Paņēmu līdzi karstasinīgu interesentu (jo tas skan labāk nekā vienkārši draudzeni) un pēc neskaitāmiem riņķiem ap Vecrīgu, meklējot Pankūkas, kuras jau sen bija ciet, nonācām Annas ielā. Kafija plus enerģijas dzēriens un laika nosišana kamīnzālē no 23:00 līdz 3:00. Cilvēku bija daudz, pārsvarā neredzētas sejas, bet ilgi jau nebija jādomā, lai saprastu, ka lielākā daļa nāk no 1. ģimnāzijas. Atrodoties ēkas pagrabstāvā, es nespēju nedomāt par to, ka šī bija mana pirmā darba vieta un 13 gadu vecumā es šeit tīrīju paklāju. Iekārtojāmies ar sedziņām, Emīls lieliski pastāstīja par Veneras tranzītu, un skatījāmies kaut kādu amerikāņu filmu par komētu, kas iznīcinās mūsu planētu. Lieki piebilst, ka vispār nesekoju filmai un atceros tikai to kā sabruka dvīņu torņi, kamēr blakustelpā tika spēlēta Mafija un citi brīnumi.
3:00 nakts gaišumā, pa tukšajām Rīgas ielām devāmies uz Zinātņu akadēmijas pusi, kur tika paredzēta novērošana. Ar šaubām raudzījāmies debesīs - apmākušās! Miers un satiksmes noteikumu ignorēšana, izsalkušākie nakts picērijā notiesāja pa picas šķēlei, bet es palieku pie uzskata, ka naktī nav labi ēst. Devāmies uz augšu, kādu padsmito stāvu, no kura pavērās drēgns, bet skaists skats uz Vecrīgu. Stulbie mākoņi. Latvijā, diemžēl, tranzīts novērojams tikai daļēji, jo, kad uzlec saule, Venera ,sanāk, ir jau pusceļā, bet debesis liecina par to, ka, iespējams, pat šī pusīte var izpalikt.
4:34 (ja nemaldos) uzlēca saule, bet vienīgais, kas par to liecināja bija šis fakts, jo mākoņi!!! Būtībā varēja redzēt to, ka Saule ir uzaususi, bet ne pašu Sauli! Nu ne jau, ka teleskops ir uzstādīts tikai smukuma pēc! Auksti. Dodamies iekšā gaidīt, kad debesis noskaidrosies. Pa šo laiku atraisījās sarunas ar, saukšu viņus tā, eksaktajiem cilvēkiem. Ir ļoti dīvaini, bet, atzīšu, interesanti runāt ar pilnīgi citādiem cilvēkiem. Rezultātā mēs ar Daci pārsmējāmies gan par viņiem, gan pašas par sevi, un viņi laikam tā pat (varbūt tikai par mums). Mācījāmies likt kubiku rubiku, un tēlojām, ka spējam viņu salikt ar formulu palīdzību vai kaut ko tamlīdzīgu. Dace tāda murmina pie sevis: ''x kvadrātā + kvadrātsakne no kaut kā, tā tagad logaritms.. '' Un no eksaktā cilvēka momentā atskan pilnīgi nopietna un pārsteigta atbilde: ''Kāpēc logaritms?'' Kāpēc ne, nu nopietni, pa tām vairākām stundām, man šķiet, mēs galīgi viņiem sajaucām galvas, jo laikam viņi vēl joprojām nesaprata mūsu sarkasmu un ''humunitāros jokus''. Katram bija līdzi vismaz pa fizikas grāmatai, un es jutos tiešām slikti, ka man somā ir tikai šokolāde. Tā uzzinājām arī par galda spēļu vakariem Turkebabā, ''noteikti'' apmeklēsim.
Spēlējām duraku un man pat izdevās uzvarēt, bet man, pēc eksakto cilvēku teorijām, vienkārši veicoties. Starp citu, viena no tās nakts atziņām bija, ka domāt ir labi.
Es melotu, ja es teiktu, ka novērošana bija veiksmīga, bet šķiet,ka neviens nezaudēja pozitīvisma garu pat līdz pēdējam. Nedaudz pirms astoņiem, kad tranzīts jau bija gandrīz galā, mākoņos parādījās cerību caurumiņi. Acumirklī visi skrēja laukā un caur īpašo filtru brillēm mēģināja ko saredzēt. Kādam izdevās, kādam ne. Patiesībā es vēl joprojām neesmu sapratusi vai man izdevās, jo tas notika pārāk ātri, pie pašas Saules maliņas, šķiet, redzēju ko melnu, bet saka, ka, ja grib ieraudzīt, tad var ieraudzīt jebko. Kādam laimējās uzķert perfektu kadru, un vismaz fotogrāfijā visi ieraudzījām notverto mirkli. Teleskops tiešām bija smukumam.
Diena (nakts) izvērtās diezgan interesanta. Diemžēl, uz laikapstākļiem nekad nevar paļauties, tiem ir vienkārši jāpielāgojas. Astoņos no rīta pilnīgā miega trūkumā ar Daci izgājām Vecrīgas maršrutu gar Pankūkām, kuras, protams, atkal bija ciet un ap deviņiem aizgāju gulēt. Pamodos pa dienu pus piecos, un tagad nenāk miegs, tāpēc laikam uznāca ārprātīga iedvesma uzrakstīt par maģisko nakti. Jau kārtējo reizi es sev saku: ''Būs ko atcerēties!'', ticiet vai nē, šie ir vieni no labākajiem vārdiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru