Dobar dan!

Nedēļa Horvātijā. Nekas nevar būt labāks par nedēļu Horvātijā. Varbūt tikai divas nedēļas Horvātijā. Bet viss līdzsvarā. Nedēļa kalnu, saules, skaistu pilsētu, lieliskas atmosfēras un jaunu iespaidu.. par to, kā mums gāja, ir prātā uzrakstīt kaut ko nopietnu un nenopietnu. (jo, ja es rakstu, nevar taču būt pavisam nopietni, vai ne?) Daba, daba, daba. Tagad Latvija šķiet pavisam līdzena un vienkārša, bet manējā! Ķeramies pie darbiem un nedarbiem  - man patiešām vajag lietderīgi pakavēt aptuveni 2 nedēļas. Jo nav jau ko darīt - ir tik daudz it kā, bet visi un viss ir kaut kur prom vai aizkavējies, un es tik gaidu, gaidu, gaidu.
Man pat sanāk.

Smieklīgi. Kad bija maijs, es gaidīju jūniju, bet nepagāja ne pusmēnesis kā es jau gaidu jūliju. Man nekad negribas, lai šī gada puse paiet ātri, bet es laikam esmu nepacietīga.. vai arī es vienkārši gribu, lai lietas notiek. Notiek jau, laiks ir traks..  tas skrien kā Ušakovs maratonā, pārvērtē sevi. Vai arī vienkārši mēs pārāk daudz gribam paspēt. Ak, es esmu tik mierīga! Tā pēc ceļošanas ir vienmēr. Ar mani vispār tā ir, pārsvarā.

Atkal sāku uzjautrināties par tiem nejaušajiem cilvēkiem, bet es negribu vairs nejaušus (lai arī viņi uzlabo garastāvokli) - es gribu savējos.Bet tā jau ir, ka visiem patīk braukt prom, kad es esmu šeit, un es braucu prom, kad visi ir šeit.

Nekas. Darbs, gleznošana, grāmata, kārtība. Ar to pavisam noteikti es varu izvilkt kādu laiciņu! :)

Bet pa naktīm es sapņošu par atmiņām skaistām, mirkļiem -  esošiem un nepiepildītiem, iecerēm un mērķiem. Jo, ticiet vai ne, mūsu domas kāds lasa un piefiksē - mēs paši! Un ar to pietiek, lai sapņi piepildītos. Mēs gribam, mēs darām, cenšamies un iegūstam! Dažreiz šķiet, ka dzīve mums piespēlē iespējas, bet tāpēc, ka mēs tās meklējam un vēlamies
Ja aizveras kādas durvis, atveras vēl trīs.. un tā mēs mūžīgi maldāmies savā dzīves labirintā...