Ak vai. Tas vienmēr reiz notiek. Apskaidrība, ka laiks pārspēj visus savus iepriekšējos rekordus. Katru gadu. Katru gadu tas uzstāda jaunu, un tā nu es neapzinos, bet sēžu jakā, tējarpiena krūzi rokās, aizdedzu svecīti, klausoties kā ārā līst lietus. Un ne pirmo dienu tas līst. Tā nolīst vasara. Tā rudens mēģina pateikt, ka ir jau laiks. Kas ir? Nē, ka laika vairs īsti nav.
Un tieši tāpēc augustā kaut kas ir, kaut kas nostaļģiski skaists, kas mijas ar asarām un atmiņām, ko apslāpē lietus un realitāte, noliekot priekšplānā mirkli.
! Lai mēs brīvi nodotos mirklim, kamēr mums ļauts. Savādāk atnāks septembris un mūs visus apēdīs. Ieliks kastēs un aizvedīs nezināmā virzienā. Citus pāri jūrām un okeāniem, un neskaitāmām valstībām. Prom. Un es teicu, ka drīz tas pienāks. Atvadiņas no tuviem un mīļiem. No saules karstajiem stariem un basām kājām..
Es nezinu, kā lai nosauc un paskaidro šo sajūtu.
Sajūtu, kad mazas skumjas mijas ar patiesu laimi. It kā "nu jā.. tā un šitā, bet es esmu caurmērā, ārprātā laimīga" vienkārši domājot, un citādi nemaz nevajag. Es laikam beidzot esmu iemīlējusi to, ka esmu iemīlējusies. Smieklīgi jau skan, bet kādu laiku man tas tiešām likās apgrūtinoši, un es nevarēju sevi īsti izturēt.
Tagad ir kaut kāda harmonija. Pat tad, ja man ārprātīgi ir noriebies darbs, tas tomēr ļauj vairāk izbaudīt un novērtēt brīvdienas. Viena pēkšņa, sen nebūta diena dabā ļauj vairāk sajust vēju un to patīkamo sajūtu, ka tu viens pats stāvi tādā lielā pļavā! Un līdzīgi ir ar mīlestību.
Norvēģijas kalni jau liekas aiz kalniem, lai arī tas bijis nupat. Tas bija tik burvīgi skaisti un fantastiski, ka daudz nav ko teikt, jo nozīme bija tikai.. jā - tam mirklim! Pasaka. Augusta pasaka. Daba ir tik skaista, ka es šodien tādiem mazītiņiem burtiņiem pierakstīju:
"Tik labi brīvā dabā būt, un pašam tajā brīvam kļūt"
Laimīgie laiku neskaita. Un tāpēc tas aiziet kaut kā, kaut kādā nesaprotamā ātrumā. Runājot par ātrumu - es sāku iztēloties sevi pie stūres, un tā jau ir laba zīme. Varbūt tā uz kaut ko velk. Uz kaut ko labu, cerams! :D
Patiesībā, es tikai gribēju teikt, ka man ir jāstrādā vēl 7 dienas. Jā, tādu laiku es mazliet skaitu. To, kuru gribas, lai tas ātrāk paiet. Bet atlikušajā man vajag tos mazos sīkumiņus - pastaigas, puķes, apskāvienus, garšīgu ēdienu gatavošanu, sarunas un smieklus, atpūtu un vēlreiz tādu kārtīgu nozīmi, kurai jābūt katras sezonas izskaņā.Vairāk neko, un tad, kad pēdējās ogas būs apēstas, aiziet - vari mani apēst, Rudeni. Tu man nebiji pagājušogad un varbūt pat mazliet man pietrūka krāsainas lapas. Parējo es esmu gatava paciest.
Vai dieniņ, es taču būšu students - man jābūt gatavai uz visu!!!
Baudiet mirkļus. Ko gan es labāku varu vēlēt?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru