viena,divas,trīs, četras asaras
tik vien ir palicis
vairs nav ko izspiest.
skan balsis
no pagājušās vasaras
vai atceries?
man prātā tas valsis
tajā vakarā, kad dejojām,
kad es uzkāpu tev uz kājas,
un tajā mirklī
man sāpēja vairāk nekā tev,
jo tā..
tā bija mūsu pēdējā deja
tā bija mūsu pēdējā vasara
un šī, piektā, ir mana pēdējā asara.
Nu patiesībā.. tā pavisam, pavisam sapratu, ka katram ir vajadzīga kāda aizraušanās, to var būt daudz vai viena, var mainīties vai palikt uz visu mūžu, bet tai pavisam noteikti ir jābūt. Principā, tas ir kas tāds, ko tu dari, lai, pašam pat dažreiz nesaprotot, justos labāk. Ipaši, ja saproti, ka tev mazliet vai pat ļoti labi sanāk. Un kam tas ir vajadzīgs? Sev pašam, un tad kad ar sevi nepietiek, tu dod citiem. Hobijs ir stulbs vārds, man nepatīk, tāpēc - aizraušanās. Ne jau tāpat vien gadās paņemt rokās otas un atvērt krāsas. Izpausme. Ir svarīgi. Piemēram,vēl ārprātīgi burvīgi ir atrasties cita izpausmes varā. Kad tev priekšā spēlē klavieres.. Un vispār, kad cilvēks tevi vienkārši iepriecina, pat neko nedarot. Man vienkārši ārprātīgi patīk, ja cilvēks ir laimīgs. :)
Nu vienkārši dariet to, kas jums sagādā prieku. Kā lai tagad iet uz skolu? Es vairs nemāku iet uz skolu. Nesanāk sevi saņemt rokās visām tām it kā vajadzīgajām, bet pavisam nevajadzīgām lietām. (ZPD and stuff ) Tad, kad man nekas nebūs jādara, es apsolu, ka ierakstīšu par Sicīliju, jo man pavisam noteikti pietrūkst tā saulainā pludmale, un ne jau tāpēc, ka ārā ir -10 grādi. Vispār.. ne jau tā pludmale, bet jaunas vietas, iespaidi un piedzīvojumi. Aizraušanās, tā vienkārši ir vēl viena aizraušanās..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru