***
Vispār jau es palieku slinka uz rakstīšanu tieši gada aukstajā periodā... aukstajā? Hehe Taivānas rudens, redziet? ''krāsainas lapas''
Bet patiešām.. temperatūra turās tikai (tikai?) nedaudz virs 20 grādiem, un tad sagribas ietīties sedziņā, dzert tējas un kafijas. Pat šeit. Bet nav jau nemaz auksti, ir ļoti labi. Kad visi salst un uz skolotājas jautājumu ''Kāds šodien ārā laiks?'' atbild, ka auksts, dikti auksts, mēs vienīgie ar manu klasesbiedru no Somijas vēsi pasakām, ka laiciņš ārā ļoti jauks. Haha, mēs esam no vienas pasaules!
Mani piemeklējusi nostaļģija, it kā liekas muļķīgi skatīties atpakaļ, bet viss ir atkal tāpat! Jā, ja raksti blogu, tad tev ir tā unikālā iespēja paskatīties atpakaļ. Un man tik ļoti patīk skatīties tieši gadu atpakaļ, jo viss notiek tik līdzīgi. Tad Sicīlija, tagad Taivāna.
''Ines beidz!'' skaties uz priekšu, nav tev brīvlaika tagad, jāsaņemas taču!
***
Īsumā varu teikt, ka man bija iestājusies mazā pusceļa emocionālā krīze, tad rudens (jau otro gadu es nesaprotu, kur ir rudens, jo nav jau..),brīvdienu nozīme dzīvē turpinās, bet pa darba dienām tiek smiets ar lieliskiem cilvēkiem un mācīts mandarīns. Kontroldarbi.. skolotāja teica, ka no 7. nodaļas mēs sākam mācīties ''human language'', prātoju, ko tad pie velna mēs darījām pirmās 6.
Sirdī es esmu no latīņamerikas, tā man saka. Tagad katru pirmdienu es dodos uz salsas nodarbībām, bet otrdienu naktis tiek aizvadītas Salsas otrdienās lieliskā atmosfērā.
Taipejā visi gaida helovīnu.. nav jau tā, ka svin, bet ballē kā traki. Visur dekorācijas liecina, ka svētā nakts jau pavisam tuvu.
Ak jā, turpinās pārslodze... no rītiem vienreiz nedēļā pasniedzam ar Kelliju stundas vidusskolā, nu tas projektiņs stipendijas ietvaros. Ja neņem vērā cik daudz dusmas esmu izlikusi šajā sakarā, ir tomēr jauki kādam pastāstīt par savu kultūru.. bet kā jau minēju ''man nepatīk uzmanība'', bet skolā es tiešām esmu kā slavenība. Es gribu dalīies, bet ne jau ar sevi. Pie velna, ne jau ar sevi!!!!!!
(atvainojos par manu atkarību ''domāt par lietām'')
Esmu pusceļā, lai cik ticami vai neticami tas arī liktos. Patiesībā ticami, jo esmu atmetusi šeit savu sapņotājas mazo uztverīti (tā mēdz brīžus padarīt ne no kā priecīgus), jo laikam jau katrs savā skolas ''pēdējā gadā'' paliek mazliet nopietns. Vai vismaz domā, ka tādam jābūt.
Kad es aizbraucu, es mazliet vēl lidinājos it kā mākoņos, patiesībā pa īstam arī lidoju starp tiem.. pirmās dienas, protams, ir tā lielā neziņa un ''viss jauns'' sajūsma. Tad vēl joprojām sajūsma un draudzīgi pārspīlētā izturēšanās (ne tikai citiem pret mani, bet man pret citiem), kas vienmēr parādās pat visaukstākajā latvietī, ja esi viens. Bet šeit tu nekad neesi viens, bet tomēr esi, ja jūs saprotat, ko es domāju. Tāpēc starp milzīgajiem prieka brīžiem ir arī asaras, gan prieka, gan skumju.. patiesībā tas jau pavisam normāli. pat labi... jo, ja tev pietrūkst kaut kas, tad zini - biji tur laimīgs.
Un tā nu cilvēki pamazām atklājas - pārtop par cilvēkiem - tādiem kuriem mēdz uznākt besis, beigties spēki, parādās drūmums, protams, mācības vienmēr prasa daudz enerģiju.. un tad nu tā jautrā kompānija, kas, reizēm, likās, smejas bez apstājas, pārtop par dzīves pārņemtiem cilvēkiem.
Un varbūt tā ir tā reti jaukā lietiņa, kuru novēroju taivāniešos - viņi tādi nav, nekad nesteidzas, nekad neskumst.. tā mierīgi dzīvo, bet mums tā pavisam nesanāk. Ja man tā sanāktu, man liktos, ka es stāvu uz vietas vai neizdaru pietiekami. Mēs tomēr esam tik dažādi...
Kopš tā brīža, kad es paliku tik sasodīti emocionāla... es nezinu, es jau esmu sieviete - mēs laikam piedzimstam tādas.. haha. Nē, es piedzimu sarkastiska. Šeit tas nāk atpakaļ - sarkasms, laikam jau tāpēc, ka pietrūkst kāda, par ko pa īstam tā uztraukties un rūpēties. Un te ir parāk daudz cilvēku... tā vienkārši notiek!
Esmu pusceļā. Pusceļā no pusceļa, jo es izvēlējos tikai pusi. It kā muļķīgi liekas nepaņemt visu, ko tev iedod.. bet vēl muļķīgāk - pamest iesākto. Solis uz priekšu, pa labi, pa kreisi... turpinu lēkāt, varbūt iemācišos lidot!
Kas tad sadarīts?
10. oktobris. 10/10
Double Ten Day 雙十節 Taivānas dzimšanas diena, neatkarības svētki.. vilšanās.
Būtu es piecēlusies laicīgi un nenogulējusi parādi.. bet tam visam, protams, savi iemesli. Turpinām negulēt naktīs? Nē... tā bija pēdējā, es apsolu. Bet tā nu "Kastē'' izdejojāmies un izpriecājāmies pa riktīgo.. dažreiz nedēļas vidū tā drīkst.. ja zini, ka rīt taču ir brīvdiena! :)
Tātad - Taivānas svētki.
Patiesībā šajā dienā es jutos kā visparastākajā dienā, ja vien neskaita izkārtos karogus. Brīvdiena ...ir brīvdiena, tas ir viss, ko taivāniešiem nozīmē šie svētki?? Es jutos vīlusies. Protams, ir jau parāde, kaut kur ir arī salūts.. bet cilvēkos iekšā - nekas. Patriotisms, labrīt?
Mēs taču mūsu 18. novembrī ar piespraustām lentītēm, siltumu sirdī, pacilāti.. ehh tas man noteikti pietrūks, jo tieši tad es būšu šeit. Tad es noteikti parūpēšos par to, lai visi redz, no kurienes tad nu es esmu! :)
Nu neko.. nav svētki, nav, bet vismaz brīvdiena! Ar hondūriešiem devāmies uz Ximen, Nicola tika pie pīrsinga,kamēr apkārt vizuļo helovīnu tērpi, kurus pielaiko jūrām cilvēku, satiekam vēl apmaiņas studentus, kurus patiešām sanāk satikt smieklīgi bieži.. un dodamies uz slaveno Toilet restaraunt.
haha Erica un Jonathans
Tas ir kas līdzīgs kā mums hospitālis. Es gan nebiju ārprātīgi sajūsmā par to, ka jāēd no trauciņiem tualetes poda formā, bet interjers gan bija jauks - sēdi uz podiņa, kura vāks izrotāds gliemežvākiem, zem galda vanna, un virs - duša. Pasmējāmies, ēdiens bija tiešām garšīgs.. lai arī kādā formā pasniegts.
Tā nu pārējie atkal dodas dzīvē, bet es tiešām nevaru tā dzīvot! Man ir tā briesmīgā pienākumu un atbildības sajūta, es laikam esmu godīgs cilvēks. Nākamajā dienā ir jāceļas septiņos no rīta, lai dotos uz vidusskolu, kurā strādājam projektā stipendijas ietveros. Par to mazliet vēlāk. Tajā nedēļā es pārāk dusmojos, bet tā nu sākas mani pirmie agrie rīti šeit. 6:30... un es jūtos kā Latvijā, kad rīts tik agrs, nesteidzīgs, jo esi tikai puspamodies.
Bieži vien nākas meklēt pašmotivācijas. Dažreiz trūkst kāds, kas pasaka, cik tu esi lielisks, jo esi dabūjis kontroldarbā 100%. Vai arī - cik tu esi slinks, ka neesi atkal neko izdarījis. Es smejos. Bet bez jokiem - tādās dienās Inese atļaujas sev nopirkt kaut ko stulbu, kas ļoti kārojas. Piemēram šis. Man jau sen gribējās nopirkt pandas maizīti, bet likās, ka tas ir tik muļķīgi, te nu atrasās iemesls! :D Un kas te ir maza meitene?
Pat tad, kad nedēļās laikā esi noguris, vienmēr ir kaut kas, kas notur tevi augšā. Nu tie mazie skaistie brīži, kad klasesbiedrene uzdāvina vjetnamiešu kafiju, tu tiec pie vafeles, brauc ar riteni gar parku vai smejies par skolotājas kārtējiem jokiem, kas padara stundas tiešām interesantas.
Brīvdienas! No šī vārda vienmēr paliek pavisam priecīgi, un piedzīvojumi vienmēr ir garantēti!
Sestdiena - Pingxi! Sapņi piepildās.
Jau sen es domāju par šo vietu. Ļaut laternai lidot augstu gaisā.. likt sapņiem pacelties spārnos un, ne jau ļaut tiem aizlidot, bet saprast virzienu, lai dotos līdzi.
Šoreiz mūsu gidi atkal bija baseina Henrijs ar diviem draugiem, protams, mēs ar Kelliju un divas jaukas meitenes no Indonēzijas.
Sākumā apmeklējām tā saucamo ''cat village'' jeb mazu, diezgan nabadzīga paskata vietiņu pie vilciena stacijas, kur apmetušies neskaitāmi daudz kaķu... uz nolobītajām sienām zīmējumi ar minkām, bet katrā stūrī guļ kāds runcis.. pa jumtiem pastaigājas kaķi, īsāk sakot - Tom, tu sajuktu prātā! Sajūta - dīvaina. Man tiešām patīk kaķi, bet šeit bija tāda mazliet skumja, pamesta gaisotne. Te nu tu redzi, kā cilvēki dzīvo, kā cilvēki tiešām kaut kur arī dzīvo.
Un viens tas skaistais brīdis, turot rokās mazu kaķēnu - kad tik skaisti maza radībiņa tev rokās... :)
Jāsaka, ka tajā dienā man bija ārprātā daudz enerģijas un vēlme rāpties kalnos, kas netika atbalstīta. Visam jau nepietiek laika! Tā nu mēs devāmies pa skaistām meža dabas takām ķert austrumu sajūtu, un noķērām! Tā nu es baudīju zaļos kokus, kalnus, milzīgos bambusus un uzvedos kā jau mežā pienākas - nevienam neinteresē, tevi sauc daba! Hihi, tā nu Inesei ienāca prātā ''ģeniāla doma''.. un vienmēr taču ir Kellija, kura noteikti pievienosies.... ''domā pirms dari'' man tagad prātā. Ieraudzīju pēkšņi mežā šūpuļtīklus un mani pārņēma vēlme tajā iegulties.. tā nu es guļu šūpuļtīklā, baudot dabu, bet tad mēs sapratām, ka tīkls ir pilnīgi netīrs. Nu jauki, pēc tam staigājām visu dienu ar skaistiem dupšiem! :)
Tad apskatījām ļoti skaistu ūdenskritumu (Shifen, ja nemaldos, sauca vietu) .. un pēc vasarā redzētās ūdenskritumu paradīzes Horvātijā, es patiešām nebiju vīlusies. Bija iespaidīgi... īpaši vēl tā sajūta, kad vējš tev pūš sejā mazas ūdens lāsītes, svaigums...
Un visskaistākais mirklis - kad aprakstījām laternu.. 4 puses, katrai krāsai sava nozīme - izvēlējāmies mīlestību, veiksmi, veselību un laikam vienu pusi priekš mērķiem vai ko tamlīdzīgu. Te nu varējām beidzot uzrakstīt tos dažus no hieroglifiem, kurus esam iemācījušies, protams, arī katrs kaut ko savā valodā. Ehh... man dikti sagribējās pamācīties kaligrāfiju.
Te nu bilžuki:
Sadzīve
procesā....
Šis bija skaists mirklis... kad ļāvām sapņiem lidot :)
es jūtos gara te - Taivānā
Bija skaista, skaista diena, kuras rezultātā tā nogurām, ka pēc tam Nikolas 19.dzimšanas dienas ballīti pametām vienos naktī, ar atrunu, ka nākot miegs...
***
Klusa, mierīga svētdiena. Kā pienākas, bet pēcpusdienā vērots saulriets no augstceltnes jumta un nakts Taipejas panorāma no kalna... un baudīti Taivānas interesantie ēdieni. Es ceru kādreiz dabūt tās skaistās, kvalitatīvāš bildes.. lai jūs redzētu, cik skaisti viss izskatījās tai dienā.
Starp citu, esmu satikusi arī šeit 2 latviešu meitenes. Sajūta, runājot uz ielas latviski, kad tas nav darīts tik sen, bija tiešām dīvaina. Ahh bet tik jauki! Dzimtā valoda, jā!
Tāpat arī satikti daudz krievi.. un vispār te ir baigais ''lost in translation'' variants, bet tas jau ir cits stāsts. Man patīk valodas, un te es dzirdu tiešām daudzas. Pat pārāk daudzas.
Bet, ja mēs atkal pārslēdzamies uz brīvdienām, tad te ir vēl viena visskaistākā sestdiena. Es vienmēr esmu mīlējusi sestdienas vairāk par visām pārējām nedēļas dienām. Tā vienkārši ir! :)
Dodamies uz Yangminshan! Arī šī vietiņa jau sen kā sēž prātā. Atkal jauka kompānija un pavisam dīvaini laikapstākļi, kas patiesībā padarīja šo visu pavisam interesantu.... netipiski interesantu.
Climbing time! Kas padara kalnos kāpšanu tik lielisku? Nu ne jau neskaitāmie pakāpieni un elsas... bet gan tā sajūta, kad atrodies virsotnē un vēro visu it kā no augšas... redzi it visu! Bet tagad iedomājaties, ka neredzat neko. Tā nu mēs nokļuvām pilnīgā nekurienē, kā baltā mākonī, jo bija tik miglains, ka nevarēja pat skaidri saskatīt, kas atrodas kādus 10 metrus no tevis. Aizmirstam par panorāmu. Bet tā sajūta, tā sajūta... tā tiešām bija dīvaina sajūta. Cilvēku nav, neviena nav, nekā nav. Un tad vēl temperatūras kontrasts... tur augšā bija stiprs vējš, smidzināja.. un temperatūra prakstiski nokritās līdz pat kādiem 14 grādiem. Kontrastiņš, ne?
To varētu nosaukt par neveiksmīgi veiksmīgu tripu... jo tādu es vēl nekad nebiju piedzīvojusi.. hehe un atbraukt jau var vēlreiz - vajadzēs!
Tad vēl atpakaļceļā bija redzami ļoti skaistidrūmi (laikam nav tāda vārda, bet tā tas izskatījās) meža skati. Mazliet atgādināja Latviju. Skaisti.
***
Jo tad, kad tu neguli, tad sanāk interesanti. Helovīnu ballīte, kuru rīko Ntu.. un tā notiek MTaipei - retā vietā, kas man tiešām patīk.
Tā nu sākas stāsts par Merlinu Monro. Man tiešām negribējāš tērēt naudu stulbam tērpam vai būt kaut kam pārāk ikdienišķi helovīnīgam, piemēram, raganai, velnam vai vēl nezinu kam... un kaut kādā nejaušā dienā man ienāca prātā, ka man taču ir balta kleita. Vajag tikai sarkanu lūpu krāsu, ieveidot matus, mazliet meikapa.. un redz kā - es esmu Merlina. Sanāca līdzīgāk nekā bija plānots. Ericka pārvērtās par skeletmeiteni... un tā nu mēs vakara gaitā saņēmām neskaitāmus komplimentus par mūsu izskatu, esam noteikti ļoti daudz fotogrāfijās par kuru eksistenci mums nemaz nav ne jausmas.. es tiešām jutos kā slavenība.
Jāsaka, ka bija tiešām jautri, ja tu vari pēc tam pasmieties un atcerēties jautrus mirkļus, tad, jā, bija tā vērts. Bija vērts vienu dienu nebūt Inesei. Vienu dienu pabūt uzmanības centrā. Patiesībā.. pat esot vienkārši Inesei, es te tādā esmu bieži.. nu bet bija jau jābūt gatavai, ka tā būs. Dažreiz joka pēc uzvelku savu ''I am not from China'' kreklu. Ir smieklīgas cilvēku reakcijas...
.jpg)
.jpg)
Un tad nu tās trešās brīvdienas - mierīgas pēc trakā helovīna.
Šopings! Paradīze, laikam jau. Jā, jo te - Taivānā , tu vari nopirkt 3 svārkus, 3 džemperus, 3 kreklus, cepuri, kleitu un mēteli par tik pat, par cik tu Latvijā samaksātu tikai par mēteli. Sieviešu prieki.
Bet svētdien ar Eriku devāmies uz modernās mākslas muzeju ( es jau tur esmu otro reizi šeit, un apmeklēšu arī nākamo izstādi hehe) Patiesībā man nepatīk modernā māksla, bet.. bet man patīk tā sajūta, kad tu sāc aizdomāties par lietām...
Vispār esmu atradusi tādu ''savējo'', ja tā var teikt, cilvēciņu. Mums ar Ericku ir daudz kā kopīga. Ļoti daudz. Un nav daudz tādu cilvēku, kurus, liekas, ka tā pavisam saproti, jo tev pašam ir līdzīgi. Tā nu šeit ir cilvēks, ar kuru varu baudīt mākslu, priecāties par vafelēm ar kafiju, mazām, piemīlīgām lietām bodītēs, krāsām... Hondūriešu Inese.
Ekspozīcija bija tiešām dīvaina, a ko tu gaidi no modernās mākslas?? Pikačū kājām gaisā, koks, kas uzsprāgst un nobiedē līdz nāvei, lietas, kas tev liek justies dīvaini. Uz priekšu! Ej un esi daļa no ekspozīcijas! Izpaudies! Kliedz. Vienalga. Ja tu nesaproti moderno māsklu (un kurš gan saprot?) tad esi daļa no tās. Tā jau arī ir par mums, cik nožēlojami. Par mūsu degradāciju augstākajā pakāpē. Cilvēkiem vairs negribas zīmēt vienkārši puķes vai debesis. Labāk paliksim melanholiski un izliksim visas mūsu bēdas uz papīra, nē, ne jau uz papīra - uz otrādi apgrieztas stikla pudeles, jo kāpēc gan ne??
Mākslinieciskie bilžuki ir pie Erickas, un tos, kā jau visas bildes, kas atrodas ne pie tevis, es dabūšu pēc gada.
Starp citu, tas rajoniņš apkārt muzejam ir burvīgi jauks. :)
Un te nu rindā gaida vēl pāris muzeji, uz kuriem gribas aiziet. Gan jau! :)
Nu tad tā. Kaut kā tā. Viss iet uz priekšu un uz augšu. Un tik ātri. Es centīšos rakstīt. Bet rudenī vienmēr ir slinkums. Rudenī vienmēr visa ir pārāk daudz. Ar rudeni ir dīvaini. Un šis pat nav rudens. Šis ir cits gada/laiks. Taivāna. Vienkārši tā to sauc. To nevar izskaidrot vai aprakstīt... un tieši tāpēc mums ir dots sajust!
Jūs man pietrūkstat visi, ļoti, ļoti
Bučas,
Inese
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru