It kā viss padarīts, bet noteikti nav, jo tā nekad nenotiek. Nekad nevar izdarīt visu, bet svarīgāko jāpaspēj! Tad vēl jāsaprot, kas ir svarīgi un kas nē.. dažreiz pat nav laika šķirot un ieslēdzas automātiskais režīms. Bet mēs taču esam cilvēki. Mēs tā nedarbojamies! Un tāpēc vienu brīdi likās, ka vienkārši vairs tā nevar.. bet, bet.. ziniet, ir beidzot tā sajūta, ka sirsniņā tāds kā miers un mīļums .. tad nopūšos un pasmaidu! :)
Briesmīgs maijs. Es visu laiku gaidīju, kad viņš beigsies, es nevarēju tikt ar viņu galā, es skrēju, skrēju.. un paspēju.
Viss, es vairs nekur nesteidzos, un palieciet ar mani! Man ir vienkārši jāgaida. Gaidīsim kopā? Tas ir tieši tas, ko es nekad neesmu varējusi izdarīt. Gaidīt. Jau tad, kad tikai ar 3. piegājienu sagaidīju savu ID karti milzīgajā rindā. Sēdēt un nezināt! Kā?
Neziņa ir briesmīgākais, kas var vispār būt..
...bet es smaidu un gaidu, un es varu!
Tie divi vārdi: ''Būs labi!'' vienmēr iepriecina.
Rekur mans uzgleznotais maijs. Pelde sāpju jūrā.
Tehnika: uz izjūtām, protams, ka akrils
Vieta? Kaut kur ~ 9 stāva augstumā, zem debesīm, 30 grādu karstā saulē, un šodien - mazliet mierīgāk
Jā, arī laikapstākļi bijuši interesanti un neizprotami. Bet labā ziņā, jo daudz saules bijis. Un saules, kā jau mēs zinām, nekad jau nevar būt par daudz! :)
Bet, ja aizver acis, nāk prātā ļoti skaisti mirkļi. Un šodiena ir visskaistākā (ha, tieši tāpēc, ka man beidzot tie visi mirkļi nāk prātā).. un tāpēc, ka paliek vieglāk. Tad atkal sāku meklēt jaunas grūtības. Tā dzīvē iekārtots.
Tik sen nebiju tā vienkārši bez steigas palasījusi, pagleznojusi un parakstījusi, tā maijā laiku pa laikam centos to darīt, bet šodien visu smuki savilku kopā, un jāsaka, ka man ir daudz dadaisma, haotisma, skumju, neizprotamu rindu, aprautu frāžu, mammas jaunības portrets, un daži smieklīgi pantiņi. Bet man vairs galīgi neliekas, ka būtu jāpublicē savi darbi.. lai gan tieši ar tiem vislabāk var izskaidrot, kā īsti ir, un tajā pašā laikā arī nē..
Nekad nav tik daudz raudāts. Ne par ko. Par to, ka labi un skaisti. Tikai grūti.
Gribas prom un šeit. Sanāca aizčāpot līdz brāļiem igauņiem, gluži kā vasarā. Šeit ir labi. Uz svētkiem tapa mans latviešu manikīrs. Ja frančiem ir savs, tad latviešiem arī.
***
Labāk par smieklīgo. Vakar atradu grāmatu ''Biezpiens ar krējumu''. Ja tu pazīsti mani pietiekami labi, tu tagad vismaz pasmaidīji. Lasīju, un vienu brīdi likās, ka es esmu Kārlis Vērdiņš. Pa manam! Pēc rindas ''Runā ar mani. Kutini mani. Pastāsti, ko tu domā.'' likās, ka sarunājos ar Tomu.
Es sapratu, ka pavisam drīz dosimies uz Horvātiju. Tik skaisti! Ja man nebūtu ko darīt, es jau būtu sen par to domājusi, bet es gandrīz aizmirsu. Tur mēs nosvinēsim visus svētkus. Nesanāca tā īsti šomēnes ar tiem svētkiem. It kā bija, bet iekšēji nebija. Bet līdz tam, vēl pāris dienas pavazāsimies pa mācību iestādēm, un tad jāsāk padarīt dzīve skaistāka, vai ne?
Cilvēks pēc savas dabas ir mākslinieks. Viņš visur, vienalga kādā veidā, cenšas savā dzīvē radīt skaistumu. /Gorkijs
Tā ir. Eh. Ziniet, ja godīgi, tas, kas tagad notiek ir izskaidrojams ar pavisam maziem, 3 skaistiem vārdiņiem. Ja tu zini, ko es domāju.. :)
Ir grūtāk saņemties nekā parasti, tas arī viss.Vai arī vienkārši notiek vēl vairāk nekā parasti.Bet tas jau labi. It kā...
Un no iekšas kaut kāds emociju virpulis grib izlauzties uz āru.
Un nevar jau īsti saprast.
Tā es varētu rakstīt mūžīgi, bet nenāk taču miegs. Atliek izgulēties vienu vienīgu dienu, un jau nenāk miegs.
Tā pat kā, atliek neizgulēties neskaitāmas dienas, kā esmu gatava aizmigt uz vietas.
Kur līdzsvars?
Jau sen nav.
Jābūt. Harmonija un citi zvēri.
Daba, meži un jūra, un putni, un taureņi, un viņš!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru