uz priekšu!

Protams, ir pagājis mēnesis. Sāku apdomāt nepieciešamību pēc šī bloga, tāpat kā nepieciešamību pēc twittera, kuru jau labu laiku atpakaļ esmu izdzēsusi, tāpat arī nepieciešamību pēc šī ieraksta.. un nepieciešamību vēl pēc vismaz miljons lietām. Man nepatīk teikt ''man vajag''. ''Es vēlos'' skan daudz labāk, tas izklausās pēc kaut kā brīvprātīga, un viss, kas notiek brīvprātīgi ir nenormāli burvīgs, jo tad mums principā neko nevajag..

Šis vairāk kā mēnesis pēc atbraukšanas ir pagājis tik ļoti ātri, bet visinteresantākais ir tas, ka pa šo laiku ir noticis vienkārši ārprātīgi daudz. Tik pat labi es varētu pieņemt, ka mana dzimšanas diena bija aizvakar, bet stāsts ir tāds, ka mana vārda diena bija aizvakar. Būtībā tas mirklis starp 23. martu un 18. maiju paskrēja tik ātri, tik skaisti ātri, un man pat ir sajūta, ka es esmu izdarījusi 3 reizes vairāk nekā pa visu ziemu. (noteikti tā arī it)

Esmu mēģinājusi pa šo laiku rakstīt tiešām daudz reizes, bet tas viss aprobežojas ar kaut ko tādu: ''Dzīve ir nenormāli piepildīta ar prieku, ārā ir perfekts laiks, esmu nedaudz aizmirsusi, kas vispār ir problēmas. Nu ne jau, ka man viņu nav,es vienkārši nepievēršu tam tik lielu uzmanību..'' Skaisti jau, bet kuram tad vispār kaut ko tādu interesē lasīt? Man noteikti nē. Tad kad tev iet labi, tad principā tu vispār nevēlies stāstīt nekādas detaļas, vienkārši pasaki, ka esi ārprātīgi laimīgs, bet par bēdām mēs sūdzamies tik ilgi, kamēr sadzenam sevi vēl lielākā depresijā. Nu tādi jau mēs, cilvēki, esam - pilnīgi stulbi. :)

Man tagad gribas visiem pateikties, gan laikam ārā, gan cilvēkiem apkārt (nu tiem, kas ir lieliski) Uzplauka nedaudz cerības par to, ka pasaulē vēl ir jauki puiši (mazliet, bet ir). Pavasaris dod šausmīgu (šausmīgi labu) harmonijas sajūtu. Skaistā vienaldzība, tāda, kad tev ir vienalga, nevis tāpēc, ka tev neinteresē, bet gan tāpēc, ka tu zini, ka viss ir un būs labi. Paļaušanās uz sevi, citiem. Sapratu, ka nav jēga skriet pakaļ cilvēkiem, kas stāv uz vietas, jo tad tu pats vienkārši paliec, bet es taču eju uz priekšu!

Es jūtos tā it kā pavasaris būtu sācies vakar, bet beigsies rīt. Esmu vēl pavasarī. Vasara izskatās kā liela plaša puķu pļava- ļoti skaista un plaša, nav ne jausmas kas un kā. Laikam atpūta, daudz atpūtas un piedzīvojumi. :)

Vakar Rīga mani sadzina pilnīgā vājprātā, es taču noteikti nevarēšu šeit ilgi uzturēties vasarā. Es jau gribu ceļot, un ak vai, ceturtdien es jau dodos prom, pat nesagaidījusi pašas beigas, nu jau ir beigas. Vēl tikai pēdējie otas triepieni un glezna būs galā, gleznas nosaukums ir 10. klase. Ar meitenēm runājām par to, ka vispār neticās, ka gads jau pagājis. Nu vispār taču nekas nav pagājis, viss vienkārši iet uz priekšu!