2019: dzīve 3 dimensijās

2019

/random ievads/ 

Ir tāda sajūta, ka neesmu vairāk kā gadu neko no sirds rakstījusi. Esmu mēģinājusi rakstīt, bet tas nekad nešķita līdz galam pareizi. Nevienā gada posmā un nevienā valodā. Līdzīgi bija arī ar gleznošanu. Bija tāda sajūta, ka kaut kas ir beidzies un nav īsti skaidrs, kas ir sācies. Tā it kā tukša lapa vai tukša kanva pati par sevi šķistu gatavas.

Tā nu 2018. gada pēdējā dienā es neuzrakstīju gada atskatu (kā es to parasti darīju). Pēc sava ziemeļ-dienvidu (dzīvošanas Basku zemē un Andalūzijā) piedzīvojuma, es iekāpu stāvoklī "pabeigt iesākto" un "mainīt dzīvi". Un par pirmo īpaši nav ko rakstīt, bet par otro vēl joprojām nav skaidrs, kā to ietērpt vārdos. Paralēli tam visam es atrados kaut kur pie Barselonas.

Šogad, 28.decembrī, aptuveni stundas braucienā no viena Rīgas gala uz otru, starp svētkiem, ļoti daudz emocijām un noguruma devu, man smadzenēs pāršķirstot kalendāra mēnešus, atnāca atklāsme, ka ir jāuzraksta! 2019. tomēr bija lielu pārmaiņu gads, un tas nevar palikt aizmirsts, neiemūžināts un neuzrakstīts.

/kaut kāds iztirzājums/

Bija 2018.gada 31.decembris. Tieši gadu atpakaļ es atrados tieši šajā pašā vietā - mazā pie-Barselonas pilsētiņā Sant Just Desvern. Tāpat kā vakar, 30.decembrī, arī pirms gada es lidoju no Rīgas uz Barselonu. Toreiz uz mājām, kas vēl nebija mājas. Bet vakar -  no vienām mājām uz otrām mājām.

Ir tāda sajūta, kā dzīvojot 2 paralēlās dimensijās, vēl joprojām ir tāda sajūta, ka esmu gan Latvijā, gan Spānijā. Pēc 10 intensīvām dienām bērnu, prieka, ģimenes, svētku un māju... nevar justies tā pilnīgi normāli sēžot vienai klusumā, mēģinot aptvert to visu, kas tomēr ir noticis. Šī ir kļuvusi par ikdienu, lai cik arī neparasti tas šķistu!

2019. gads iesākās mierīgi, un lai arī tas bija lielo pārmaiņu gads, šis ir vismierīgākais gads, ko pēdējā laikā atceros. Tie, kas mani pazīst labi, zina, ka man patiesībā nepatīk jaunā gada svinības un es patiesi varbūt labāk paliktu viena ar šīm daudzajām domām, nekā skandinātu šampaniešu (kavas?) glāzes.

Tā nu pirms gada mēs jauno gadu sagaidījām "mājās", divvientulībā, ar 12 vīnogām, improvizētu televizoru, laimītēm, mierīgāk kā jebkad. Tas šķita tik reāli un nereāli vienlaicīgi, jo nebija ne jausmas, kāds tad tas gads īsti izvērtīsies. Laužot Instagrama perfekto bilžu modi, es mēģināšu ievietot diezgan nejaušas, bet ļoti sadzīviski īstas bildes starp šiem visiem gada mirkļiem. Tā es iezīmēju savu miera gadu, kad vienkārši būt, lēnām mainīt dzīvi sev vēlamā virzienā un sākt jaunu posmu šķita vissvarīgākā gada apņemšanās.

Pavisam nejauša janvāra kafija "Trompetē", kas daudz labāk kā jaungada laimīte man iedeva pareizo "mesidžu" šim gadam.

Runājot par laimītēm (pie tām vēl atgriezīsimies), šis bija Cūkas (mans haha) gads! Varbūt patiesi zīmīgi, ka šis gads man bija diezgan īpašs un ļoti dažāds. Te nu iezīmēšu dažus "lielos" mirkļus trīs dimensijās - ziemā, pavasarvasarā un rudenī. Robežas ir ļoti nosacītas.


Ziema 2019 

Es parasti nerakstu par Janvāri un Februāri - tie ir mani nemīļākie mēneši, un ir tāda sajūta, ka tajos īsti nekas nenotiek, bet....

Ja šķita, ka arī šis notikums nekad nenotiks, tad tieši tai ziemā es beidzot pabeidzu augstskolu. Bakalaurs kabatā, iesāktais pabeigts, process bija diezgan ilgs un murgains, īpaši šie pēdējie 2 gadi.

Kā jau teicu, par šo man patiešām nav ko teikt. Nekad nebiju domājusi, ka man izlaidums būs tieši ziemā, laikam tas visu padarīja daudz maģiskāku un vēl dīvaināku. Kamēr mana ģimene atpūtās Ēģiptē (un es neko nepārmetu), Jairo atbrauca uz manu izlaidumu, un tā nu mēs jutāmies tādi mazliet nejauši šeit šajā ziemīgajā lielajā notikumā. Bija arī mazliet smieklīgi pēc tā trakā rakstīšanas procesa, kas varbūt bija viens no iemesliem, kāpēc es kādu laiku NEKO negribēju rakstīt.

Tāpat arī pēc šiem zaļajiem Ziemassvētkiem, ir jāuzteic skaistais gada sākuma sniegs. Patiesi izskatījās kā Ziemas pasakā!

Un visspilgtākā bilde, kas iezīmētu īstu "izlaišanos", ir tieši šī! Kaut kas starp ziemu un pavasari. Beigām un jaunu sākumu.

Gads iesākās arī ar ļoti skaistu skatu un pirmo reizi pabiju Monseratā. Gada laikā esmu šeit bijusi 3 reizes un jāsaka, ka tā ir viena no manām mīļākajām vietām šeit - Katalonijā.

Runājot vēl par skatiem un Kataloniju, gribas padalīties ar vēl vienu diezgan mīļu skatu. Vietu, kuru šogad nosaucu par jaunajām mājām - Sant Just Desvern. Ja jums (visticamāk), tas neko neizsaka, padalīšos ar "fun fact", ka aptuveni 2 km no šejienes atrodas Šakiras māja!

Sant Just Desvern. Barselona. Un mazliet Rīga. Iespējams arī šīs ir tās 3 dimensijas, par kurām es runāju. Iespējams arī nē.

Pavasaris / Vasara 2019

Ja jūs mani pazīstat labi, tad zināt arī to, ka pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks. Tomēr tas vienmēr ir arī diezgan pretrunīgs.

Šo pavasari es varu nosaukst vienā lielā vardā: "pārvākšanās". Tad nu šī pavasara pārvākšanās un pavasara pierašana pie jaunajām mājām ievilkās līdz pat vasarai un pavadīja mani vēl pat rudenī. Pārmaiņas nav vienkāršas, nedz arī ātras. Tā varētu būt vena no šī gada atziņām.

Bet te nu es esmu - tuvāk saulei, pavasarim un jauniem izaicinājumiem. Labdien! Mans dzīves gads jau arī patiesībā sākas tieši pavasarī. Un šoreiz mēs tajā iepeldējām ar jahtu. Paskatījāmies uz jauno vietu no jaunas perspektīvas. Šeit pavasaris ir tāds nosacīts - tas mijas ar vasaru un pavisam liek aizmirst par ziemu!

Skats uz Castelldefels - mīļāko piejūru Barselonas apkārtnē.

Un lai cik skaisti var likties, pavasaris tomēr bija diezgan grūts. Nokrita rozā atbraukšanas brilles un nācās uzlikt citas "nopietnākas" - darba meklēšanas un sevis meklēšanas brilles. Apzināties kaut ko par sevi ir lieliski, bet arī ļoti biedējoši. Pēkšņi saprast, ka varbūt gribi darīt kaut ko pavisam citu, un īsti nezini kur un kā sākt un kurā virzienā doties. Īpaši jau pavisam jaunā vietā. Pavasarī sākās arī "traumu gads", jo 2019.gada laikā patiesi daudziem pazīstamajiem ir lūzušas kājas, rokas, plīsušas saites un vēl visādi brīnumi. Tāpēc 2020. noteikti novēlu stipru veselību, un arī daudz saules. To vienmēr. Saule ir svarīga.

Cauri ērkšķiem ejot, iekārtojām arī jaunās mājas. Tā simboliski pie sienas pielikām Picasso "Guernica", izveidoju dzīves kolāžu un sāku daudz nopietnāk nodoties pašattīstībai un, jā, arī koučingam!

Mēģināju atcerēties, kas man patīk, kas man patiktu, ko es gribētu darīt.. visas tās trakās lietas, kurām "pabeigšanas" fāzē nebija tik daudz laika, diemžēl. Mēģināju kādā brīdī arī pazīmēt. Bija baisi daudz laika un nebija skaidrs, ko īsti ar to iesākt.

Vienā no tādām bezcerīgām dienām es nolēmu, ka man vajag salikt "bildi" kopā, aiziet kaut kur, sajusties pašai sev, palikt ar sevi. Tad nu es aizgāju pārgājienā, viena pati, tepat kalnos, ar mērķi pabūt ar sevi vietā, kurā varu sajusties es pati.

Kopš šīs dienas notika divas lietas:

1. Es apzinājos sevi un uzdrošinājos raudzīties citā virzienā

2. Es apzinājos, ka pārgājieni ir viena no aktivitātēm, kas mani uzlādē. Kopš tā laika centos laiku pa laikam doties pārgājienos, kuros satiku daudzus lieliskus cilvēkus, kurus vieno šis vaļasprieks.

Būt pie dabas, būt tuvāk sev. Daba ir viena no Spānijas bagātībām - tā ir ļoti skaista šeit. Izdevās izbraukt cauri Pireneju kalniem, kur šur tur vēl varēja manīt sniegu, iepazīt Francijas dienvidus un tās dabu. Tagad, skatoties atpakaļ, šķiet, ka šis pārdomu, dabas un saprašanas periods bija ļoti vajadzīgs pirms nākamā izaicinājuma - darba pieredzes.

Vasaru iesāku un tā arī gandrīz visu šo gadu pavadīju jaunā vidē, jaunā pieredzē - trīs dimensijās - veidojot digitālu komūnu 3D printēšanas profesionāļiem. Par šo vēl aizvien ir grūti uzrakstīt, visi tie jautājumi: "Ko tu dari?" ar diezgan plašu un daudzpusīgu atbildi. Daudz komunikācijas, daudz jauna, digitālas komandas, Online meetingi... tik daudz laika pavadīts maldoties trīs un vēl vairāk dimensijās. Starp saturu, sociālajiem tīkliem, nedaudz arī rakstīšanu, talantu meklēšanu un menedžmentu...

Man ir grūti par šo runāt latviski, bet kaut kādā veidā es esmu sasniegusi (lai cik arī smieklīgi tas neizklausītos), jaunu personisko rekordu - strādāt vienā vietā vismaz 6 mēnešus. Jā, man tas ir sasniegums, man ir daudz mazas pieredzes, bet šī pieredze kaut kādā veidā mani nostabilizēja, turpinot būt ļoti mainīgā, dinamiskā, nezināmā vidē. Un tā ļāva man pāriet arī citā virzienā, un es no sirds ceru, ka nākotnē šim visam piedzīvojumam varēšu pateikt lielu paldies!

Vasara pagāja ātri un tai pat laikā - šī ir garākā vasara manā dzīvē. Varētu teikt, ka tā stiepās no maija līdz pat oktobrim.

Es it kā vienkārši strādāju. Kā normāls cilvēks? Jaunais izaicinājums paņēma daudz laika un enerģijas, bija pie visa jāpierod.

Vēl es atceros, ka jūlijā palika neciešami karsti un es biju patiesi priecīga, ka varēju vienkārši sēdēt un strādāt starp kondicionieriem. Nebrauciet uz Spāniju Jūlijā un Augustā. Tas ir neprāts!

Te ir mazs gabaliņš no ikdienas zvaniem  uz šīs skaistās terases @ Betahaus, raugoties uz Gracia rajonu un skaistajiem kalniem, kas apskauj Barselonu. Turpat arī jūra, Sagrada Familia, šķiet nedaudz nereāli. Bet vide ir svarīga, ļoti! Īpaši tad,  ja lielākā daļa tavu kolēģu ir pavisam citās Eiropas malās. Coworking vide ir ļoti forša vide. Un ja ir visa par daudz, home office ir labākais ofiss.

Piemēram, atminos, ka šajā, manā pirmajā 3D printēšanas pasākumā bija kādi 34 grādi. Uz 3D printeriem varēja cept omletes. Tas viss bija tik ļoti random!

Vasara bija tāds dikti nesaprotams zibsnis. Tik pat nesaprotama bija arī spēja vēlreiz izvedot izstādi par ārzemniekiem. "Foreign stories in Latvia VOL2" tiešām notika. Varbūt diezgan haotiski, tomēr pa vidu visam, paralēlā dimensijā tas notika un atnesa pasaulei vēl mazliet iedvesmas. Un tomēr, mana mācība šoreiz ir, ka ir grūti darīt lietas, kad fokuss ir kaut kur citur.

Ļoti izjutu, ka neesot klāt, ir reāli grūti. Es ļoti daudzas lietas darīju attālināti, un es nesaprotu, kā tas bija iespējams.

Ir ļoti svarīgi vienkārši būt klāt. To izjutu arī tagad Ziemassvētkos un mēģināju baudīt klātesamību un kopābūšanu, cik vien varēju.

Un tomēr, prieks par uzrakstītiem stāstiem un to, ka projektā tika iesaistīti tik daudzi cilvēki. Tāpat arī sapratu to, ka sirdslietas var mainīties. Tagad jāraksta pašai savs stāsts!

Tad arī pirmo reizi braucu uz mājām "ciemos". Tas bija kā visu atcerēties un atkal doties prom. Ievilkt elpu vēsākā vasarā un atgriezties atkal karstajā Spānijas saulē un ikdienā. Pasaule it kā apgriezās kājām gaisā. Ikdiena un atvaļinājumi samainījās vietām. Šogad es atvaļinājumos braucu uz Rīgu, bet dzīvoju Spānijā. Parasti bija otrādi.

Rudens 2019

Robežu starp rudeni te ievilkt ir neiespējami, jo gan septembris, gan oktobris bija vasara, un rudens atnāca kaut kad novembrī. Un tomēr, nesekojot nekādai loģikai, es vēlos atminēties kādus svarīgākus rudens punktus. Pēc raitās vasaras iestājās mentāla stagnācija, tāpēc viss, kas notika ārpus darba, bija ļoti svarīgs.

Pirmkārt, es atkal aktīvāk pievērsos koučingam un sāku to praktizēt. Par to man ir liels prieks, jo šobrīd tas ir ļoti svarīgi. Es devos pārgājienos. Es mēģināju būt tuvāk dabai, es redzēju, kā Malagas laukos aug mango. Es baudīju dzīvi tādu, kāda viņa bija un visu to, ko tā atnes.

Es iepazinu Gaudi mājas, Kataloniju, es baudīju to, ka nav tā klasiskā rudens, jo pirms gada es taču sapņoju, ka viss būs tieši tā, kā tas tagad ir, vai ne?

Un kāpēc ir tāda sajūta, ka kaut kā pietrūkst?

Pārvākties nav viegli. Pat tad, kad zini, ka šis lēmums ir jāpieņem un tas šķiet pareizs, pat tad, kad tik ļoti gribas braukt un lēkt jaunajā izaicinājumā, atnāk brīži, kad sajūties ļoti viens. Saproti, ka tavi tuvākie cilvēki un draugi ir prom, bet jaunus atrast nav tik vienkārši un ātri. Īpaši, kad fokuss ir kaut kur citur. Es esmu daudz ceļojusi, bijusi prom uz vairākiem mēnešiem un pusgadu dzīvojusi citur, bet tas ir citādi. Pārvākties ir pavisam kaut kas cits. Tu zini, ka mājās brauc tikai paciemoties, un dzīve ir jabūvē it kā pilnībā no jauna. Tas ir ļoooooti emocionāls process.

Tad nu par emocionālo. Šajā vasarā citā dimensijā devās mana mīļā kaķene Cherry. Tie, kas mani labi pazīst, zina manu mīlestību pret kaķiem. Un visi, kuriem ir kāds mājdzīvnieks, zina, ka tā ir kā daļa no ģimenes. Tajā brīdī es biju prom, un es to izjutu visvairāk. Es nevarēju vienkārši atbraukt un būt klāt, un tas bija ļoti sāpīgi.

Gribēju tikai pieminēt, ka šai rudenī es atcerējos, kā tas ir, kad kāds ķepainītis ir mājās, pieskatot šo mīļo minku Džeimsu. (James) Tagad es esmu brīvprātīgā vietējā kaķu patversmē, dodot mazliet mīlestības un saņemot to pretī. Kaut kādā ziņā šis ir diezgan svarīgs punkts šajā visā gadā. Tā ir vēl viena aktivitāte, kuru pielikt ikdienai.

Tik pat skaisti bija arī oktobrī, kad ciemos atbrauca vecāki. Varējām parādīt viņiem jaunās mājas un gabaliņu Katalonijas ārpus Barselonas. Bija tāda ļoti vasarīga sajūta, un tas bija dikti vajadzīgs mirklis.

Būt kopā

Rudens atnāca ne ar sarkani-dzeltenām koku lapām, bet gan ar dzelteniem un sarkan-dzelteniem karogiem, neatkarības alkām, haosu pilsētā, un īsāk sakot - laipni lūgti Katalonijā.

Bija arī krāsainas lapas ar palmām pa vidu. Negaidīti, bet, jāsaka, ka šeit ir patiešām skaists rudens, kuru novērot var novembra beigās un decembrī, tad, kad Latvijā ir ļoti tumšs, auksts un drēgns.

Tajā brīdī arī manī kaut kas iedegās, novembrī es sajutos kā mājās. Man atnāca sajūta, ka viss ir ļoti normāli, un, lai kas arī notiek, tas ir skaisti, ka es te tā varu justies. Tas arī viss. Tā bija ļoti spēcīga sajūta, un ar to arī es ceru šeit palikt.

Otrreiz mājās bija braukt jau vieglāk, neko jau vairāk Ziemassvētkos nevajag - tik vien kā kopā būt!

/ir vajadzīgs nobeigums?/

Šo ierakstu ir pabeigt daudz grūtāk nekā iesākt. Tā laikam ir gandrīz ar pilnīgi visu. Arī ar šo gadu. Vēl ir palikušas dažas stundas šī gada, un, izejot cauri šim visam, es varētu mierīgu sirdi iet gulēt. Un tomēr - šogad pienācīgi ar salūtu jaunais gads ir jānosvin tieši Barselonā! Varbūt nākamais gads turpinās būt mierīgs, varbūt tas nāks jaunām atklāsmēm un jauniem piedzīvojumiem un sāksies atkal jauniem izaicinājumiem...

Lai nu kā tur ir, šodien atverot nākamā gada žurkas laimīti, es beidzot saņēmu novēlējumu, kas man reāli patīk. Tā kā es te daudz runāju par laikpstākļiem (kuri man šķiet diezgan svarīgi), tad mana laimīte skan šādi:

"Mācies no laikapstākļiem: tie neliekas ne zinis par kritiku!"

Nezinu kā jums, bet man šķiet, ka šis ir ļoti labs. Galu galā, daba mums neprasa atļauju par to, ko tā dara. Tas ir lielisks pamudinājums domāt plašāk, kā arī būt mums pašiem un nebaidīties apkārtējo spriedumu un nosodījumu.

Galu galā, mēs esam paši savas laimes kalēji un esam atbildīgi par to, kur mūsu dzīve virzās, zināmā līmenī.

Arī manas dzīves kolāžas moto: "viss manās rokās" runā par to.

Saudzēsim dabu, sevi un apkārtējos, rūpēsimies un būsim klātesoši, pat tad, ja esam tālu.

Novēlu forši sagaidīt un arī pavadīt 2020.gadu! Šis ir maģisks skaitlis, tos varēs saukt par jaunajiem divdesmitajiem.

Domāsim labas domas! Priekā!

- Inese

6 mēneši Barselonā un es turpinu skaitīt....

Rudens kā vasara
Kalendārs un tumsa tomēr čukst priekšā, ka ir rudens
Ir gan smiekli, gan asaras
Bet visvairāk tomēr ir izmisuma un mīlestības.
Es esmu savās jaunajās mājās.

Jau sešus mēnešus es nodarbojos ar Balansa veidošanu Barselonā. Pilsētā, kas drīzāk ir haotiska.. un tomēr harmoniska. Es kā netipisks ne-vietējais dzīvoju ārpus Barselonas, un nelielajā piepilsētā mieru atrast nav grūti. Tāpat kā slinkumu doties uz vienu no pievilcīgākajām Eiropas pilsētām.


Iekšējais miers negrib piekrist pūlim. Barcelona is the hot chick! - cilvēki runā. Un tāpat kā katrai seksīgākajai meičai, tai pienākas liela kretīnu uzmanība, jo pilsēta cīnās ar daudzām problēmām - pārapdzīvotību, noziedzību, tūrismu augstākajā pakāpē. Tā rezultātā -  noguruši Katalāņi, kas visticamāk, tāpat kā es, nemaz nevar atļauties dzīvot Barselonā.

Bet ziniet, kas man, izņemot silto klimatu, te patīk?

Brīvība. Es jūtu, ka man ir brīvība. Pat ja ikdienā ap astoņām stundām pavadu meklējot radošus veidus, kā cilvēkus piesaistīt 3D printēšanas platformai. Tā tomēr šoreiz ir mana izvēle. Jau vairāk kā sešus mēnešus es esmu brīva no universitātes, aukstuma, ierastajām mājām un citām lietām, kas man bija nedaudz (vai ļoti) apnikušas. Un atvadījos arī no tā, kas patiesībā man diezgan ļoti pietrūkst. Draugi, ģimene, sapratne. Man ir daudz mazāk mantu, bet palēnām parādās sajūta, ka paliek skaidrāks, kā vajadzētu dzīvot (man pašai, ne cilvēkiem vispār). Mums katram ir jāiziet cauri savai unikālajai pieredzei un mēs nevaram prasīt, ka citi mūs pilnībā saprot. Mēs tikai varam cerēt uz atbalstu no saviem tuvākajiem. Un tā ir tā patiesākā dāvana. Ka tev ļauj būt brīvam savā veidā.

Man ir brīvība atkal visu mainīt, mēģināt vēlreiz, mēģināt vairāk vai nedarīt neko. Es varu darīt, ko es uzskatu par pareizu. Es varu kļūdīties. Tas ir fantastiski un tomēr baisi. Neviens neko tev vairs nesaka priekšā. Šis ir tavs ceļš.

Es katram novēlu nonākt šādā punktā, lai kur jūs arī būtu. Noteikti nav obligāti jābrauc uz Barselonu. Bet es novēlu izdarīt kaut ko tādu, kas pašam šķiet mazliet traki, un tādā veidā nonākt tuvāk pašam sev. Atļaušos piebilst, ka nav ne viegli, ne arī nenormāli jautri. Bet ir ļoti patiesi. Ir tā kā dzīvē!

Es nezinu "pareizo" ceļu, bet es zinu, ka to ir brīnumdaudz - daži ved uz Romu, daži uz Barselonu, daži uz Rīgu un daži uz Roterdamu... un daži ceļi ir vienkārši tepat - iemītā blakustaciņā, kur vispār neviens nekad nav gājis. Tur var gadīties, ka aug visgaršīgākās zemenes, un tieši tur ir labi. Un nekur citur. Vai arī daudz kur citur ir labi, un tad var izvēlēties. Ceļi krustojas un tie dažreiz iet atpakaļ un tad ar līkumu atkal citā virzienā.

Un kas tur slikts?
Mēs turpinām iet. Viss ir iespējams.
Vienu dienu mēs pārgājām pāri tam kalnam virs Barselonas. Kurš gan būtu domājis, ka tā var vienkārši tam pāriet pāri. Vai kāds tā dara? Kur sākas un beidzas robežas, ja ne mūsu prātos?

Rakstīšana. Proza. Ziemassvētki. Andalūzija.

Ir pagājusi tikai nedēļa (vai gads) , bet liekas, ka ir atkal jāraksta.
Visu laiku kaut kas ir jāraksta, nesaprotu vairs kas.
Varbūt tās ir pozitīvas pārmaiņas vai mirklis pirms pozitīvām pārmaiņām. Vai vienkārši mirklis, kurā ir jāparaksta. Šodien centīšos rakstīt par rakstīšanu (beidzot vai atkal?) un par daudzdimensiju domāšanu. Par otro es īsti neesmu droša, bet aizvakar ejot gulēt uz lapiņas uzrakstīju "daudzdimensiju domāšana" un devos citā dimensijā. Man likās svarīgi par to vēlāk padomāt un labākajā gadījumā uzrakstīt. Trešais temats varētu būt mana dzīve - tik pat mistisks kā iepriekšējie divi. Atzīšos, ka ne pret citiem, ne pret sevi neesmu šajā ziņā bijusi diezko atklāta.
Varbūt tas ir saistīts ar tām daudzajām dimensijām, un beigās pats jau arī īsti nezini, kā jūties.

Svētdiena. (otrā advente, aizmirsu iedegt sveces, starp citu)
Šogad gan atcerējos, šogad man pirmo reizi nav adventes kalendāra, bet man ir tāda adventes svece, uz kuras ir skaitļi līdz 24. Katru dienu jānodedzina gabaliņš. Es esmu sajūsmā, nopietni, un esmu ļoti pedantiska. Kad tas gabaliņš nodeg, es pūšu sveci nost un tai saku: "šodienai pietiek". Tad es iededzinu citu sveci, kurai nav nekādu termiņu. Varbūt tas tā mazliet nenormāli, bet esmu sajūsmā!

Jau trešo gadu (šogad jau ceturto!) puspamodusies un tomēr pamodusies dodos uz Prozas brokastīm "Andalūzijas sunī". Šis ir tas mirklis, kad proza šķiet mazliet tālāka par Andalūziju. Arī brokastis paliek otršķirīgas. (es pat teiktu trešķirīgas, jo man izoperēja gudrības zobu, un tas ir stulbi diezgan) Galvenais ir kafija un spēja ieklausīties apkārtnē un sevī. Ja es šeit sēžu jau trešo (ceturto) gadu, tam ir jābūt kādai nozīmei..

Visvairāk domu, tāpat kā tējas un kafijas tašu, ir tieši gada nogalē. Gribas iet uz kafejnīcu, skatīties sveču gaismā un domāt par dzīvi. Ja nav naudas, gribas darīt to pašu mājās zem plediņa. Mājās ir pasaules karte (noņēmām karti no sienas :( ... bet ir jau google maps) un pārāk daudz lietu, kas kaut kur aizvirza un par kaut ko atgādina. Svešās vietās domas ir daudz mazāk kontrolējamas. Andalūzijas sunī domas ir daļēji kontrolējamas. Tās aizved mani atpakaļ oktobra nogalē, kad ar Santu patiesi šeit ēdām nevis prozas, bet gan pārtikas brokastis, smejoties par iespējams absurdāko nakti pasaulē. Tagad šai vietai tik tiešām ir Andalūzijas garša un Dalī filmas cienīgs sižets. Bezsižets drīzāk. (tikko sapratu, ka man ir bilde ar Dalī pieminekli, forši!)

Kad pirmajā kursā (laikā kad šeit nevienu reizi vēl nebiju) filozofijas/politikas pasniedzēja ieteica noskatīties filmu "Andalūzijas suns", es nekādīgi nevarēju zināt, ka tas kādreiz kaut kā saslēgsies. Kafija liek atcerēties pirmo reizi īstajā Andalūzijā, kad mēs ar Maiju sēdējām Granadas kafejnīcā "Siete gatos" (septiņi kaķi) un prātojām, kā ar salauztu mašīnu lai tiek no turienes prom. Ironiski. Tas notika tikai mazliet vēlāk kā mans telefons pēc pazušanas atradās tieši Andalūzijā. Ironiski, tieši šajā telefonā es rakstu šo tekstu. (un pēc tam esmu nomainījusi vēl divus telefonus, jo man drusku neiet ar tiem telefoniem, bet tas tā) Pēc tam es atceros, kā es devos uz Malagu, lai pierādītu pasaulei, ka nejaušībām ir kaut kāda nozīme. Toreiz es sēdēju naktī pie jūras ar britu pensionāri un atceros, precīzi atceros viņas vārdus: "Tu šeit atgriezīsies, man ir tāda sajūta, ka tu šeit atgriezīsies". Tad es nesaprotu par ko viņa runā, un arī tagad pāragri saprast nav vērts. (un tagad es nenormāli saprotu, ko viņa man teica)

Pēc vēl mazliet vairāk kā mēneša es centos nedomāt par to, ka man ir biļetes uz Andalūziju. Tie jau vairs nav nekādi suņu vai kaķu murgi, tas ir īsts cilvēks. Tas pats "trakais" no tās nakts, tā pati trakā es, un mēs tagad brauksim uz Andalūziju. Pasargdievs, tās britu tantiņas tomēr zina, ko runā.

Tad es pavadīju Andalūzijā vēl vismaz pusotru mēnesi vasaras. Tas bija tāds siltākais un karstākais gada posms. Šos teikumus rakstīt sarkanā krāsā ir ļoti atbilstoši. Suņi, kaķi, bērni, brokastis, vakariņas. Kas tikai nenotika!

Otrajās brokastīs paēsta proza, iedvesmas doza. Andalūzijas domas. Kaudze darbu kā egles skujas duras visās pusēs. Un nav ne jausmas kā tās izrotāt. Ar mākslīgu virteni emociju? Vai paslēpt tās visas kā dāvanas zem eglītes. Tūlīt beigsies gads un šim visam nebūs nozīmes. Un patiesībā nebeigsies nekas un nozīmīgums vienmēr būs lielākais meklējums. Šajā, pagājušajā vai nākamajā. Mēs nozīmi meklēsim vienmēr un visur.

Patiesībā viss šobrīd ir it kā tik nozīmīgs, ka man paliek bail. Man tiešām paliek bail no tās neziņas. Lai nu kā, kad paliks mazliet siltāk, aizbrauksim atkal uz Andalūziju. Nākamgad!
Man ļoti pietrūkst manas Andalūzijas. Tās brokastis, ko ēdām kopā. Kafija, churros, apelsīnu sula...

Inese beigs rakstīt tad, kad Spānijā pūcēm astes ziedēs

Hola! Varbūt man derētu uzstādīt bloga pastāvēšanas rekordu? Vai vismaz lauzt stereotipus par to, ka idejas, kas rodas 15 gadu vecumā, tur arī paliek...
Dažreiz ir jāraksta un jāturpina rakstīt par būtisko. Vēlos brīdināt, ka šis ieraksts ir sākts maijā, bet pabeigts kaut kad septembrī. Es neesmu iemācījusies pastāstīt 5 mēnešus 5 minūtēs, bet es varu mēģināt par to mazliet uzrakstīt. Jo ir grūti visiem visu vai vismaz kaut ko pastāstīt. Par ko?
Par divām Spānijām, caur puķēm. Par to, ka Spānija nav nekāda flamenko zeme un mums ir jāsper krietns solis atšķirīgajā, lai kur arī mēs dotos...


Kad Spānijā pūcēm astes ziedēs?
Kāpēc šāda metafora?

Ironijas labad, ja šis teiciens nozīmē nekad, tad Spānijā tas varētu nozīmēt vēl vēlāk kā nekad.
Vai ir iespējams vēlāk kā nekad?


Nekad jau nevar zināt..






Un tomēr, atgriežoties pie ziedošām astēm, Spānijā, kurā es nokļuvu sākumā, vai.. pareizāk būtu teikt - Basku zemē - astes mēdz ziedēt suņiem. Tā šis suņux, vārdā Puppy, rotā vienu no dīvainākajām ēkām, ko esmu redzējusi - vareno Guggenheim muzeju. Uz to, kā jau pienākas, es aizgāju pašās pēdējās dienās, un nekad, nekad es nebūtu domājusi, ka es par moderno mākslu teikšu: "WOW!"

Kā ēka var būt vienlaicīgi neglīta, bet apburoša? Tā ir tāda mūsdienu maģija.

Šī droši vien ir vienīgā lieta, ar ko cilvēkiem asociējas Bilbao. Jā, varbūt mana pirmā asociācija arī drīzāk būtu vareni īpatnējs muzejs, industrialitāte, zaļums... gandrīz jebkas, kas kontrastē ar saulaino, senatnīgo Spāniju, kuras man... ļoti pietrūka tieši šajā Spānijā. Tā nu es trīs mēnešos mēģināju sevi atrast lietainajā, basku kultūras, izsmalcināta un pārāk dārga ēdiena, spāņu ofisa un mārketinga pasaulē. Protams, nav jau grūti uzminēt, ka es sevi tur neatradu. Tomēr es tur biju. Un es piedzīvoju kaut ko pavisam citādu, un varbūt tas arī šo piedzīvojumu padara unikālu. Un ir kļuvis par daļiņu no manis.

Runājot par puķēm, dažādās formās, bet tās tomēr uzzied arī Bilbao.

***

Es šo gadu uzsāku nedaudz citādi, domājot, ka sākt no jauna ir ļoti būtiski.
Janvārī es izvēlējos no visa atslēgties un sākt sevi un dzīvi saprast it kā no jauna. 
Gāja un vēl joprojām iet grūti. Pirmā lieta, ko vēlējos izdarīt, bija izlasīt Dena Brauna toreiz iznākušo grāmatu "Sākums". 




Nosaukums un tēma šķita saistoša. Es toreiz biju daudz ko pabeigusi un šķita, ka vajadzētu sākt kaut ko jaunu, uzkrājot tam spēkus.

Dzīvot vairāk impulsīvi, sekojot savām izjūtām nedaudz vairāk kā prātam. Grāmata šobrīd šķiet interesanta sakritība, jo tajā viss sākās tieši Bilbao. Vietā, kur man nebija ne jausmas, ka nonākšu pēc mazāk kā trīs mēnešiem. Toreiz mani vairāk piesaistīja grāmatas Barselonas klātbūtne. Un arī tagad tā vēl joprojām ir galvā.

Februārī es paciemojos uz mirkli Spānijas dienvidos ar domu atgriezties. Tad es sajutu pilnīgi visu ko vien cilvēks var sajust.


Lielā steigā bija jāpieņem lēmums par nezināmo, un es nokļuvu Bilbao. It kā starp tehnoloģijām, drīzāk industriālām struktūrām un sev nesaprotamu kultūru, kamēr man vienkārši gribējās to saulaino, klasisko Spāniju.

Pēc Ziemeļu citādās Spānijas es nonācu klasiskajā, saulaunajā Spānijā, kur atkal gadījās saprast, ka klusums ir vērtīgs. Un troksnis ir skaists. Abas lietas ir vienlīdz svarīgas un nepieciešamas, lai tās novērtētu. Klusumā var dzirdēt kaimiņu mūziku aiz sienas. Vēju aiz loga. Putnu pavasara pavadījumu. Troksnī var ieklīst skaistā pasaulē, kur neviens neko nedzird, bet visi saprotas. Kā deju klubā vai skaļā bārā, rokkoncertā vai ielenktā ielā. Troksnis liek iespringt. Troksnis liek runāt skaļāk. Troksnis liek saprast, ka neesam vieni. Troksnis rada dinamiku.

Bet klusums kaut kādā mērā liek apstāties un padomāt. Man Ziemeļspānija bija klusums pašai sev. Daba šeit ir klusa un varena. Ne vienmēr vajag kliegt. Var skaļi pačukstēt, un kas gribēs - sadzirdēs. Ne velti šī ir viena no skaistākajā piekrastēm. Pēc tam dienvidi var likties tādi papliki, pārāk tūristiski. Protams, visur ir savs šarms. Visam ir savs īstais laiks un iemesls.

Ziemeļi

Dienvidi

Pabūt prom nozīmē ne tikai piepildīt sevi jauniem iespaidiem, pieredzēm un piedzīvojumiem, bet arī iepazīt sevi un attīrīties no veciem kreņķiem. Jā, iespējams arī iekāpt jaunos, bet.. paskatīties pats uz sevi no malas, darīt citādi, domāt citādi. Un reizi pa visām reizēm novērtēt to, kas laiku pa laikam aizmirstas.. cilvēkus, draudzības, sev mīļas pašsaprotamas lietas, sapņus, redzēt pasauli vienlaikus lielu un mazu. Plašu un šauru. Skraidīt pa ielu un mēģināt iemīt savu taku pareizajā vietā.. kamēr.. iespēju ir daudz. Ļoti daudz. Mazā laika brīdī piedzīvot daudz. Izaicināt sevi ik dienu. Nezināt. Kļūdīties. Bēdāties. Priecāties. Būt.

Dzīvot.

Būt pavasarī vēl vienu mēnesi. Pagūt saaukstēties. Redzēt okeānu. Dzirdēt putnus. Mēģināt saklausīt sevi. Piestāvēt tur, kur tu esi, bet justies sveši...

Ziemeļi

Dienvidi 

Kad man bija tie 15 gadi es arī tikai mēģināju. Tad es nezināju, ka vārdi nav tikai vārdi, ka ir svarīgi stāstīt, ka ceļot var būt arī grūti. Ka sevi iepazīt tas ir veselu dzīvi ilgs ceļš. Un te nu esmu - ziemeļdienvidos, dienvidziemeļos. Atkal visur, kaut kur. Ar sevi. Starp citiem. Daļa no pasaules. Un, draugi, to apzināties ir ļoti svarīgi. Gan ārējo, gan savu iekšējo pasauli.

Vai man vairāk piestāv Dienvidi? Vai es tur smaidu vairāk, jo visi vairāk smaida, vai arī tas ir iekšēji? Vai varbūt šie smaidi nav tik patiesi, ja tie ir tik bieži. Vai arī tie ir automātiski? Es nezinu...

Es sekoju sajūtām...
Kāpēc ir jāiemīlas Dienvidos, kad esi pats no Ziemeļiem? Un nevis no Dienvid-ziemeļiem, bet gan Ziemeļ-ziemeļiem. Vai Austrum-ziemeļiem. Saki kā gribi. Jebkādi iedalījumi ir ļoti nosacīti.


Nu kaut kā tā. Man pietrūkst un pietiek vienlaikus visa

Ir laiks atvērt nākamo lappusi, atkal tuvāk modernai mākslai, sev un pasaulei, kā arī pabeigt iesākto. Es jums kādreiz, vēlāk, pastāstīšu, kā man gāja. Un, traki jau ir, bet atkal viss drīz būs jāsāk no sākuma. Vienmēr.

Bet kā lai es pasaku to "līdz vēlākam!" ? Laikam jau tāpat kā es sāku, ar šo manu mīļāko krāsaino puķu draugu, kurš man arī kādā dīvainā veidā pietrūkst.

- Inese

Stāsts 2017.

Idejiski šis ieraksts ir diezgan revolucionārs. Gada apskati pēdējā gada dienā ir jau tradīcija, bet šogad es pirmo reizi (vismaz šī bloga vēsturē) un publiski paziņoju, ka ar nepacietību gaidu Jaunā gada svinības. Cilvēks, kam nepatīk vecgada vakaru salūti un jautrās glāžu skandināšanas. Ja visu šo mēnesi es zināju kāpēc es gaidu Jauno gadu, tad tagad gan vairs nē.. vai šis gads ir bijis par daudz?
- JĀ!

Un cik skaisti gan var iekrist pēdējā gada diena tieši svētdienā - svētajā rakstīšanas dienā!

No vienas puses, gribas teikt, ka es rakstīju maz

No otras puses, es esmu uzrakstījusi 13 stāstus par reāliem cilvēkiem
Reālus stāstus, kas ir pilni ar sapņiem un to piepildījumiem.

Un saviem sapņu piepildījumiem.

Gadu var dalīt divās daļās - pirms stāstiem (ar stāstiem) un pēc stāstiem (arī ar stāstiem).

Es varu patiesi pateikt vien to, ka šobrīd esmu nogurusi no šī gada tik ļoti, ka man pat nav spēka to lāgā apkopot. Bet es saņemos, jo es zinu, ka ir ko! Un man tomēr gribas. Jo šis gads, lai arī ne vienkāršs, bijis ļoti bagātīgs, intensīvs, patiesībā ir jāsaka, ka labs!!! Beigas ir sākums. Es laikam gaidu jaunus sākumus. Un šoreiz nekad kā agrāk man ir tāda gada beigu sajūta, kuru, jā, iespējams, var arī pasvinēt. Pamēģini, Ines. Ir taču ko!

Šis būs stāsts par 2017.

Ja man būtu jānosauc šis gads vienā vārdā, es patiesi teiktu "stāsts". Stāsts ir šī gada spēcīgākais vārds. Ar sākumiem, beigām, turpinājumiem.. un visprecīzāk būtu teikt - izaicinājumiem.

Stāsts, kurā 12 nodaļas vai pulksteņa iedaļas, gluži kā šie 12 Marta smūtiju kokteiļi sajaucas krāsainā aplī. Viss taču ir aplis, vai ne? :)
Un varavīksne ir tad, kad ir gan saule, gan lietus.

Ja pagājušajā gadā es atskatījos ar humoru par neizdošanām... tad šogad es runāšu otrādi -  tikai par izdošanām. Šai gadā ir izdevies ne tikai aizpildīt pagājušā gada caurumus un iekrist jaunos, bet arī uzlidot neaprakstāmās emociju virsotnēs. Man patiesi gribas šo gadu saistīt arī ar pagājušo, jo katrs nākamais gads taču izriet no iepriekšējā. Un kopš mana "Spānijas gada" ir sekojis it kā "Nespānijas gads", kurā paralēli domās un visur es esmu bijusi kaut kādās spānijās nepārtraukti.. tik daudz ārzemju Latvijā. Tik daudz.. ka pat bilžu folderis saucas 16/17 nevis "16" un "17".
Okei. Es mēģināšu pastāstīt.

***

Es atceros, ka kādā no 2017. gada pirmajiem janvāra rītiem, pēc Vecgada vakara, kuru nolēmu lāgā nesvinēt un skatīties "Bridžitas Džounsas dienasgrāmatu", es sapratu, ka viss taču kaut kādā mērā ir iespējams. Es paskatījos uz gleznu, kur pērnā gadā biju gleznojusi Venēciju un iegāju Ryanair lapā. Man kaut kādā veidā bija jāatgūst iedvesma un jānokļūst Venēcijā. Vienkārši bija tāda sajūta, un nevarēju no tās domas tikt vaļā. Starp sesijas-bešiem, maldinošām rokkafejnīcas tikšanām un pirmajiem nopietnajiem lēmumiem jeb "reklāmai nē!" un "es tagad būšu nepilna laika vakara studiju sabiedrisko attiecību students" es sapratu, ka ir jāpasaka daži NĒ, lai pateiktu jaunus JĀ. Un ir vairāk jāuzticas sajūtām, jo iekšēji mēs taču visi zinām labāk. Turpmākās bildes ilustrē sajūtas.
Ja šim gadam būtu krāsa, tā būtu Sarkana.

Prakse Latvijas Institūtā

Februāris un Marts. Iemīlēt Latviju caur iespējām to parādīt citiem. Un saprotot, kā to mīl citi.

Man šķiet, ka kopš šīs pieredzes, Rīgas ir bijis vairāk kā jebkad, un to esmu parādījusi daudziem, daudziem cilvēkiem. Aukstos mēnešos meklējusi siltumu. Drūmās dienās -gaismu. Nepārtraukti domājot, kas vēl mīļš var būt no Latvijas tieši šodien un tagad? Es vēlreiz pārliecinājos, ka mēs katrs esam savi un savas valsts tēla veidotāji. Katrs no mums.



Venēcijas karnevāls
Šis bija mans sapnis kopš es iemīlēju Venēciju. Būtībā - kopš es sāku rakstīt šo blogu. Man vienmēr likās, ka tas ir tāds nereāls, tāls sapnis, kuram ir vajadzīgi miljoni.. bet izrādās.. ja ļoti gribas, patiesi ir iespējams nokļūt vienu dienu Venēcijas karnevālā, mazbudžetā, bet tik daudz emocijās un prieka!

Sarkanā maska, kas kaut kādā ziņā nozīmē ļoti daudz. Galvenokārt to, ka nav nekas jātēlo.


Mirklis starp 21 un 22

Šis ietvēra diezgan daudz. Šis bija tāds personiski būtisks mirklis, grūti paskaidrot kāpēc, bet no skaitļa 21 bija šķirties tik grūti, ka es svinēju pēdējo 21.gada dienu, nevis to, kad man palika 22. Interesanti, ka arī tagad 21 nepamet pavisam un piesardzīgi mēdz uzpeldēt. Es nevaru sadalīt šos skaitļus. Pat 22.dzimšanas dienā es atrados seminārā: "Kā sarakstīt grāmatu?" Un šī bija pirmā reize noorganizēt pašai tik lieliskas dzimšanas dienas svinības. Savienot it kā divas pasaules. Ne tikai savus iekšējos 21 un 22, bet gan latviešus un ārzemniekus. Patiesībā tas ir tas, ko es darīju visu šo gadu.





Neeksistējošs pavasaris

Smieklīgi, bet šo es vēlos izcelt kā punktu. Šis jau ir otrais gads, kad laikapstākļi ir sajukuši prātā, maijā vēl bija sniegs un tagad tā nav vispār.. varbūt kādreiz patiešām visam izzudīs robežas? Man šķiet, ka šis ir robežu pārtraukšanas gads. To skaisti iezīmē šī Maija tulpe, kas bija izplaukusi tieši šāda un ārprātīgi atgādina Spānijas karogu, ne?
Jā, Spānija. Spānija nekad nekur nav īsti pazudusi..



Spontāni un mazāk spontāni ceļojumi

Par laimi ir bijuši arī ceļojumi, kuros noķert gan pavasari, gan vasaru. Citādi es neesmu pārliecināti vai tie vispār bija Latvijā. Vai es pati biju Latvijā? Patiesībā gandrīz visu laiku, kamēr nejauši gadījās nonākt divas reizes Berlīnē, pirmo reizi pakarsēties Maltas saulē, satikt mīļākos cilvēkus un vienreizējus skatus atkal Budapeštā, atvilkt elpu Zviedrijas mežos un takās. Un tad satikt savu otru sirds dvēselīti Prāgā. Vai tas viss ir normāli? Kaut kādā ziņā, jā. Ak, jā, piemirsu Varšavu divas reizes.

Sabīdītas draudzības, kontinenti un visādas mākslas! Es taču jau minēju par tām robežām..


STĀSTI

Tas ir kaut kas, kas notiek jau kopš pavasara. Un es neesmu pārliecināta, vai arī tagad varu to ietvert vārdos. Intervijas, cilvēki, lielā plānošana. Izstādes atklāšana SPIIKIIZI. Go Beyond izlaidums. Izstādes atklāšana @Galerija Centrs. No vienas puses šķiet, ka viss pierimis, bet tomēr nav.. es zinu, ka man kaut kas ir jādara tālāk. Es esmu ļoti iedvesmota, ka satiku šos cilvēkus un man bija iespēja realizēt sapni (ja ne par grātmatu, bet tomēr vēlreiz kaut kādā ziņā jā.. ), tad par izstādi pavisam noteikti! Paldies, Go Beyond. Paldies. Foreign stories in Latvia.

Paldies ģimenei, draugiem un visiem, kas ticēja, palīdzēja un bija ar mani!


Aptuveni šajā brīdī palika grūti rakstīt. Nav tā, ka ar stāstiem viss beidzās. Galīgi nē. Rudenī vienkārši vienmēr ir kaut kā psiholoģiski grūti, un rutīnā arī..


Rutīniski raibs, radošs, bet nogurdinošs rudens?

Tā nu es pieņēmu nākamo lēmumu, kas saucās: "Administratīvais darbs", pirms pāris dienām bija mana pēdējā darba diena. Secinājums: "Radoši cilvēki nedrīkst strādāt administratīvu darbu". Vismaz es nevaru. Tā bija vērtīga pieredze, tas bija laiks. Tas bija laiks, kura laikā notika arī daudz kas cits..

Beidzot noliktas tiesības. Ceru, ka kādreiz no sirds gribēsies un arī iepatiksies braukt. Ļoti daudz Risebas, tā ka.. pārāk daudz. Paralēli arī spāņu valoda, salsa, Internacionālas aktivitātes, Internacionālo studentu iesaiste SP, cīņa ar sevi, izstādi, prieku, aukstumu, neeksistējošu ziemu. Rakstīšana, bet pavisam cita rakstīšana. Rakstīšana kā darbs. Aizmirsta māksla.

Daudz emociju...

Daudz cilvēku.
Pārdzīvojumi par citiem. Aizmiršana par sevi. Atcerēšanās par sevi. Atcerēšanās par citiem. Es domāju, ka pareizākais vārds šeit būtu "Daudz".

Beigas.. enerģijas trūkums, sapņi par miegu..
Nogulēti un kaut kur pazuduši svētki, kas likušies svēti, jo tās bijušas brīvdienas.  Dragi, ģimene, bērni.. Haoss, sajukums, sarunas, īstas sarunas. Domas par mīlestību, prieku un mieru.


Svētki sarkanā kleitā, priecīgas sejas, grūti rīti, sarkani zibšņi un šķipsnas matos.. sarkani sprādzieni visapkārt un iekšā..


Sākums..
Un tieši tāpēc man šobrīd ir pilnībā skaidrs, kāpēc ir tā kā ir un
kāpēc tik ļoti ir nepieciešams šis idejiskais sākums, kas it kā neko nenozīmē, bet atskaitei ir ļoti, ļoti šoreiz nepieciešams..

Ir izdevies pārspēt pašai sevi, tas gan.. bet tagad ir tāda sajūta, ka vajag labi daudz pagulēt un pabūt ar sevi. Ļoti. Lai sakopotu domas un spēkus turpmākajam.

Starp citu, lai arī teicu, ka nekad nepirkšu laimītes kopš pagājušā vēlējuma atgadījuma, šoreiz pie manis atkal nonāca laimīte. Teksts neliekas tik baiss, bet tas atkal liek domāt. Liek domāt, ka vajag mēģināt! :)

Paldies!

Es novēlu, lai izdodas daudz ko paveikt un piedzīvot 2018.! taču lai vienmēr mākam piebremzēt, apstāties, kad jūtam, ka tas ir vajadzīgs. Neaizmirstiet par cilvēkiem sev apkārt, bet arī paši par sevi - parūpējieties par sevi un savu apkārtni!

Vienmēr - prieku, mieru, mīlestību. Un, protams, veselību!
Sapņi ir realizējami, mērķi ir vajadzīgi, principā, viss ir iespējams un robežas mēs novelkam paši.
Un savus stāstus mēs arī rakstām paši!

Lai laimīgi!

- Inese

Kāda vaina 4.decembrim?

- Nekāda.

Ķīnā un Japānā gan 4 nav labs cipars. Dzīve jau ir tāda spēle starp dzīvību un nāvi. Viss atkarīgs, no kuras puses skatās. Un no kuras puses tā skatās uz tevi.

Ziema. Ziemrudenī šķiet, ka daba nomirst. Saule ir atvaļinājumā, bet mums ir jāizmēģina visi iespājamie alternatīvie enerģijas ieguves veidi, kuriem, atklāti sakot, nav spēka.

Ziemassvētku spēks. Tāds neliels, bet spēcīgs. Kā mandarīns uzkrīt uz galvas un saka: "Nu ej, saņemies. Uzliec to svečturi uz palodzes. Varbūt paliks gaišāks." Un paliek.

Un nepaliek. Tumsonībā taču nevar piecelties, velc vai sevi pats ārā aiz kājas. Paliksi uz paklāja.
Bet, runājot par globālākām problēmām (bet es ticu, no visas sirds, ka problēmas piecelties ir ļoti globālas) nekas īsti noteikts nav. Gribi vai negribi - nav. Ne gada beigās, ne sākumā. Tu pats esi tas, kas ienes dzīvē gaismu un visas tās dažādās krāsas. Un dažreiz nē. Dažreiz dzīve piedāvā savu krāsu paleti.

Zaļš. Ziemassvētki un zaļš. Sarkans. Kontrasti. Derēs. Ej pretrunās pats ar sevi. Mēģini sevi izprast. Jautā sev jautājumus visu laiku. Ja nevari atbildēt, pieraksti tos, un meklē atbildes. Pieraksti atbildes.

- Kāda vaina tam sniegam, kas sasnidzis pa nakti, aizklājot visas mūsu atstātās pēdas un sakrājušās bēdas?

-Nekāda.

-Kāda vaina mieram, kuru nevaram atļauties, jo laiks sit sāpīgi, kamēr dziedē?
- Nekāda.

***

Vaina slēpjas kaut kur citur, vainas varbūt arī nav. Ārpus visām vainām ir kaut kas svarīgāks - tu pats ar savu iekšējo dzīves patiesību. Pie kuras neviens nav vainīgs, bet tu esi par to atbildīgs. Pats par savu taisnību. Tā pašam ir jāatrisina. Sava mazā iekšējā jēga. Lai kur tu arī esi, lai ko tu arī dari.. tā vienmēr ir stiprāka par visu, kas ir apkārt. Tā laužas. Izlaužas ārā un pa ceļam tevi pašu salauž. Tu pats sevi salauz, atkal un atkal no jauna, lai dotos uz priekšu pakaļ tai sajūtai, kura tevi virza. Jā, dažreiz šķiet, ka arī nepareizā virzienā. Ne vienmēr nepareizi ir nepareizi. Dažreiz nepareizi palīdz saprast tik daudz pareizības. Vai nepalīdz saprast neko, un jādomā atkal no jauna.

Šis nav viegli saprotams ieraksts. Šī nav viegli saprotama dzīve. Šim nav nemaz jābūt viegli saprotamam. Viegli ir tad, kad nekā nav (uz mirkli), un tad paliek grūti ar to smago tukšumu, ne?

Laužas ārā tāds smagums, un tad.. atkal paliek viegli.

***

Zaļajā tējā ieleju pienu kā sniegu. Pieberu zaļajai jaunībai kaut ko vēl baltāku un tīrāku. Vai citi arī dzer japāņu tējas spāņu krūzēs? Vai citi karina mirdzošas sniegpārslas blakus Austrumu laternām un Spānijas karogiem? Vai citi mēģina savienot pavisam nesavienojamas lietas, lai justos balansā? Vai Adventes kalendāra šokolādes būtu tik garšīgas, ja tās neatvērtu pa vienai? Vai uz svaiga laša ir okei liet virsū balzamiko mērci? Ja aizmirsies nopirkt citronu, jo galvā vieni mandarīni. Vai var uz mirkli izslēgt Michael Buble, lai paklausītos Ķīnas flautu skaņas? Jo tās ir pat mazliet mierīgākas par Ziemassvētku dziesmām.

Vai mums ir jājautā šādi jautājumi citiem?

Tie ir mūsu jautājumi
Tās ir mūsu izvēles
Tās ir mūsu dzīves

Un, jā, ne viss ir atkarīgs no mums
Bet arī mēs ne vienmēr esam atkarīgi no visa

Vai tu esi tas cilvēks, kuru maina pasaule, vai kurš tic, ka var izmainīt pasauli mazliet arī pats? Par kripatiņu kādā jaukā virzienā..

Vai jautāt ir bērnišķīgi vai augstākā brieduma pakāpe? Atzīt nezināšanu. Atzīt sevi. Savas dīvainās sastāvdaļas un cerēt, ka kādreiz kādam tas liksies nevis dīvaini, bet interesanti.

Kāda vaina vīrietim, kas parkā spēlē "Ak, eglīte"?

- Nekāda.

Kamēr kokus izdaiļo skaisti mirdzoši lampiņu ziedi. Drīzāk tas pat varētu būt skaistākais, kas šobrīd varētu notikt. Un tepat garām pastaigājas aziāti. Viņiem arī liekas skaisti.

Kāda vaina tām 4 svecēm, ko aizdedzinām? 

Nekāda.

Kāpēc mēs nogalinām sveces, lai mums būtu siltāk? Vai tās mūs smacē, kamēr smaržo pēc mandarīniem? Vai sevi smacējam mēs paši? Vai mūs smacē dzīve?

Atbildi sev pats. Katru rītu, kad velc sevi ārā aiz kājas - kāpēc tu velc sevi ārā aiz kājas?
Kāpēc tu celies, un kur tu ej šajā tumšajā rīta stundā?

Atver acis. Mēs katru dienu dzīvi mācāmies no jauna.

Priecīgus prozas, ziemas un jebkādus svētkus!
Visu var svinēt.

Visam var atrast vainu,
Ne visam var atrast jēgu.
(un tomēr tas nenozīmē, ka tas bija bezjēdzīgi..)

Mazliet labāks oktobris

Ir pirmais oktobris, svētdiena, tumšs un mazliet auksti
Sausa plauksta satver kārtējo ingvertējas krūzi, un ar lepnumu to paceltu sveču gaismā, es varu paziņot:

- ir oktobris, pirmais un kārtējais
- ir brīvdiena, nu jau retā un tik ilgi gaidītā
- ir bloga ieraksts, vēl retāks, un tomēr tik ļoti dvēselei nepieciešams
- bet vispār ir labi, ir patiešām labi un būs vēl mazliet labāk,
jo ir oktobris, kas ir mazliet labāks

Mazliet labāks oktobris.. par ko?
Par sevi pašu.

Diena 1 - būt mazliet labākai pret sevi. Katrai dienai ir jāatrod nozīme, un katrā dienā ir jāatrod kaut kas labs.

Man šķiet, ka palicis vieglāk, un tieši tāpēc arī grūtāk. Rutīnas pieņemšana. Garākas dienas. Vai ilgas ir palikušas vieglākas? Vai ilgas ir īsākas? Kā smilgas tās atgādina par to, ka ne viss notiek ātri un gandrīz nekad uzreiz. Laiks ir vienīgais, kas mums patiesībā ir. Cik gan daudz laika mēs pavadām sakot, ka mums tā nav.. Laiks ir vienīgais, kas mums ir. Un viss tas, kam esam to veltījuši.

Šodien pēkšņi likās, ka smilšu krāsa ir tā patiesākā. Es nekad līdz šim neesmu domājusi par smilšu krāsu. Par zilu, par sarkanu, pat par zaļu. Bet nekad par smilšu krāsu. Bēšu.
Tik daudz. Mazu miljoniem gabaliņu. Kaut kur visur.

Tāpat ir ar domām.

Pēkšņi iedomājos, ka varbūt. Ka varbūt rudens ir tas patiesākais gada laiks, tāpēc tas nekad nav licies pietiekami labs. Vienmēr taču gribas, lai ir labāk.. Bet.. vispatiesākais ir tas, kas ir tagad. Tad tas noteikti šobrīd ir rudens..

Tā mēs esam apgājuši kārtējo riņķi un turpinām griezties līdzi tai elipsei, ko kaut kur kosmosā iezīmē saule. Saules sistēmā. Redziet, mēs visu tomēr ieliekam sistēmās. Pat sauli. Mūsu sistēmā saule arī nav visbiežākā parādība. Bet kad tā ir, tā ir tik patiesi skaista.

Paldies septembri.. Tu pat biji jauks. Tā palēnām piedāvāji rudeni, un tagad tas ir klāt. Tas noteikti ir klāt. Ja septembrī to vēl var noliegt, tad tagad īsti vairs nē. Viss ir pa īstam.

Bija pavasaris, kas nekad nepienāks
Vasara, kas mūžīgi paiet par ātru
Un rudens, kas vienmēr ir laikā
Paliek vien ziema, no kuras vienmēr ir mazliet bail

Nebaidies!
Ja bail, labāk dejo..
Par godu mazliet labākam oktobrim!

Es ticu, ka pat vienu dienu mēs ilgosimies pēc sniega. Pēc ziemassvētkiem, vēlams ar sniegu.