Kāpēc ir labi dzīvot šeit?

Vai bieži sanāk aizdomāties, kāpēc ir labi dzīvot šeit un tagad ?
Kāpēc gan vispār ir vērts dzīvot un būt, kaut ko sasniegt, iegūt un dot šai pasaulei?
Mēs esam, vienkārši esam, kādā noteiktā vietā, lai pilnveidotu savu dzīvi, ieceres, sapņus, lai baudītu. Ir jāmīl, ir jāmīl dzīvot, ir jāmīl sava dzīve. Katram no mums tā ir sava un unikāla, iedomājies, nevienam taču nekad nebūs tāda dzīve kā Tev pašam, neviens taču mūsu vietā nedzīvos! Dzīve...  manuprāt, tā ir iespēja. Milzīga iespēja, kas mums ir dota tagad, tieši šeit.

Svarīgi, neizsakāmi svarīgi ir apzināties vietu, kurā dzīvo. Savu valsti, dzimteni, savas mājas. Tā sajūta, kad tu esi savā vietā - pareizajā - kad jūties tai piederīgs un saproti, ka veido, lai arī mazu daļiņu, tomēr veido šo burvīgo pasauli. Es esmu šeit - pasaulē - lai it kā ar vieglu pieskārienu varētu apzināties, ka esmu, stāvu ar abām kājām uz mūsu burvīgās zemeslodes un spēju dzīvot un darīt! Tik pat labi, es varu nostāties citā cietā - citur, taču vēl joprojām atradīšos starp visu un visiem - šeit. Uzskatu, ka nav svarīgi, kur tieši atrodies, ir svarīgi, ka jūties savā vietā, droši stāvot uz zemes un iedrošinot sevi: ''Es gribu būt šeit!''

Noteikti citi mani atzītu par diezgan nepatriotisku cilvēku, varbūt pat mazliet pesimistisku, varbūt. Tas ir tāpēc, ka esmu daudz redzējusi, nekad nevēlos palikt uz vietas, taču, lai kā mani vilinātu tālas, neizpētītas zemes, es tomēr vienmēr ar prieku esmu šeit - Latvijā. Latvija ir manas mājās, un kad es esmu šeit, es vienmēr būšu savā vietā, starp sev tuvajiem un mīļajiem. Tikai šeit ir kas tāds, ko nevar izjust citās valstīs, kas tāds, ko var pazaudēt - identitāte. Atmiņas, protams, atmiņas, kuras ir piedzīvotas šeit, un, tikai šeit atrodoties, tās var izjust atkal, un atkal.

Dzimtā pilsēta un ģimene. Vieta, kur uzaugi, pilnveidojies. Lai saprastu, kāpēc tik labi ir dzīvot tieši tur, atliek atcerēties piedzīvoto. Ja vienmēr ir bijis labi, tad būs arī tagad, un būs arī vienmēr. Atceries, kā spēri pirmo soli, jaukos mirkļus ar ģimeni, draugiem, savus pirmos sasniegumus, skolas gaitas... tas viss taču noticis šeit - mājās. Mājas. Mājupceļš, došanās mājās, to visu var novērtēt tikai tad, kad ilgi esi bijis prom. Kaut ko pa īstam novērtēt vispār ir iespējams tikai tad, kad tā vairs nav. Tad, kad visu laiku esi bijis citur, taču ilgojies pēc šejienes. Agri vai vēlu lielās maldīšanās un alkas pēc jauniem ceļiem, kas tik ļoti vilina un kārdina, aizved līdz apziņai - es gribu mājās. Es gribu vēl kaut mirkli pabūt savās mājās, jo nekur taču nav tik labi kā mājās!

Tomēr, vai ir vērts palikt šeit - it kā uz vietas. Stāvēt un nekustēties kā iemītam zemē, kamēr apkārt ir tik daudz iespēju un izdevību. Spert soli, dzīvot. Ja nezini, kur ir labi, ir jāatrod pareizā vieta.

Viens no lieliskākajiem veidiem, kā izbaudīt dzīves burvību un daudzveidību, ir uz brīdi it kā pacelties spārnos un aizbēgt no savas ierastās dzīves, meklējot piedzīvojumus, pieredzi un jaunas iespējas. Mēs kā putni - uz vietas ilgi nepaliekam. Šeit, kaut kur tālu. Mēs lidojam augstu, starp mākoņiem, it kā meklējot kaut ko, kas mums pietrūkst. It kā meklējot kaut ko, kas ienesīs mūsu dzīvēs jaunu gaismu.

Brīvība. Brīvība, ko sniedz atrašanās dažādās vietās. Ceļošana. Tā lieliskā sajūta uzkāpjot kalnā un gandarīti par paveikto pašam sev atzīties: ''Es esmu šeit!'' Apkārt paveras skats uz pārējo, bet es esmu šeit - it kā visam pāri. Vārdos neizsakāma brīvības sajūta un vienlīdz pieredze. Atrodoties vienā vietā, visu laiku vienādā un, šķiet, nemainīgā vidē, cilvēki ļoti aprobežojas un pierod pie tā, kas ir. Ceļošana ļauj saprast, cik dažādi citur cilvēki, cik skaista un atšķirīga apkārtne, tradīcijas, kultūra. Kultūršoks, citu pieņemšana, apzināšanās, kas esi, kas vēlies un nevēlies būt. Vēl pie tam, mēs nekad neatgriežamies atpakaļ tie paši, katru reizi redzot ko jaunu, mēs mainām domas, saprotam vairāk, iegūstam jaunas zināšanas. Mēs esam šeit, bet jau citi. Saprotam, ka mājās varbūt nav tik slikti kā likās. Vai saprotam, ka citur ir labāk, un, ka gribam būt citur, un kamēr bijām it kā šeit, bijām patiesībā pavisam tālu no meklētā.. un tad varam paņemt rokās pasaules karti un nočukstēt: ''Es biju šeit, šeit, šeit un arī šeit... '' taču saprast, kur mums ir jābūt pa īstam.

Ir svarīgi apzināties sevi, saprast, ko gribi, vari, jūti. Vietu var atrast vienmēr. 149 000 000  kvadrātkilometru lielā platībā mums noteikti katram pietiks vietas! Taču tas ir nedaudz citādi. Fiziski mēs esam, fiziski mēs vienmēr kaut kur esam, taču ir svarīgi apzināties sevi garīgi savā vietā, dzīvot harmonijā.

Mēs katrs esam kā mazs zieds lielā pļavā. Katrs augam savā vietā, tuvāk vai tālāk no citiem ziediem, taču šī ir mūsu vieta, kur augt un attīstīties. Noraujot ziedu, pat viskrāšņāko, un ieliekot to vāzē, pat visskaistākajā, tas ar laiku novīst. Tas nav bijis savā vietā. Tas ir kalpojis kā dekors, tam kaut kas ir noteikti pietrūcis. Tad nu arī mums - cilvēkiem - būtu jāatrod tā sava vieta, lai neviens nekad mūs nevarētu vienkārši ''paņemt'' no šejienes, lai mēs ''novīstam''.


Kāds vīrietis izgāja savas skaistās, paša rokām celtās mājas pagalmā, kurā spēlējās viņa dēls un meita. No virtuves puses jau varēja sajust vakariņu burvīgo aromātu, par kuru parūpējās gādīgā sieva. Bez cepeša smaržas gaisā virmoja arī kas cits - mīlestība. Ar neizsakāmi lielu gandarījuma sajūtu, vīrietis palūkojās apkārt un it kā nejauši pieķēra sevi domājam: ''Cik labi, ka es esmu šeit.''

Mēs taču katrs pats izveidojam savu mazo pasaulīti - tādu, kāda mums tā katram liekas skaista, lai ir labi. Pat labāk nekā labi. Ja viss vajadzīgais mums būs apkārt - gan ģimene, gan draugi, gan sajūtas būs īstās - tad mēs taču vienmēr jutīsim, ka esam pareizajā vietā. Tad, kā spogulī, mēs varēsim palūkoties uz savas dzīves atspulgu un saprast, ka mums patīk tas, ko mēs tur redzam. Un tad ar maziem otas triepieniem varēsim papildināt savu dzīves gleznu un novietot to šeit - savā sirdī.