''Nobira pēdējā asara. Tad es sāku neprātīgi smieties. Vienmēr pēc skumjām nāk prieks un tad otrādi. Mūžīgie kontrasti. Tāpat kā, apēdot ko saldu, sagribas marinētus gurķīšus. Tāpat kā pēc nakts nāk diena, un tāpat kā mēs - pretstati.'' (ziema 2013??)
Pretstati, kontrasti. Šī vasara ir tik ļoti citāda nekā iepriekšējā, man kaut kur klusībā ārprātīgi pietrūkst pagājušās vasaras vieglprātīgā došanās un izaicinājumi, tagad man ir tāda sajūta it kā es stāvētu uz vietas, bet es zinu, ka man tik daudz kas ir priekšā. Es zinu, ka es palēnām morāli un visādi citādi (tehniski?) gatavojos kaut kam lielam, skaistam un neaptverami interesantam.. un tiešām kaut kam vēl nebijušam.. un man būtu vienkārši jāpaliek, jāizbauda.. jānomierinās? Es laikam tiešām tā nevaru.
Tad viss bija tik spontāni, bet lieliski izplānots. Tas skan nereāli, bet es tiešām jutos laimīgi brīva. Tagad es jūtos laimīgi aizņemta, un es nemāku to izskaidrot.
'' Cilvēka dzīve var būt skaista, tomēr tā ir pielīdzināma putna dzīvei būrī...''
''Mēs nemākam lidot, bet dažiem ir lemts, un mēs lidojam. Mums nav spārnu, bet mēs tos iedomājamies un lidojam domās nepārtraukti. Bailes izlauzties no tās mazās mūsu pasaulītes, kurā mums nemaz nekas nepieder. Mēs nepazīstam pasauli, mēs vienkārši domājam, ka visu saprotam.Nemaz nepārbaudām. Paļaujamies uz faktiem, ļaunāk - uz stereotipiem, citu teiktajam. Vienkāršojam sarežģījot. Ja mums tiešām gribas, lai mums kaut kas pieder, tas ir jāatklāj un jāpaņem pašam. Arī spārni jānopelna, arī lidot jāiemācās, un jāsaprot virziens.''
Es ceru, ka 3 mēneši būs tiešām daudz. Ne jau laika ziņā. Laiku nevar izmērīt mērvienībās, laiks jau ir mērvienība - nenosakāma, un tas neko nepalīdz, vareni!
Tāpēc nav jēgas teikt, vai tev ir daudz laika vai maz, jo kādam pusstunda ir mūžība, bet kādam mirklis, tomēr katram pusstunda ir pusstunda. Filosofiski vienkārši, un es tiešām sāku iemīlēt tiešumu, tikai ceru, ka tas neatstās nekādu ietekmi uz manu rakstīšanu.
Noteikti nēe! Nekas nevar būt ļaunāks par nepaplašinātiem teikumiem, bezjēdzīgiem saīsinājumiem un aprautām frāzēm.
''Iedomājies, mēs te stāvam, un mums visa pasaule ir priekšā! Rokas stiepienā un soļa attālumā. Tu zini, mums jāiet ar kājām. Tikai tad var sajust to katru akmeni, to katru vēja brāzmu, kas stājas ceļā. Kas veido ceļu. Ar katru soli mēs esam aizvien tuvāk un tālāk. Tuvāk galam, bet tālāk no sākuma. Nezinu, vai kaut kas vispār kādreiz beidzas. Atkal jau sākas kaut kas no jauna. Bet sākt.. sākt gan nevar no beigām..''
Un tieši tāpēc es sev tiešām esmu aizliegusi rakstīt? Muļķīgi. Lai lietas notiek notikdamas?
Nenotiek. Tā ir jauka ideja, bet es nemāku gaidīt. Likās, ka māku. Jēga gaidīt, kad kāds tev kaut ko izdarīs, kad nemaz nezini, vai tas notiks.. un ja zini, ka vari izdarīt pats?
Raksti, zīmē, dari, smaidi, mīli, ej! Un tu būsi laimīga, saprati? Pārējais tad arī būs, un visam pietiks laika.
-Jā. (tā raksta sievietes, kas ir dusmīgas vai arī vienkārši cilvēki, kas par kaut ko ir tieši pārliecināti)
Es atradu šīs rindas /kursīvā/ un man it kā viss atkal kļuva skaidrs. Tā ir Inese, jau pirms gada, pirms vairākiem mēnešīem, un tagad, un otrā pasaules galā. Un nekad.. nekad neļaujiet sev būt tādiem, kādi neesat. Maskas ir karnevāliem, nevis dzīvei.
Viennozīmīgi šī vismaz ir karsta vasara, pagājušā nebija, bet mani vairs neuztrauc temperatūras.. būs karsti vēl ilgi. Peldēties. Šovasar tik daudz var peldēties. Šausmīgi daudz arī asarās. Bet šī jau ir asaru vasara.
Iet un doties, un aiziet
Kaut kur pa ceļu, līdz galam
Nu ātrāk, vēl tikai nedaudz
Līdz otrai pasaules malai
Stāvot tepat es jūtu
Tur kaut kur sirsniņā iekšā.
Iedomājies, mēs te stāvam
Un mums taču visa pasaule priekšā!
Tas bija sen, un man šķiet, ka tieši tagad.
1. augusts. patiešām 1. augusts..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru