nu mazliet par daudz..
Hieroglifi galvu jauc
Burti un skaitļi, jūk valodas kopā
Gaisma istabā, tumsa logā
Taivānā neguļ, Taivānā dejo
Uzsmaida kādam, tāpat garām ejot!
Rit studentu dzīves kalendārs
No rīta putra, naktī - kāds bārs
Ja nakti dejots, no rīta - vāks!
Mācies, mācies, drīz brīvdienas nāks..
Brīvdienas - taifūns, ironija
Kad gāji uz skolu, tad saulains bija
Bet varbūt ir jāizmēģina kas jauns
Miegs. Es dzirdēju - tā to sauc!
Bet Taivānā neguļ, Taivānā dara
Jo katra diena ir skaista un gara
Man pietrūks šis viss, man pietrūkst daba
Tik tāla, bet tagad tik tuva šī sala...
________________________________Sveiks, Oktobri!
Nezinu, kā tu tik ātri atnāci? Heh, oktobris... ārā vēl joprojām ir karstums, varbūt ne tik traks, bet tomēr... no rudens ne miņas. Vakar, kad vēl bija septembris, un es jutu brīvdienu nogurumu, muskuļu sāpes un nespēju tikt galā ar pienākumu nastu... es paklausīju kādam gudram padomam - vienkārši pagulēt. Un ziniet.... ja kaut kas izskatās slikti šodien.. tad varbūt pamēģini rīt! :)
Bieži vien ir tik grūti te saņemties mācībām... apkārt tik daudz.. un es no sirds mīlu tos vakarus, kad mēs visi kopā ejam kaut kur vakariņot, piemēram, pagājušonedēļ gandrīz 30 cilvēki vakariņojām MachoTaco.. dabūjām mazus, jaukus sombrero no Angie, un mazliet sajutāmies kā Meksikā. Patiesībā dažreiz es tieši otrādi nogurstu no šiem bariem.. un tad mēs dodamies jauki mazā kompānijā. :)
Te nu mēs esam - mtc gangsteri. :D
Jā.. esmu vienīgā blondīne kompānijā.. un smieklīgi te gadās... es varu nedomāt kā izskatos un dažbrīd vienalga būt uzmanības centrā. Man nepatīk būt uzmanības centrā, tāpēc sanāk vēl smieklīgāk.
Piektdien man uznāca vēlme darīt kaut ko priekš citiem... vai arī es biju dikti pa šo mēnesi sailgojusies pēc latviešu ēdieniem. Tā nu es izdomāju uzaicint Hondūriešus un Kelliju uz ''Latvian dinner''. Man ir tikai viena panna un miljons kastroļi, tāpēc virtuvē notika traka rosība... cepās kartupeļi ar sīpoliem kārtīgā eļļas daudzumā, taisās kartupeļu biezenītis (es tirgū nopirku visus kartupeļus), tomātiņi ar lociņiem (bez krējuma) , kāposti ar liellopu gaļiņu (speķīša vietā) un sviestu, kotletes, burkāni ar ķiplokiem un majonēzi (ķipa majonēzi).... laimas šokolādītes un alus (bet gan Taivānas).. galds ir klāts, skan Prāta Vētras ''Es gribu'' un es gribu smaidīt! :)
Visiem ļoti garšoja, un bija tiešām labi! Arī mana dzīvokļa biedrene vēlāk visu apēda. VISU!!!!!!!
Taivāna, piedod, tev ir labs ēdiens... bet nekas.. nekas neaizvietos šo... :)
Labu apetīti!
Haha, kā jau parasti manas acis bildēs spīd visās krāsāa, bet, lai arī cik šī taimerbilde nebūtu briesmīga, mēs te tomēr esam visi :)
Tik viegli ir ar šiem cilvēkiem.
Un ilgi gaidītā piektdiena taču! Tā nu to pavadījām bārā ''IndoChina'', visi ir noguruši no smagās mācību nedēļas un atplaukst sarunās. Hmm.. man pārāk bieži uznāk vēlme dejot. Dīvaini.
Brīvdienas nr.1!
Sestdiena. Satieku sen nesatikto Zoe, kuru satiku pirmajās nedēļās lielajā apmaiņas studentu barā. Tik jauka meitene, es jūtu, ka mums ir daudz līdzīgas intereses.. un tā nu es viņai izrādu savu rajoniņu, shida un daan area, lielo zaļo parku, par kuru viņa ir tik pat lielā sajūsmā kā es.. un izdomājam, ka šī ir lieliska diena , lai dotos nelielā velotripā. Prātā ir Gutting riverside park un Kellija. Trijatā vienmēr viss notiek jautrāk, vai ne? Paņemam ubike un piedzīvojumi, kā gluži mūsu riteņi, minas mums līdzi.. veloceliņš gar upi sniedzas līdz nekurienei, un tieši tur mēs arī dodamies - kaut kur. No tilta mazliet neskaidra un miglaina parādās Taipeja, ēku pelēkie silueti it kā saplūst ar debesīm, un klausot man ierastajai domāšanai par to, ka betons nav skaists.. man tomēr šis skats liekas neizskaidrojami noslēpumaini interesants. Neparasts un ārprātīgi maigs. It kā es paņemtu visas krāsas, sajauktu kopā un piejauktu visu baltās krāsas tūbiņu. Tāds duļķains. Un nezinu kāpēc, taja visā ir kas pievicīgs. Tāpat kā lietainā Londona.
Tajā dienā mēs nomināmies kādus 16 km.. kad bijām jau tik tālu, ka nezinam kur atrodamies, nolēmām doties atpakaļ... bet tā vien braucot uz priekšu varot četru stundu laikā nonākt līdz Tamsui. Veloceliņi šeit ir superīgi.. un mīties tumsā, beidzot sajūtot vēju, un vērot skaisti izgaismotos tiltus, ir neaprakstāmi.
Pa ceļam notika kas dikti smieklīgs. Netīšām iekļuvām Flour attack miltu skrējienā, nodomājām, kāpēc ne?? un ļāvām mūs apbērt ar miltiem. Es izskatījos tiešām smieklīgi. Biju pilnīgi balta.. un tā kā arī manas drēbes un mati ir gaiši, tad nedaudz izskatījos pēc spoka. Baltā lēdija. haha Sniega karaliene. Nuja.
Atpakaļceļā netīšām iekļuvām koncertā... te vienmēr kaut kas notiek! Bijām pārguruši laimīgas un laimīgi pārgurušas.. un izsalkušas! Diena izdevusies.
Kāpēc gan lai random taivānietis negribētu ar mums nobildēties?
Tad atpakaļceļā iegājām kurpju veikalā pēc manis pasūtītajām rozā kurpēm... jā iegājām tādas, bet pārdevēja dikti jautra bija, tāpēc sanāca uztaisīt spoguļbilžukus.
''Au, sāp kājas!'' Tā nu es teicu nākamā dienā... jā, velotrips bija izdevies, bet nogurums ir kaut kur jāpaslēpj. Mans lieliskais katru brīvdienu kompanjons ir Kellija. Viņa vienmēr, tāpat kā es, ir vienkārši gatava doties. Šoreiz mazliet pamainām kompāniju, un mūs piedāvā izvadāt Henrijs (baseina taivānietis) ar savu draugu. Apskatījām 2 dikti jaukas pilsētiņas:
* Jinguashi - skaista, zaļa kalnu paradīzīte.. parks ar japāņu stila mājiņām no laika, kad šeit saimniekojuši japāņi un dzīvojis pats princis, skaists klusums, daba.. neko jau vairāk nevajag. Raktuves un šahtas, kur agrāk meklēts zelts.. un milzīgs zelta gabals, kas maksā neskaitāmas mūsu studentu stipendijas. Pieskaries un jūties varens, vai arī,.. pieskaries bez emocijām. Otrais variants. Varena es jutos tad, kad uzkāpām kalnā, un es stāvēju uz pašas maliņas, taivānieši bija šokā un pārbijušies par manu nebaidīšanos no augstuma. Tiklīdz ir droši, ir labi. Skats mazliet miglā tīts, bet tāda Taivāna ir bieži - noslēpumaina.
burvība.. un te nu Inese aizraujas ar skatiem...
mācāmies lidot.... viņi tiešām dikti sabijās, kad kāpu uz maliņas, bet nepagāja ne minūte, kā viņi sāka darīt tāpat, laikam lai parādītu, ka nav nekādi mīkstie
mūsu kompānija
.jpg)
Otra pilsētiņa - Jiufen - mūs sagaidīja jau pilnīgā tumsā un miglā... jamm laikapstākļi atkal mainās, bet tā te esot vienmēr. Apkārt viss pilnīgi balts, kā mākonī.. un skaisto kalnu skatu jau mums vairs neieraudzīt... nekas. Starp citu, turpceļš bija ārprātā smieklīgs.. nu nezinu... laikam taivānieši ir prasmīgi šoferi, ja pa kalnā ejošu serpartīnceļu.. kas ir mazliet platāks par vienu joslu var izbraukt divi milzīgi autobusi. Satiksmes prieki! Mēs šausmās skatāmies, bet taivānieši ir vienaldzīgi aizmiguši.
Pilsītiņa ir skaista, mazām, šaurām ieliņām.. Āzijas Itālija. Pie mājām piekārtas oranži sarkanas laternas, kas tumsā rada vajadzīgo atmsfēru. Galvenā - vecā iela - pārpildīta ar suvenīrveikaliem un dažādākajiem ēdieniem. Nogaršojam saldējuma-zemesriekstu pankūku, siera standziņas (siers!!!!!!!), slavenās Taivānas desiņas, kurām viņi piegrauž ķiplociņu.... un šo te....
Starp citu, šodien pagaršoju huavu, un kopš šīs dienas tie ir mani ''Taivānas āboli.'' Mājās noteikti ir tādas ābolu kaudzes, un es netieku klāt ne pie viena mazā dārza ābolīša..
Drūzma, lietus... bet mazās ieliņas ir tik interesantas. Patiesībā pilsēta ir slavena ar to, ka šeit filmēta viena veca, ļoti slavena ķīniešu filma, nosaukumu tagad nepateikšu, bet tāpat jums tas neko neizteiktu, tāpat kā mums tas pārpildītais ielas stūris, kur cilvēki fotografē kaut kādu logu, kur uzņemtas filmas epizodes. Nu tāpat kā Veronā Džulietas balkoniņš, lai arī pašā pilsētā ir vēl miljons tādu.
Hehe... tad vēl tajā dienā redzējām ķīniski runājošus papagaiļus. Jā, laikam skan pavisam neticami, bet patiešām, tā viņi man teica - Ni hao! un Xiexie.
Te varat redzēt nogurumu. Redzat? Ar tādu pārbraucām mājās... piesātinātas brīvdienas!
***
Saņemšanās! Ārprātīgākā, bet es beidzot saņemos. Es saņemos. Šī ir traka nedēļa, oktobris jau iet uz priekšu un man riebjas, ja man līdzi vēl joprojām velkas septembra bagāža. ''Tu to vari!'' Jā, to briesmīgi neloģisko ķīniešu valodas 4. nodaļu (nevaru sagaidīt, kad tā beigsies) un kaut kādu matemātiku. Ja vienu nakti ir dejots līdz trijiem naktī, tad otru līdz tik pat tiek nomācīts... aka studentu dzīve. Kas ir miegs un ko cilvēki dara naktī, es vairs īsti nezinu.
Brīvdienas 2.
Čau taifūn, čau miedziņ! :)
Tā pavisam mierīgi.
Šogad bez rudens, bet vai tad es sūdzos? Šogad man krāsaino lapu vietā cilvēku kolorīts... taifūna brīvdienas, kas laikam patiešām atgādina par to, ka jāsakārto istaba, jaizbauda sava kompānija un mazliet jāsmeļas gudrības. Es varbūt nesēžu pie grāmatām, bet kur tad citur es vēl varēšu smelties to, ko šeit dod vienkārši ikdiena? Nevienā grāmatā, draugi.. varbūt tikai tādā, kuru es pati kādreiz sarakstītu.. un turiet mani pie vārda, nekad jau taču nevar zināt! :)
Pilnīgs kontrasts- brīvdienas mājās. Varbūt miers ir tieši tas, kas vajadzīgs. Un ko lai dara, ja ārā līst un līst?
Sestdien satiku Rīgas svētkos satiktos taivāniešus - Kevinu un Oliviu.. paņēmu līdzi ierasto kompanjonu Kelliju, un devāmies uz Taipei Zoo.
Patiesībā es nejūsmoju par zoodārziem.. jo mani neiepriecina mazie nabaga dzīvnieciņi. Bet ziniet, te ir kas tāds, kas nekad dzīvē nav redzēts - pandas! Šobrīd zoo bija tikai tētis.. jo mamma tagad ir ar mazo baby pandu.. jā, par šo notikumu te visi priecājas!
Sākumā panda bija no mums aizgriezies, bet mēs ar Kelliju nācām veselas 5 reizes.. zoo darbinieks bija uz mums dusmīgs, ka izjaucam viņa ierasto kārtību, sāka bļaustīties ķīniski... bet mums neatlika nekas cits ka ignorēt, jo mēs gribam redzēt pandu!
Kopumā zoodārzs jauks.. nu es domāju vizuāli jauks - visur skaisti koki, nu gluži kā tropos. Eksotika, izveidota.
Te visi pārtop par pandām!
Miers, atpūta.
Un atkal jauna nedēļa - jaunas apņemšanās un idejas. Te nāk prātā interesantas lietas, tas gan.
Nezinu pat, ko lai jums novēl..
atpūšaties! tā ir ļoti vajadzīga dzīves sastāvdaļa.. un mīliet! tā ir vissvarīgākā!
- Inese
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru