Vakar vēlreiz noskatījos vienu no man mīļākajām filmām - letters to Juliet uz lielā ekrāna.. un mani atkal pārņēma tā sajūta, atkal šausmīgi sagribējās uz Itāliju, uz Veronu... un atkal, protams, bija tāds.. kāpēc es šeit dzīvoju, ko es šeit daru.. priekškam.. tādos brīžos liekas, ka tik daudz kam nav jēgas, ka gandrīz viss, ko tu dari.. tam nav nekādas nozīmes. Mēs esam pie tik daudz kā piesieti, mēs nespējam brīvi izvēlēties, ko mēs gribam darīt, ir tik daudz pienākumu, ir tik daudz lietas, kurām vienkārši nespējam atmest ar roku. Taču nekas, ko mēs darām nav veltīgs, jebkas, ko mēs izdarām, ir mazinš solītis uz priekšu.
Uztaisīju vakar.. beidzot.. savu dzīves sapņu un mērķu plakātu, esmu dzirdējusi, ka tas tiešām darbojas.. gribasspēks ir ļoti milzīgs spēks, kuru mēs bieži vien neizmantojam. Patiesībā viss ir iespējams, arī neiespējamais. Ir jāmāk sevi noskaņot. Cilvēki tic, lūdzās, domā, cer.. un tas viss nav veltīgi, tam visam ir milzīgs spēks.. un jo vairāk cilvēki to dara reizē, jo lielāka ietekme tam ir. Saka, ka viss vienmēr beidzoties labi, bet ja nē, tad tās nemaz nav beigas...
ha The Secret, tgd arī visam tam eju cauri, riktīgi patīk un izdodas
AtbildētDzēstnuja nuja, doma man jau sen bija to izdarīt
AtbildētDzēstšodien ne no kā, ne no šā sanāca :D