!Sakārtošana!

Sākšu tā, jo tā skanēja viens no grāmatā izlasīto vēstuļu virsrakstiem.. Un tāpēc, ka sakārtošana ir tas, ko es tagad daru. Vispār sakārtošana prasa plānu, un tā kā parasti mani raksti notiek pilnībā haotiski, šoreiz es izdomāju patiesi pieturēties pie plāna. Varbūt man sanāks. Tas nozīmē - jau sākumā pateikt, par ko būs runa, tā kā garlaicīgā kursa vai cita akadēmiskā darba ievadā. 

(es no sirds atvainojos par šo garlaicīgo rindkopu, apsolu, ka tālāk būs interesantāk, šis bija kārtības uzturēšanas nolūkos)

Vispār, lai kompensētu teksta pārpilnību, es ielikšu bildi. Tā mums arī skolā it kā mācīja. Ka vajag bilžukus! Apmēram tā es skatos uz priekšu un mēģinu saprast, ko un kā iesākt..

Ejam uz priekšu..
Turpmāk es runāšu par  grāmatām, rakstīšanu, sakārtošanu, puķēm un laiku, iespējams, neloģiskā secībā. Un tomēr to visu skaisti sasaistot un apvienojot!
____________
Apsēdos un sapratu, ka, bāc, ir pagājusi puse vasaras. Nav vairs jēgas prātot par to, kur paliek laiks tieši tāpat -  kā rodas nauda? Šie ir divi pilnīgi man mistiski jautājumi. Man vajag sakārtot sevi, domas, istabu.. visu, un tad jau es ticu, ka atnāks gan viens, gan otrs! :)

Ziemeļi. Tur es lasīju "Sargies ziemeļvēja" un laikam nenosargājos, jo esmu veiksmīgi saaukstējusies vasarā! Tā kapitāli! Grāmata sastāvēja tikai no vēstulēm, līdz ar to tā lika padomāt par rakstīšanu. Rakstīšana ir jocīga - tā it kā ir mana mīlestība, bet tai pat laikā rakstīšana  var izraisīt atkarību, problēmas, nesaprašanu.. un citus ārprātus. Un tomēr - pēdējās dienas es rakstīju, rakstīju, rakstīju (ko es solīju iepriekšējos bloga ierakstos) un patiešām uzrakstīju kaut ko 23 lapu (varteikt kursa darba??) apjomā. Stāstu. Labu. (?) Amm, ja godīgi, es nekad neesmu rakstījusi kaut ko tik garu (neakadēmisku), bet man šķiet, ka ir vērts mēģināt. Par akadēmisko penteri man likās, ka nav vērts rakstīt, bet tagad tas ir mazliet atrisinājis sarežģīto jautājumu "kur rodas nauda?" Izrādās, ka nauda var rasties arī labu kursa darbu rezultātā, bet tas vienalga skan mistiski.

Es nekad neesmu rakstījusi naudas dēļ, un tieši šeit slēpjas rakstīšanas burvība. Visa burvība. Jo, saliekot visu prioritārā secībā, algots darbs man ir kaut kur ļoti apakšā. Kamēr tā vēl var dzīvot, es tā arī dzīvošu! Anyways, ja kādam ir vēlme pakavēt kādu vasaras vakaru ar kaut ko, kas saucas "Krievs un tautu meita", jūs vienmēr zināt, kā mani uzmeklēt! Viss privāti. :D

Man grāmatā iepatikās tāds viens skaists teikumiņš vienā no vēstulēm:

"Rakstīšana ir kā skūpstīšanās, tikai bez lūpām. Rakstīt nozīmē skūpstīties prātā." /D.Glatauers/

Sakārtošana man ir tāds ciklisks process, apriņķojums.. pēc laika atkal iestājas bardaks un atkal viss ir jākārto...  kā kalendārā, kurā mēnesis nomaina mēnesi un tad gads gadu.. Es arī dažkārt cenšos saprast, kā tad tās dienas sakrīt ar datumiem? Kāpēc katrai dienai ir cipars? Labi. Patiesībā nevis tieši cipari, bet gan kas cits man patīk kalendāros. Kalendāri taču savā ziņā ir rakstīšanas/lasīšanas pirmsākumi. Tad, kad cilvēkiem vēl nebija avīzes, žurnāli, viņi lasīja kalendārus. Skan dīvaini. Man šķiet, ka arī šo mums stāstīja skolā.

Tad nu lūk - mums pie sienas ir ģimenes kalendārs, kas ir viena no mīļākajām lietām, ko ik pēc gada nomainām pie sienas. Katru mēnesi blakus krāšņām bildēm un datumiem ir arī "vieta tekstam." Tā bija mana atbildība, kuru aizpildīju es. Izlasu jūlija tekstiņu:

Klāt vasaras saulainākais mēnesis! No telpām ārā, pelddrēbes virsū, atvaļinājumā un jūriņā iekšā! Aiziet!

Jap! Tikai kur ir karstā vasara..?  Un, ak šausmas, es šovasar neesmu peldējusi jūrā. Vairākas reizes ezerā, bet ne jūrā.... Tad es saprotu, ka varbūt vienīgā lietiņa, kas nedaudz traucē ir tas, ka vasara ir pārāk vasaRīga. Rīga. Dažreiz no pilsētas aizmukt ir grūti.. Tā ieslodza.

Bet runājot par kalendāriem un aizmukšanu no Rīgas. Kad dārza mājiņā paraudzījos uz sienu, ieraudzīju Mazā prinča kalendāru. Mazo princi, neatminos kad tieši, bet izlasīju samērā nesen (arī kaut kad sen bērnībā), un atklāju tur ārprātīgi daudz skaistus vārdus. Katrā menesī šajā kalendārā "vietā tekstam" ir tieši spilgtākie citāti no grāmatas. Pārlasīju un dikti smaidīju!

Kur mēs esam tagad? Jūlijs: "Man ļoti patīk saulrieti. Paskatīsimies saulrietu.."

Un patiesi.. varbūt jūlijā nemaz nedrīkst no sevis neko daudz prasīt, un no citiem? Varbūt ir jābauda vienkāršība, saule, burvība? Jāļaujas. Var jau būt, ka ar 11 mēnešiem atbildības jau tā ir pilnīgi pietiekami. Es atļaujos mieru.

______________

Man šķiet, ka gan tam, ko es lasu, gan tam, ko es rakstu ir liels sakars ar to, kas notiks. Tā līdz šim ir noticis. Piemēram, ir gadījies tā, ka lasu par Londonu un prātoju par lielpilsētu.. un tad nākamajā gadā sanāk 2 reizes aizbraukt uz Londonu. It kā pat nejauši. Tad, smeļoties iedvesmu, lasīju grāmatu "Iedvesma". Orģināli, ne? Iedvesmu tur neatradu, atradu citur, bet palika prātā tāds vārdiņš kā Aicinājums (calling), kas tur atkārtojās vismaz 5 reizes katrā lapā. Hmm, drīz braukšu uz "Aicinājumu", tā ir vieta un telpa, kurā es patiesi klausīšos, mācīšos un mēģināšu saprast, kas ir rakstīšana. Šī doma mani iepriecina, bet tomēr arī biedē. Dažreiz ir labi pārāk nedomāt par lietām, ko dari. Es piemēram nedomāju daudz, kad rakstu, nezinu, kāpēc tas sanāk tik pašsaprotami vienkārši. Bet varbūt ir vairāk jādomā? Redzēsim. Esmu aicināta! :)

Varētu padomāt, ka es daudz lasu, bet patiesībā tikai retumis. Gribētos vairāk, bet gribētos tik daudz ko.. un tomēr, ja es ieeju grāmatnīcā, ar mani mēdz uzsākt sarunu pārdevējas un piedāvāt dažādas grāmatas. - Vai es izskatos pēc lasītājas? - Man vienmēr ir prātā. Es tikai meklēju.. kaut ko kur laiku pa laikam ienirt. Es nezinu.
Vakar iznācu ārā ar romānu. Bāc, atkal! Jā, es mazlietiņ esmu vīlusies vīriešos, bet tas nav tik svarīgi, tagad es vairs negribu neko. Venēcija uz pirmā vāka mani paķēra. Es gribu, lai savā ziņā šis posms beidzas ar Itāliju. Man tagad prātā ir tās kaimiņvalsts, bet es gribu, lai tam ir kāds sakars ar Itāliju! Par kādu posmu es runāju.. es atklāšu tieši pēc 2 ierakstiem!

JĀ, esmu tiešam saplānojusi arī turpmākos rakstus, dīvaini, ne? Parasti es rakstīju impulsīvi, bet sakārtošana uz mani iedarbojas neželīgi. Bet par to vēlāk.. es domāju, ka man izdosies! :)

Tagad es pilnībā koncentrējos uz tādu lietu kā draudzība :)
______________

Vai esmu pateikusi visu? Laikam. Bet nekas nav bijis par puķēm, ne?
Jā, par puķēm aizmirsu.
Un arī par bildēm..
Tad nu tā.. tā kā Inese ir puķu meitene, tad, protams, vasara ir tas laiks, kad es baudu puķes. Un puķes pat nav vairs vajadzīgas no vīriešiem, jo vasarā to ir tik daudz un par velti! Tā ir tā lieta, kas man patīk laukos - tu ej, uzvedies dīvaini, lēkā,skrien, visiem vienalga, neviena jau nemaz nav. Vari noplūkt smilgu, puķīti, nevienam nav par neko jāatskaitās un nav arī jāprasa atļauja: "Vai es varu noplūkt vienu smilgu?" Tās ir tavas smilgas, tās pieder dabai, tu piederi dabai. Ir skaisti.

Arī puķes pieder dabai, es piederu puķēm - tātad es piederu dabai. Laikam atkal drīkst ievietot Mazo princi.

"Puķes ir vārgas. Viņas ir naivas. Viņas aizsargājas, kā prot. Viņām šķiet, ka ar ērkšķiem viņas ir briesmīgas."

Puķes ir sievietes. Sievietes ir puķes. Jā, tāpēc es sevi mēdzu dēvēt par puķu meiteni. Bet labi, ka ir feminisma ēra, un puķes ir arī stipras! Un jau piekto gadu tieši vasarā top kāda (patiesībā daudz, bet viena īpašā) puķu bilde. Es un puķe. Es - puķe. Ai, skan pavisam mulķīgi, bet tā nu tas ir! :) Tad nu es nolēmu apkopot savu puķu revolūciju. Jo tik jauki!

Interesanti, ka arī šeit, tāpat kā skūpstoties (rakstot), acis ir ciet. Jo būtiskais nav acīm saredzams. Bet vienalga.. es nevienam neieteiktu rakstīt ar acīm ciet, tas varētu būt pat nedroši..

                               Mīļā Margrietiņa                                                   Eksotiskā Orhideja                

Dzīvespriecīgā Gerbera

       Apjukusī un neprognozējamā Astere                                    un maigā Magone


Hahaha puķu vietā var likt arī Inese, un tās tad būtu visas manas dabas. Vispār izklausās pēc princešu vārdiem no sērijas - Salātlapiņa un tā. Šausmas, pati sasmējos! :D

________
Vienīgais, ko es jums vēl varētu novēlēt, sulīgām beigām, ir mīlēt! Sevi, citus, to, kas jūs padara priecīgus un liek aizdegties! Vai arī to, kas otrādi - liek baudīt mieru un aizmirst domāt!
Visu ar sirdi, jāmīl un jāredz ar sirdi, jo būtiskais nav acīm saredzams.

Naivi, jā, jo esmu puķe. LOL, palēnām kļūstu par kaktusu. Esmu dzirdējusi, ka arī tie zied.
Sarkasms is back, saturās! :)

P.S. Būšu atpakaļ ar 2 reportāžām no maniem nākamajiem vasaras piedzīvojumiņiem. Un tad solītais ieraksts! Ka -čau!