..notiek notikdams..

Šī mazā frāzīte man pēkšņi ienāca prātā. Lai notiek notikdams, lai vienkārši viss notiek! Caur smiekliem un asarām, skumju priekam un panikām, jo viss beigu beigās ir tik skaisti kā pasakā. Un parasti pasakās tā pavisam skaisti ir tikai un vienīgi beigās. Beigas, tāpat kā mums bērnībā lasīja, ir aiz trejdeviņiem kalniem. Joks, ka neviens nezina, ko tas nozīmē. Es domāju, ka pat mana matemātikas skolotāja ne.

Tā nu es nevaru saņemties uzrakstīt ne vārda, dažreiz es gribu vienlaicīgi pateikt tik daudz, ka beigās nepasaku neko. Tikai papīkstu. Un tad, kad es pasaku mazliet skaļāk: ''Man nav ko darīt!'', debesis paver veselu valstību, un mēs varam atkal tajā ar prieku velties iekšā kā pasaules atklājēji, jo mums taču tas vairāk vai mazāk ir gēnos. Man laikam vairāk.

Man nebija ko darīt tikai 2 dienas. Atvērās vēl vienas durvis. Izeja ir gandrīz otrā pasaules galā.

Galdi apkrauti ar hieroglifu lapām, ar savām negācijām pret formalitātēm es apmeklēju nopietnas iestādes un ''kārtoju lietas''. Ko tas vispār nozīmē? Toms saka, ka man vienkārši ir interesanta pieeja visam.

Vīza! Pie velna, man ir vīza! Es esmu laimīga. Tad es vairākas dienas raudāju. Nezinu kāpēc, bet tagad es principā smaidu. Jo tikai es varu pazaudēt pasi. Bet mēs vienmēr atrodam tās lietas, kuras mums ir vajadzīgas. Un viss ir kārtībā. Es jau smaidu un smejos! Drīz visi dziedās un dejos!

Baudu. Es baudu šos skaistos vasaras mirkļus, skaisto Rīgu, kas vasaras karstumā ir pagrūti izturama, bet svētku noskaņas rada prieka pieplūdumu. Es esmu pelnījusi dažas dienas dabā. Ģimene, Latvija un draugi - tā būs mana vasara, jo tas man pietrūks visvairāk. (ēdiens arī noteikti!) Pametu puķes, man patika būt puķu meitenei. Tiešām patika, bet es gribu atpūsties.. un mazie puķu bērniņi man tāpat ir uz palodzes. Lieliski pēdējā laikā tieku galā arī ar bērniem. Tas piederas pie ģimenes. Un bērni - tas ir neizsīkstošs mīļuma avots, lai arī, jāatzīst, ka tas atņem ļoti daudz enerģijas. Puķes un bērni ir divas lietas, kuras sagādā daudz mīlestības, bet prasa daudz rūpju. Es jau pati esmu puķu bērns!

Es taču nevaru būt divās vietās vienlaicīgi, lai arī kā es to vēlētos. Es gribu doties, bet šeit ir šis tas, ko es nevaru ielikt koferī. Koferī var ielikt tikai kaut kādas lietas. Nepatīk vārds ''lietas''. Es to lietoju, kad nemāku kaut ko izskaidrot, un tas kaut vai no literārā viedokļa ir ārkārtīgi skumīgi. Nu ziniet, kad no manis skan: ''Es daru lietas. Man vajag kaut kādas lietas. Es kārtoju lietas''

Kādas lietas? Tur jau tā lieta. (atkal tas vārds! reāli besī ).
Un paliek nekārtība.

Nezinu. Es priecājos. Brīžiem. Tad ilgiem, tad īsiem.

Dace teica, ka austrumos cilvēki nedomā, kā būtu, ja būtu.... Tāpēc es dzīvošu mirklim, lai tagad būtu labi, un arī tad, kad es būšu atpakaļ būtu skaisti, jo jābūt. Ja viss ir pa īstam, tad tas tā arī paliek. Lai laime nepāriet. Un notiek viss notikdams. Uz labu.

post scriptum  Es varbūt tagad rakstīšu maz, bet tur - neizsakāmi daudz. Tagad es maldos dzejas rindās. Pieredze rāda, ka strādāšana un mazu bērnu pieskatīšana mudina uz dzejas rakstīšanu.
Brīvais laiks un daba - uz gleznošanu!