vēl atceros savu pašu, pašu pirmo septembri, kad mēs visi tik mazi, bet jau lieli, jo iegājām pavisam nopietnā iestādē (kā mums tad likās) iesoļojām skolas dzīvē. Tad taču domājām, ka skola ir tik forša.. un tas laikam bija vienīgais gads, jo vēlāk jebkurš normāls bērns uz vecāku pārspīlēti kaitinošo: ''Nu.. vai gribas uz skolu?'' atbild ar ļoti tiešu un skaidru ''Nē!''... kaut gan kaut kur sirsniņā taču vienmēr saproti, ka nedaudz pietrūkst vienmuļās ikdienas un cilvēku, kurus gribot negribot ikdienā redzi. Draugi, klasesbiedri, pie kuriem pierasts. Parasti katrs saka, ka no skolas laikiem paliek lielākā daļa labāko dzīves atmiņu. Kad esam jauni, naivi, varbūt nedaudz muļķīgi, bet, jo labāk, jo tad gadās visvisādi, un pēc tam ir par ko smieties, ir ko atcerēties un stāstīt citiem. :)
Ne jau tajā pirmajā pirmajā septembrī bērnudārzs ir galā. Tas turpinās.. vēl tagad.. mēs mēdzam būt bērnišķīgi un spēlēties ar dzīvi, tāpat kā dzīve ar mums... un kas tur slikts? Dažreiz tas ir labākais.. ņemt visu tā viegli, rotaļīgi.. bet apzināties sekas. Jā, tas ir tas, ko bērni nemāk. Un mums jāiemācās. Tad mēs varam būt dzīves gudri un muļķīgi mācīt citus. Nē - sevi. Jau skaidrs, ka citi viens otru tā īpaši neklausās, vienmēr jau paši esam tie gudrākie! :) (saldi meli)
Citus mācīt ir skolotāju darbs.. bezgala grūts.. nu tad ļausim vēl vienu gadiņu mūs pamā/ocīt! :)
Kalpaki - krāsu, mākslas un neizsīkstoša siltuma un mīļuma pavadīti 9 gadi. Tad iesoļots Kulturupasaulē, smelties visdažādākās valodas.
Un tā nu es tagad esmu šeit - Taivānā. Tā nu es aizspēlējos līdz austrumiem, pavisam austrumiem. Valoda. Bez valodas te ir grūti, dažreiz šķiet, ka, ko pie velna es esmu darījusi stundās?? Nonākot šajā īstajā pasaulē, saproti, ka neko nevari pateikt, lai arī likās, ka kaut ko taču zini un proti. Nekas, ar laiku!
Pirmo reizi pa tik ilgu laiku es tiešām gaidu skolu. Šeit. Es zinu, ka viss būs jauns un citāds. Un tas vienmēr vilina, vai ne? :)
Vai tiešām vasara ir galā? Nu loģiski, tā ir vienmēr. Čiks, un aizripojuši trīs mēneši, un visiem uzspļaut, ka tev sauļoties jūriņā bija tik labi. Ņem grāmatas un ej dzīvē, izdomā pa vienu gadu, kas tu gribi būt. Viss taču tik easy cheesy.. un nav. Bet, ai, tas vēlāk, pēc gada taču..
Tagad atkal 3 mēneši, es pagaidām nevaru neko pateikt, bet jūtu, ka būs ārprātīgi interesanti. Un interesanti ir tieši tas ko es gribēju, vai ne? Lai nav atkal tas pats un tas pats.
Un vasara - pagarinātā vasara. Ineses sapnis - skraidelēt apkārt rudenī kleitās un svārkos. (es tā darīju arī pagājušogad Rīgā septembrī, baigi rūdījos)
Arī tagad rūdos aukstā dušā, jo nevar nemaz saprast kā te regulējas lietas. :D
Par ko ir šis viss??
Šis viss jau nav tikai par ķīniešu valodu un mācībām (bet, protams, arī par to). Šis viss ir konkrēti par dzīvošanu. Dzīvošanu vienai un patstāvību. Kad veļu mazgā pats, ēst taisi pats, skaiti naudu un taisi primitīvus naudas rēķinus ar nosaukumu ''ekonomika, mazā''. Mīļos redzi tikai datora ekrānā un no sirds pateicies brāļiem igauņiem, kuri ir izgudrojuši skaipu. Esi pēkšņi ļoti jauks pret cilvēkiem.. jo jaunu draugu meklēšana pēkšņi sarakstā ir nr.1.
Tā nu atraisās Ineses kulinārijas prieki, tikai, te, protams, nav pilns ledusskapis kā mājās.. un veikalā piedāvātais ir... dīvains. Salds piens vai sojas, nav parasta. Aizmirsti par lielāko daļu savu mīļāko produktu. Kartupeļi maksā miljonus. Ehh.
Te nu mani šedevri. Vistas fileja ar brokolīšiem. Un tu ne es pārvēršos par konkrētu aziātu, kas fotogrāfē ēdienu, bet tas tikai tā.. sākumā.
Beidzot atradu Taivānā kečupu. Īstu kečupu, nevis dīvainas, asas mērces. Latvieša ātrā klasika: Novāram nūdeles (ierasto makaronu vietā), sataisam kotļetkas ar līdzi paņemto piparu maisījumu, kečupu, neaizmirstam kečupu!!! un sagriežam svaigus tomātus, iztēlojoties domāš klāt arī krējuma garšu. Var jau iztikt ar etiķi. (grūti, bet var) Patiesībā man patīk gatavot, bet vienmēr sanāk par daudz.. tāpēc Sidnijas vēders var būt man pateicīgs. Nu lai jau! Viņa man visu laiku nes našķus! :)
______________
Un tad šis viss ir par izpratni. Vienmēr, kad pavadi kaut kur nedēļu, tas ir par maz, lai saprastu, kā dzīvo un kādi ir cilvēki tur. Īpaši, ja tu dzīvo viesnīcā un pārvietojies pa tūristiem izveidoto pasaulīti. Te nu atkal parādās atšķirība starp vārdiem ''tūrists'' un ''ceļotājs''.
Jau esmu diezgan sapratusi kāds ir ''vidējais taivānietis''.. un drīz jau sākšu viņus iedalīt kategorijās un sākšu rakstīt grāmatu ''Austrumu cilvēks''. Protams, nē. Es nemaz neatšķiru aziātus, vizuāli noteikti nē, un tas ir normāli. Viņi ļoti uzsver savu atšķirību no ķīniešiem, un es cenšos to saprast.
Bet galvenais, ko varu pateikt - viņiem Rietumi liekas paradīze. Amerika ir kaut kas neiedomājami vienreizējs, un viss, kas nāk no Eiropas esot labākais. Cilvēki, mantas, dzīvesveids, kultūra - viss.
Tāpēc viņi sēž Starbuckā, iepērkas Zarā un ēd Ikea vai Subway un jūtas kā uzvarētāji, notērējot uz pusi vairāk kā jebkurā vietējā ēstuvītē. Patiesībā viņi nemaz par īsto Eiropu neko nezina. Tikai kaut kādus brendus, un tie esam mēs - patērētājsabiedrība, ietekmējamākie un atkarīgākie dzīvie organismi uz mūsu skaistās pasaules, kurā kā miglā skatāmies, nemaz neredzot, kas tiešām skaists un cilvēku neskarts. Ar to es gribu teikt, ka mīliet sevi, dabu, sev tuvos un savu Zemi, un savu valsti. No tās vietas, kuras nākat.. tikai jūs zināt, kas tajā patiešām skaists un dārgs! Un lai jums vienmēr ir savs viedoklis! Savs. Un balstīts uz savas pieredzes un novērojumiem. Jo taisnīgāki esam, jo dzīve netaisnīgāka, bet, kad esam paši, tad laimīgi esam! :)
Un tā es te ēdu vietējos miestos, iekuļoties varbūt neērtās situācijās, varbūt kaut ko nesaprotot un nezinot. Tā nu man šķiet, ka te nakts tirgū vietējās ražotās lētās lietas ir patiešām jaukas. Es cenšos saprast, jo šī ir mana eksotika. Un es esmu viņu eksotika, diendienā sajūtot daudz pētošu skatienu u komplimentu, bet es saprotu. Varbūt viņi patiešām neko tādu nav redzējuši, un arī es taču apkārt skatos tāpat. Ar savu austrumu laipnību un viesmīlību viņi izturas pret mani - rietumu cilvēku. Viņi domā, ka esmu īpaša un mans draugs izskatoties pēc kinozvaigznes. Tur jau viņi redz mūs - baltos cilvēkus.. internetā un kino filmās.
Bet bez taivāniešiem jau te nevar, jo tu taču esi Taivānā un tikai viņi var tev pa īstam palīdzēt un izrādīt savu zemīti. Man jau te ir ''vecākais brālis'', ja tā var teikt. Vismaz tā es jūtos. :)
***
Kāpēc tik daudz pārdomu? Jo līst, līst un līst. Taifūna lietus. Tad atliek tikai ēst un domāt. Domāt, ko ēst. Pēdējās formalitātes, un tadam - savs konts Taivānā! Es esmu iedzīvojusies, esmu tiešām iedzīvojusies. Es arī guļu nenormāmi ilgi, es zinu, ka Latvijā es būtu darījusi tāpat..
Laikam ir grūti saskaitīt, cik daudz cilvēku esmu te satikusi. Un pret visiem tu esi tik draudzīgs, ka man dažbrīd no šīs pārspīlēšanas metas nelabi. Bet tikai dažreiz. :)
Satiku ļoti jauku taivānieti Oliviu, ar kuru nobaudījām pagaidām vienu no, manuprāt, garšīgākajiem ēdieniem te - karsto podiņu ar rīsiem un visdažādākajiem dārzeņiem, kā arī apskatījām dikti baisu, filosofisku izstādi modernās mākslas muzejā. Pārskrēja tirpiņas. Will things ever get better?
Mana laimes diena IKEA, tiekot pie kartupeļiem.
Un lieliskā sajūta, kad tavā priekšā gatavo ēst.. un tu redzi, kā tas notiek. :)
Septembris nr.3, visiem jau ir pirmā mācību diena Latvijā.. bet es... es dodos satikt savus kolēģus, kas saņem stipendiju tieši tāpat kā es. Tikšanās pagāja ļoti jauki, un atgriezos bezgala pacilātā noskaņojumā. Bijām 6 no desmit cilvēkiem, un mums paziņoja, ka šim visam paralēli būs vēl viens projekts - mums ir iespēja izvēlēties vienu no divām vidusskolām, un katram dotas 20 stundas pa visu palikšanas periodu, kuras pavadīt klasēs ar Taivānas vidusskolēniem, lai runātu ar viņiem angliski, stāstītu par savu kultūru un valsti. Yes! Vai tas neliekas kaut kas pavisam dzirdēts? Jā - Sicīlija! Kaut ko tādu viņi dara pirmo gadu, un mani šī ideja ļoti iepriecina. :)
Tur iepazīstos ar braļuku lietuvieti, ļoti foršu meiteni no Salvadoras. Jā, Salvadoras! Un parunājos ar pārīti no Krievijas tālā gala.. jā parunājos krieviski... pirmo reizi šeit.. ja neskaita kādu ķīnieti jau gados, kas man metro pieiet klāt un pēkšņi ar dikti lieku akcentu jautā: ''Kak dela?''
Kāds domā, ka esmu no Krievijas, kāds, ka no Amerikas, kāds, ka no Austrālijas... nu kas tā Latvija tāda? Esmu jau iemācījusies, ka vāciešiem un beļģiem jāsaka Lettland, francūžiem - Lettonie, spāņiem un itāļiem - Letonia.. amerikāņiem vienkārši atmetu ar roku, taivāniešiem, ķīniešiem - Lathoveja, bet skandināviem droši varu ar prieku pateikt - Latvia.. un pasmaidīt, ka viņi zina. :)
Tad nu izmantojām iespēju, ka esam tuvu, un devāmies uz 101 building, šoreiz gan ne pašā augšā, jo tam es gaidu īsto brīdi, bet pastaigāties pa brendu pasauli. Gucci, Armani... blablabla... skaista grīda, tukšas kafejnīcas.. viss spīd un laistās. :) Augstākās sabiedrības paradīze, bet izskatāš, ka te ir tikai tūristi.. Patika galvasspilsētu riņķis uz grīdas, bet patiktu labāk, ja tur būtu arī pati Rīga. :)
Izvēlies - tu vai 101.
Pilsēta, liela pilsēta un mājas, mājas, augstceltnes, veikali un pelēks.. mani tiešām ātri nogurdina. Tā nu devos satikt Lio un aplūkojām brūnās līnijas galapunktu - Taipei zoo jaukos kalniņus un zaļos mežus. Laika gan nebija daudz.. un man te ir noteikti jāatgriežas, lai uzkāptu kalnā, paskatītos zvēriņus un pabraukātos ar gaisa vagoniņu. (es taču neizklausos pēc mazas meitenes?)
Bet bija neaprakstāmi jauki pabūt zaļajā zonā, man pietrūkst dabas... tas jā.
Bet tad.. kad man apnīk urbanizācijas trakums.. man vienmēr ir Daan parks... mans zaļais stūrītis, kuru jau, šķiet, esmu iztaigājusi pavisam. :) Un arī mans mazais draugs minka.. kas dzīvo mājas pagalmā.
Tad es atkal satiku exhangniekus, bet.. tas jau bija pavisam citādi. Viņu bija ārprātā daudz un parunājot ar lielāko daļu, sapratu, ka tās visas starpkultūru mācības, ja tā to var nosaukt, notiek pavisam nepareizi. Nu kā.. viņi atsēž apmēram no astoņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā skolā.. neko nesaprot! Neko. Viss ķīniski, valodu tā iemācīties - gandrīz neiespējami. Garlaicīgi, protams. Tur skolēni domā, ka viņi ir no debesīm atlidojuši.. nu kā visādi skaisti ārzemnieki, pat, ja ne skaisti, tāpat liekas skaisti, jo vienkārši citādāki. Pēc tam vakarā viņi barveidā tiekās un principā neko nedara. Tusē, ja to var tā nosaukt.. nu kā.. es dažreiz neizprotu tā vārda nozīmi, jo bieži vien, kad tas atspoguļojas darbībās.. izskatās, ka viņi nedara neko. Chillo? Nē, tas arī nav tā. Tad vēl par to noteikti ir iztērēta kaudze naudas. Es pieņemu. Un kontrole no viesģimenēm, noteikumi, ierobežojumi... un tad viņi čīkst, pīkst un dusmojas. Jā, atceros, ko man stāstīja Elizabete.. apmēram tā arī ir.
Es tur esmu ne pa ķeksi, tieku arī kaut kādās bildēs.. bet jūtos tiešām labi, ka es te esmu patstāvīga. Pati.
***
Tā domas šaudās šurpu turpu nepārtrauksti. Es vakar biju tik neizsakāmi labā noskaņojumā, ka man bija bail kaut ko teikt vai darīt, jo es nesapratu, vai tas, kas notiek, ir mirkļa iespaids, vai kas? Es sapratu, ka būs ļoti interesanti, es nezinu, es jūtu, kaut vai nekas vēl nav sācies.
Vakar ar mani notika ļoti, ļoti neparasta, bet labā ziņā neparasta nejaušība. Jau iepriekšējās dienās klīda runas no Sidnijas, ka astotajā stāvā esot tikko izīrējis istabu kāds amerikānis, kas arī mācās tajā pašā universitātē, viņš esot bijis te augšā, jo dzīvokļa īpašniece dzīvojot šajā stāvā. Tad nu viņa gāja skatīties, vai viņš ir mājās, bet nebija, un Sidnija man teica, ka varbūt satikšu viņu universitātē. ''Varbūt,'' es noteicu, bet apzinājos, ka šī iespēja ir diezgan nereāla, jo tur būs simtiem skolēnu. Nu labi! Pa ceļam uz orientēšanos satiku braļuku lietuvieti,un pēc tam, kad pirku grāmatu, jā, savu pirmo levelu!!! satiku arī reģistrēšanās dienā satikto francūzi un amerikāni. Mēs sākām runāties, visi pirmajā līmenī esam, tad mums pievienojās amerikāniete, kura jau mācās no 4. grāmatas.. un kaut kāds puisis. Pēc apmēram stundas, kad man izdevās parunāt ar viņu, noskaidrojām, ka dzīvojam pie vienas metro stacijas... tad sākām runāt tālāk. Viņš ievācās vakar, dzīvo augstajā mājā.. astotajā stāvā.... un tad mums abiem tinās filma atpakaļ, no sērijas ''Ak dievs, mēs dzīvojam vienā mājā, un tu esi tā meitene no 12. stāva, un tu esi tas amerikānis, kas vakar ievācās, no 8.stāva.'' Vienīgi viņš nav no nekādas Amerikas, bet gan no Holandes. Labi, ka tā.. es nezinu kāpēc mani kaitina amerikāņi. Sākām smieties, un tas likās kaut kas ārprātā neticams... tāda nejaušība. Bet vai nejaušības ir nejaušības? To nu mums nav lemts uzzināt...
Jā, tā nu apciemojām īpašnieci, kura ir gatava ar mums runāties ķīnieski, lai trenētos.. pagaidām grūti, bet kaut kādi vārdi sāk lekt ārā. Un pēc ārprātīgi interesantām sarunām... tiešām interesantām... es sapratu, ka nu viss sākas. Es sapratu, ka ir jāsāk runāt, ir jāmēģina, es sapratu, ka viss ir un būs pilnīgi citādi, un es sapratu, ka man tas patīk, un, ka es gribu mēģināt. Un, ka sanāks!
***
Vēl viens rīts - tik skaists kā nekad. Patīk tā sajūta, kad esi pats sava laika plānotājs, un, ja neesi nelabojams slinķis, tad laiks aizpildās pat lietderīgāk. Vakar bija mana pirmā skolas diena, skola man sākas tikai 14:20, pirms tam es varu iet uz papildndarbībām, jau sapņoju par rīta peldēm baseinā.. vai arī varu veltīt laiku citām noderīgām lietām, kaut vai parakstīt, jo ''svaiga galva''. Pirmā stunda bija interesanta, nevienam nevaru atcerēties vārdu, labi, ka man vismaz ir viena klasesbiedrene no Karalistes, ar gaišiem matiem. Kamēr neesmu tikusi pie ķīniešu vārda, manu īsto vēl cilvēki prot izrunāt. Jā.. hiperaktīva skolotāja, sākums, šķiet viegls, laikam tomēr to 2 gadu laikā esmu kaut ko iemācījusies, man ir bail tikai no hieroglifiem! :D
Man patīk, sākas ikdiena.. pavisam cita ikdiena, kad no rīta vari iet pēc piemājas pankūkām, esmu nopirkusi gleznošanas piederumus, sulīgu mango, kādu tu nekad neatradīsi Latvijā... un septembra karstajā saulē esmu gatava doties uz kaut kādu fonētikas stundu, kur visi zālē sēž un atkārto ķīniešu vārdus visdažādākajos toņos... jā, ķīniešu valodā izruna noteikti ir otrais grūtākais pēc rakstības... tā nu te dzīvojos, redzēs kā būs! Patiesībā man ir tik daudz domu galvā, ka gandrīz nekas nav skaidrs... skaidrs ir tas, ka man ir laiks, lai saprastu sevi.. šeit. Laikam uz sienas drīz taps mērķu plakāts.. tieši šis ir tas brīdis, kad es nevaru dzīvot tāpatās un tikai ķert mirkļus.. pagājušogad tā varēju..
Bet mirkļi te ir skaisti.. kaut vai tā pat tumsā pastaigājoties pa naksnīgo parku un priecējot acis kā cilvēki grupveidā dejo līnijdejas, atpūšas un elpo svaigo austrumu gaisu...
Iepazīstu cilvēkus, atliek tikai ieskriet liftā un dzirdēt latīņamerikāņus, ierunāties "Hablais espanol?''... un tu dabū jaunus draugus.. heh, ja godīgi man tagad šķiet, ka neatceros neko no spāņu valodas.. tas ir jālabo. Pārāk daudz valodas vienlaicīgi... ''sāc pierast, mīļā!'' es saku pati sev.
Adios, zai jian un atā, i dasvidanije
Ar apskāvieniem,
Inese (nopietni, es gribu ķīniešu vārdu!!)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru