Pietiks ar septiņām Taivānām.
Iedegsim svecīti vainagā.Cik daudz gan svētku , bet nevienus svinēt nav laika.
Es esmu mājās. Es atceros tās dienas, kad man ļoti gribējās mājās, bet pēdējās dienās bija tik daudz skaistu mirkļu, atvadu, prieka asaru, kultūras, piedzīvojumu un skriešanas apkārt, jo tik daudz taču vēl lielisku lietu, ko paspēt...
Novembra svētki un skumjas, mazā Latvijas sajūta Taivānā, lielais pārbraudījums galā, pēdējās dienas Shillin vidusskolā, par ko es tā arī neuzrakstīju, bet ziniet - man vairs pat neliekas tik svarīgi to visu šeit uzrakstīt (patiesībā man ir pārāk bezjēgā daudz kas nejēdzīgs jādara - es zināju, ka tā būs)
Gribu jums pateikt vienu pašsaprotamu lietu - to, ko jūs darījāt 3 mēnešus, 1 nedēļā savilkt nav iespējams. Bet viss čill - es esmu tā meitene, kurai neiespējamais ir hobijs. Tā par mani iespējams domā puse Taivānas, tik pārsteidzoši daudz laba.. kamēr es taču esmu vienkārši cilvēks.. vai arī nē.
Bet es daru, cik varu, un man gribas samīļot tos dažus, kas tik ļoti palīdz, vai vienkārši saka: ''būs labi'' un ''atpūties'', un vienkārši samīļo. Vari domāt, ka spēj tikt ar visu galā viens, bet atbalstu vajag tik ļoti.. negribas jau atzīt, bet dikti vajag.. īpaši no tiem cilvēkiem, kurus klātienē neesi sajutis tik, tik sen!
Pirmās dienas Latvijā nebija tās labākās, nejautājiet kāpēc, jo tagad viss kārtībā.
Es ēdu, man šķiet bez apstājas. Ēdien, tu esi tik labs šeit - mājās! Labākais uz pasaules!
Ģimene.. kā lai pie velna domā par kaut kādiem eksponentvienādojumiem, kad gribas vienkārši pavadīt laiku ar tiem, kas nav redzēti 3,5 mēnešus!?
Es eju un daru.. ko - nezinu. Esmu pārsteidzoši mierīga, man vienkārši tas viss gaužām riebjas. Es tam tik ļoti dažbrīd neredzu jēgu, ka mana cenšanās pāriet citām nodarbēm.. jaukākām. Arī tāpēc, ka kopš es iesoļoju savā mīļajā miteklī, es sajutu Ziemassvētkus. Haha, galu galā, es atkal taču atvedu sniegu! Pirmajās dienās vartījos kupenās, un, lai arī ārprātā auksti, es tomēr biju priecīga! Tagad, kad viss izkusis, kur lai vārtās? Parādos un mājasdarbos? Nu labi, bet ziniet, tas nesagādā nemaz prieka. Necik!Un tā nu tik pat ātri es arī aizmirsu par Ziemassvētkiem un 4 kalendāra šokolādītēm pēc kārtas. Nav jau nozīme vairs laikam, ja vien tikai gaidīšanai, kad tas beidzot beigsies... es gribu svētkus un mieru, un mīlestību.
Bet nav jau tagad tik svarīgi, ko gribas..
Es parasti esmu tas trakais Ziemassvētku frīks, bet šogad tā ir Marija.
Man ir tik jaukas idejas dāvanām.
Ziemassvētki liekas tik tuvu tāli, ka, šķiet, tie varētu man vienkārši nejauši paiet garām.
Tik pat tāla šobrīd šķiet arī Taivāna, lai arī tas bija tikai nedaudz vairāk kā pirms nedēļas.
Viss pārāk ātri pārslēdzās. Es it kā visu zinu šeit, nekas nav mainījies.
Es mazliet esmu. Varbūt tāpēc nav tik vienkārši.
Ir vienkāršāk uztvert, bet grūtāk izturēt.
Nekad es neesmu bijusi tik relaksēti mierīga.
Un tieši tādai man šobrīd ir jāielec rūpju pilnajā, nesakarīgajā ikdienā, bet man tik ļoti netīk, ka es palieku guļot gultā.
Cepam taču piparkūkas, nevis atzīmes!Ziemas miegs mani pārņem tik ļoti, ka es labprāt rīt pamostos 22. decembrī. Visu laiku nāk miegs, un režīms man ir vēl dīvaināks nekā Taivānā. Varbūt es vēl dzīvoju citā laikā.
Es varētu uzrakstīt vēl daudz, bet pagaidām pietiks
Šobrīd viss ir tik ļoti atkal pa vecam,
Bet nevienu dienu man nav vēl pa īstam gribējies atpakaļ
Mājās ir labi.
''Visvairāk man patīk būt sniegā,'' meloja Inese, bet smaidīja. Man patīk kaut kādas pārmaiņas. Kurš gan vēl atceras kā jāapsien šalle ap kaklu?
Gaišu 3. adventi un šo skaisto gaidīšanas laiku.
Atpūšaties! ( ja jums dod)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru