beigas/sākums

"Katrā vasarā jābūt puķu bildei," saka mani mazās dzīves likumi, bet tā kā tādi nemaz neeksistē (vismaz rakstiski), uzskatīsim, ka nu sākas lielā bezlikumīgā dzīve. El haoss, tieši tāds ir šis vasars, jā, vasars, jo man liekas, ka šogad vasara tiešām ir vīrietis - es no viņa apjuku un beigās pati neko nemaz nesapratu. Pagātnes forma? Jā, saulīt, ir augusta pēdējā diena, un tieši tāpēc tu nemaz nespīdi. Es jau neesmu no zelta, lai mirdzētu.. es esmu vēl joprojām rozā, pa brīdim, kad uznāk exsplozijas, es palieku sarkana.. un kas tad? Kas tad? Baltais ziemas punduris? Melnais caurums? Atdzimšana? Aizmirstība? Nebūtība? Ko man īsti mācīja tajā astronomijā. Ak, jā, bezgalība. Viena vienīga bezgalība, mākoņu jūras, kas neļauj redzēt krītošus meteorus, kāda Orionam josta... hehe un kas zem tās? Ah, viss ir liels, liels noslēpums. Kā sieviete. Jā, un tāpēc dzīve tomēr ir sieviete - sarežģīta un brīnišķīga.

Ir diena starp beigām un sākumu, un man nav skumji, jo gribas sākumu un gribas beigas. Darbs gandrīz ir galā, un es piesaucu, es tiešām piesaucu atgadījumus, tā nu es vakar iejutos komunikāciju kļūdu speciālista amatā. (pati sev tādu piešķīru) Un šī pēdējā diena ir kā atbrīvojums. Viss, viss, viss.
Vēl pie tam.. Tā kā nogurums vijas ar trakumu, tad rudens ir atsūtījis garu tīstokli salvešu ruļļa formātā. Sāc šņaukāties, tas saka! Esmu klāt. Rudens pavisam noteikti nav nevienā dzimtē, nu.. tajā nekatrajā, un tāpēc bez tā varētu mierīgi iztikt, bet tas vienkārši ir. Jo jābūt taču kaut kam, kas ir starp, tāpat kā šai dienai starp beigām un sākumu. Vienai veselai dienai, kas nomāc un velkas..

Bet ir svētdiena un tajās es rakstu, un, ziniet, ko es esmu pamanījusi? Es vairs negribu rakstīt par sevi un par notikumiem, jo.. es taču neesmu Ķīnā, es taču nedaru neko tik pasaulīgi svarīgu, lai par to klāstītu. Bet es izdarīšu - apsolu. Man drīzāk gribētos vairāk stāstīt. Man patīk, kad pie manis nāk un runā, tad es varu runāt un runāt.. bet brīžiem klusēt mūžīgi. Aizvien vairāk es novērtēju realitātes komunikāciju... un tad šī vide liekas.. tā liekas nepatiesa. Es taču varu tagad uzrakstīt jebko, un jūs man ticēsiet, jo kāda man jēga ir melot? Ja jūs mani nesatiekat, tad šis nu ir tas, ko jūs zināt un domājat, kam noticat.. un es nezinu, kāds gan iespaids var rasties par mani kā cilvēku. Jo tā dara. Tā dara internets, mediji un Putins. Un tam kaut kā notic. Jo kāda jēga ir kādam melot? Nejēdzīgi liela. Jo kāda jēga gan kādam ir stāstīt patiesību? Kāpēc justies par kaut ko vainīgam? Un es to nesaprotu. Kā cilvēki var ticēt kaut kam, ko nemaz nezina. Kā var ticēt tukšām runām? Kā var ticēt nerealitēti? Kā var nesaprast, ka šāda vide nogalina cilvēcību. Un pamazām cilvēci.

 Novērtējiet tos, kas jūs pazīst.. un vienalga izvēlas būt ar jums. Kaut kā tā ir. Jo tas taču patiesībā ir viss, kas mums ir, ne? Realitāte. Šis viss ir ilūzija, ērta, starp citu.

Es gribu studēt. Jocīgi skan jau, bet man pagaidām izskatās jauki, kā būs - nezinu - bet atzīšos, ka esmu ārprātīgi noilgojusies pēc lietderīgas aizņemtības, un, kā man nesen viena meitene teica - man tik ļoti patīk, ka tu esi aktīva un vēlies daudz ko darīt!
Tie bija vieni no labākajiem vārdiem, ko esmu pēdējā laikā dzirdējusi. Laikam arī nozīme2 jeb 23. augusts man daudz ko atsauca atmiņā. Arī došanās pirms gada. Arī tas, ka daudzi tagad dodas un izmētā sevi pa pasaulīti.. arī tas, ka es atkal sāku noticēt sev.. un ko gan vēl vajag?
Vēl tikai miljoniem lietu, bez kurām var iztikt..
Tāpēc mēs labi dzīvojam un turpinām čīkstēt.
Ah, cilvēki.
Un tomēr..

Par bezgalību. Vienkārši par bezgalību, vienalga, kas sākas un beidzas. Jo vienmēr ir brīdis pa vidu, daudz, daudz tādu brīžu. Tieši tāpēc man gandrīz visu vasaru ir mazas sudraba bezgalībiņas ausīs.

P.S. To, ka es esmu puķu meitene, sapratu arī nopērkot kinderolu. Tur mantiņā bija maza meitenīte, kas lien ārā no puķītes. Atdošu Alisītei.. Lūdzu, nejautājiet, kāpēc es nopirku kinderolu.....
Un atvainojos, ka šis raksts ir mazliet kosmoss.