Pēdējās dienas pavadītas mantu pārkrautā istabā un panikā (vai pavisam mierīgi) sviežot koferī visu, kas man varētu būt vajadzīgs. Ehh.. domāšana uz priekšu ietilpst manā nepatīkamo darbību sarakstā, bet ko darīt?
Lieliski iekārtota lidosta, lai arī pavisam negribētos atzīt, ka ziemeļnieki atkal ir mums priekšā. Pēc kartes jau arī uzkāpuši uz galvas. Te var uzlādēt portatīvo, sēžot uz mīksta ādas krēsla, lasīt grāmatu guļot gandrīz vai gultā un apmeklēt vietējo miniStockmanu. Gaidīt četras stundas (un gaidīt ir nepatīkamo darbību augšgalā, jūs pazīstat mani), bet šeit tas ir tā tīri jauki. Cik nu jauki ir iztērēt gandrīz četrus latus starbuckā (es nejūsmoju par to miestu kopš Londonas laikiem, bet pirms tam es tādā nekad nebiju bijusi un nemaz nedomāju, tikai ievēroju, ka tas ir viens no mūsdienu piedūrieniem. ''Piedūriens'' arī ir tikai piedūriens manā kontekstā ) bet bet bet.. vienalga par lēto amerikāņu kafiju, te ir Chai latte jeb tējkafija! Klāt gardas saldskābās maizītes ar papriku un gaļiņu, dārza āboli, serenādīte.. un, ak vai!! es zinu, ka tas mazais rupjmaizes klaipiņš koferī būs kā dievu ēdiens (jā, katrs latvietis taču vienmēr paņem rupjmaizes kukuli, atzīstaties!) bet dārza āboli pēc mēneša garšotu kā atvesti no Ēdenes dārza. Lūk, paradīze - manas mājas, bet es kaut kur skrienu prom! Es ticu teorēmai par vairākām paradīzēm paralēlās dimensijās.. un viena ir aiz noslēpumainās Āzijas. Jābūt!
Paiet man aziāts garām ar smaidu, bet es tik skatos lielām acīm... tikai iedomājos, cik bieži man nāksies tā justies. Ne labi, ne slikti, bet citādi.
***
Ko nu lai es saku par pēdējām dienām, ja ne to, ka tās bija skaistas. Es beidzot baudīju. Gan pēdējās peldes ezerā, gan sauli, gan skatījos naktī krītošas zvaigznes, lai gan krītošu ābolu bija vairāk. Draugi, ak mīļie cilvēki! Un pat tādi, kas mani sagaidīs tajā otrā galā, ir labi, kad apzinies, ka tev tur kāds ir.
Sarkasms arī pats atkal tā vienkārši uzkrita virsū, paldies mīļās. Sarkasmeorīts.
Es smējos daudz, es raudāju arī.. nesen pat abus reizē.. un tad tā smieklīgi sanāk, jo nezini skumīgi priecājies vai priecīgi raudi. Abi kopā, jo tāds taču ir rezultāts vienmēr, kad tev pieder, kas tik dārgs un nozīmīgs, ka grūti to atstāt un negribas pazaudēt. Bet jāriskē - tas, kas svarīgs, paliks, ja svarīgs.
Ak man pazuda internets, kā tad tur bija tā burvīgā frāze, kuru izdomāju? Tā:
Mīlēt un iemīlēt. Nebaidīties ko pazaudēt.
Doties un piederēt. Galvenais - neaizbēgt.
Tā nu es došos.
Man līdzi nāk Šampinjonu derība. To iedeva Blūma, bet tā ideāli der klāt šim manam stāstam. Un ne jau tāpēc, ka eksāmens, bet tāpēc, ka dzīve, un es negribu lai dzimtie vārdi aizmirstas kā gadu skaitļi vēstures stundās. Ko tad te lidostā darīt, ja ne lasīt?
Tad nu te humoram:
Divas nedēļas pirms braukšanas es salauzu mazo kājas pirkstiņu ( neskrieniet pa māju).
Pirms tam es tajā pašā dienā, kad uztaisīju vīzu, pazaudēju pasi ( neskrieniet lietū, turot pasi mapītē)
Šodien gandrīz pazaudēju biļeti (kušš, nesakiet mammai, viņa to izlasīs pati, jo palūdza manu blogspota linku :)
Mani sauc Inese, ne Linda, ne arī Sāra vai kā savādāk.
Un tāpēc es esmu uzmanīga, jo man gadās.
2.
Ar to jau nekas nebeidzas, pilnīgi nekas, viss sākas.
Vārds: Inese Muceniece
stāvoklis: īpaši miegains
Pēdējās 12h pavadītas lidostās un lidmašīnās.
Pārāk daudz pavadīts ar sevi, apkārt aziāti, bērni mani ar interesi aplūko.
Vēsture:
Viss, pie velna, sākās ar to, ka lidmašina no Helsinkiem negribēja izlidot laicīgi. Par stundiņu nokavējās un šeku reku - starp lidojumiem uz Honkongu un Taipeju ir tieši stundas starpība.
Tā smuki mana lidmašīna aizlidoja, un nākamo es nīkstu un gaidu kādas 4 stundas.
Atkal, un nav vairs jauki.
Par sevi jau es neuztraucos, te visu nokārtoja, pat sagaidīja ar lapiņu, kur uzrakstīts mans vārds un uzvārds, lai iedotu citu lidojumu, bet es vienkārši paeju garām. Es jau automātiski eju: atrast to un šito, jauna biļete, pajautā, kāds tur reiss? pie velna hieroglifi, es nezinu.
Tagad pēc Latvijas laika ir četri naktī, ko jūs gribat? Es uztraucos par ShawYu - kā viņa mani sagaidīs, ja nu jau ceļā? Uzrakstu nožēlas pilnu ziņu, bet viņa tikai atbild - lol, pēc vienas minūtes būtu iekāpusi autobusā. Sagaidīs. Un es pasmaidu, un paliek vieglāk.
Par lidojumu: pirmo reizi tik liela lidmašīna, tik garš lidojums un tik jauki stjuarti. Tiešām lieliski. Pat tad, kad es kaut kā pa diviem krēsliem izgūlusies netīšām nospiedu izsaukšanas pogu, viņa ieraugot mani pusaizmigušu, tikai pasmaidīja un atvainojās. Man? Varbūt iekšēji viņai viss kaitina, bet viņa smaida un smaida. Tāds darbs.
Tik jauki plediņi tur lidmašīnā un spilventiņi. Pa televizoriņu klausos uzmundrinošu mūziku, tad vēl sazin ko, ir k-pops, j-rocks, krievu rokmūzika, kantrī hiti un latino dziesmas, pat blues un jazz un jaunākie hiti ar vienu un to pašu bītu piecu minūšu garumā. Tad ir interesanti skatīties karti, kā lidojam pāri visai Āzijai. Varenā Krievija un Ķīna. Nu trakums. Labi, ka sēžu viena. Var dīdīties un gulēt pa 2 krēsliem tā kā tad kad man bija pieci gadiņi. Tad tikai biju mazāka.
Te iekšā ir tīri jauki, jo ārā ir mīnus piecdesmit pēc celsija un dīvains skaitlis pēc fārengeita.
Baro labi, lej vīnu un kafiju cik uziet. Brokastis dod vienos naktī. Loģiski. Ar laiku jau tagad vispār nav viegli.
Es, protams, uztraucos, ka nokavēšu lidojumu, bet, kad jau bija pavisam skaidrs.. ai ko tur, skaties - Honkonga! Pie lodziņa esmu, vairs nekas dzīvē nav vajadzīgs kā tikai plašo pasauli no augšas paskatīties. Tā vien liekas,ka nosēdīsimies jūrā. Kalni, skaisti, ārā gandrīz 30 grādi. Un tad pēkšņi sāk līt. Ķīnas lietus, kā no spaiņa. Taipejā būs jautri, man kāreiz ir piemirsies lietussargs.
Honkongas lidostā visiem ir besis. Visi staigā vienādi, ne jau tāpēc, ka aziāti (arī tāpēc), bet tāpēc, ka noguruši.
Vienmēr tā dīvaini skatījos uz tiem, kas kaut kur guļ, bet tagad es tā daru pati. Kājas netur, gribas skriet un lēkāt, un izstaipīties. Daži pat iekārtojušies bērnu atrakcijās. Ziniet - ir jau vienalga. Ir labi.
Līst un līst, bet es tik ēdu sarkano magoni.
Nu beidzot tak jātiek līdz galam.
Es rakstīšu,
Un apsolu - lasīšu ziņas,
Ar mīļiem sveicieniem un mīlestību,
Inese (nezinu, kā mani tur sauks)
Es smējos daudz, es raudāju arī.. nesen pat abus reizē.. un tad tā smieklīgi sanāk, jo nezini skumīgi priecājies vai priecīgi raudi. Abi kopā, jo tāds taču ir rezultāts vienmēr, kad tev pieder, kas tik dārgs un nozīmīgs, ka grūti to atstāt un negribas pazaudēt. Bet jāriskē - tas, kas svarīgs, paliks, ja svarīgs.
Ak man pazuda internets, kā tad tur bija tā burvīgā frāze, kuru izdomāju? Tā:
Mīlēt un iemīlēt. Nebaidīties ko pazaudēt.
Doties un piederēt. Galvenais - neaizbēgt.
Tā nu es došos.
Man līdzi nāk Šampinjonu derība. To iedeva Blūma, bet tā ideāli der klāt šim manam stāstam. Un ne jau tāpēc, ka eksāmens, bet tāpēc, ka dzīve, un es negribu lai dzimtie vārdi aizmirstas kā gadu skaitļi vēstures stundās. Ko tad te lidostā darīt, ja ne lasīt?
Tad nu te humoram:
Divas nedēļas pirms braukšanas es salauzu mazo kājas pirkstiņu ( neskrieniet pa māju).
Pirms tam es tajā pašā dienā, kad uztaisīju vīzu, pazaudēju pasi ( neskrieniet lietū, turot pasi mapītē)
Šodien gandrīz pazaudēju biļeti (kušš, nesakiet mammai, viņa to izlasīs pati, jo palūdza manu blogspota linku :)
Mani sauc Inese, ne Linda, ne arī Sāra vai kā savādāk.
Un tāpēc es esmu uzmanīga, jo man gadās.
2.
Ar to jau nekas nebeidzas, pilnīgi nekas, viss sākas.
Vārds: Inese Muceniece
stāvoklis: īpaši miegains
Pēdējās 12h pavadītas lidostās un lidmašīnās.
Pārāk daudz pavadīts ar sevi, apkārt aziāti, bērni mani ar interesi aplūko.
Vēsture:
Viss, pie velna, sākās ar to, ka lidmašina no Helsinkiem negribēja izlidot laicīgi. Par stundiņu nokavējās un šeku reku - starp lidojumiem uz Honkongu un Taipeju ir tieši stundas starpība.
Tā smuki mana lidmašīna aizlidoja, un nākamo es nīkstu un gaidu kādas 4 stundas.
Atkal, un nav vairs jauki.
Par sevi jau es neuztraucos, te visu nokārtoja, pat sagaidīja ar lapiņu, kur uzrakstīts mans vārds un uzvārds, lai iedotu citu lidojumu, bet es vienkārši paeju garām. Es jau automātiski eju: atrast to un šito, jauna biļete, pajautā, kāds tur reiss? pie velna hieroglifi, es nezinu.
Tagad pēc Latvijas laika ir četri naktī, ko jūs gribat? Es uztraucos par ShawYu - kā viņa mani sagaidīs, ja nu jau ceļā? Uzrakstu nožēlas pilnu ziņu, bet viņa tikai atbild - lol, pēc vienas minūtes būtu iekāpusi autobusā. Sagaidīs. Un es pasmaidu, un paliek vieglāk.
Par lidojumu: pirmo reizi tik liela lidmašīna, tik garš lidojums un tik jauki stjuarti. Tiešām lieliski. Pat tad, kad es kaut kā pa diviem krēsliem izgūlusies netīšām nospiedu izsaukšanas pogu, viņa ieraugot mani pusaizmigušu, tikai pasmaidīja un atvainojās. Man? Varbūt iekšēji viņai viss kaitina, bet viņa smaida un smaida. Tāds darbs.
Tik jauki plediņi tur lidmašīnā un spilventiņi. Pa televizoriņu klausos uzmundrinošu mūziku, tad vēl sazin ko, ir k-pops, j-rocks, krievu rokmūzika, kantrī hiti un latino dziesmas, pat blues un jazz un jaunākie hiti ar vienu un to pašu bītu piecu minūšu garumā. Tad ir interesanti skatīties karti, kā lidojam pāri visai Āzijai. Varenā Krievija un Ķīna. Nu trakums. Labi, ka sēžu viena. Var dīdīties un gulēt pa 2 krēsliem tā kā tad kad man bija pieci gadiņi. Tad tikai biju mazāka.
Te iekšā ir tīri jauki, jo ārā ir mīnus piecdesmit pēc celsija un dīvains skaitlis pēc fārengeita.
Baro labi, lej vīnu un kafiju cik uziet. Brokastis dod vienos naktī. Loģiski. Ar laiku jau tagad vispār nav viegli.
Es, protams, uztraucos, ka nokavēšu lidojumu, bet, kad jau bija pavisam skaidrs.. ai ko tur, skaties - Honkonga! Pie lodziņa esmu, vairs nekas dzīvē nav vajadzīgs kā tikai plašo pasauli no augšas paskatīties. Tā vien liekas,ka nosēdīsimies jūrā. Kalni, skaisti, ārā gandrīz 30 grādi. Un tad pēkšņi sāk līt. Ķīnas lietus, kā no spaiņa. Taipejā būs jautri, man kāreiz ir piemirsies lietussargs.
Honkongas lidostā visiem ir besis. Visi staigā vienādi, ne jau tāpēc, ka aziāti (arī tāpēc), bet tāpēc, ka noguruši.
Vienmēr tā dīvaini skatījos uz tiem, kas kaut kur guļ, bet tagad es tā daru pati. Kājas netur, gribas skriet un lēkāt, un izstaipīties. Daži pat iekārtojušies bērnu atrakcijās. Ziniet - ir jau vienalga. Ir labi.
Līst un līst, bet es tik ēdu sarkano magoni.
Nu beidzot tak jātiek līdz galam.
Es rakstīšu,
Un apsolu - lasīšu ziņas,
Ar mīļiem sveicieniem un mīlestību,
Inese (nezinu, kā mani tur sauks)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru