Ir nakts. Jau vairākas dienas es zināju, ka rakstīšu blogu (kuru nekad nerakstu) tieši naktī no 21. uz 22. jūliju, tā lai neviens nepamana. Pamazām skaitlis 21 pāriet skaitlī 22, jo jau sen bija laiks, taču vēl joprojām mazliet žēl..
Nakts. Šodien trijos naktī sēdīšos autobusā, lai vestu sevi vēl tālāk no komforta zonas un dotos piedzīvojumā, kuram pagaidām nevaru noticēt. Garš, garš ceļš. Es neticu, ka es gulēšu, bet arī padomāt es vairs nevaru. Visbeidzot galvā ir pilnīgs tukšums. Diezgan baisi pēc ierastās daudzdomības. Naktīs traucē biedējoši sapņi, izrādās, ka laba fantāzija var būt arī slikta. Labāk ir gulēt..
___________________________
Tur jau Inese guļ zem ziedoša koka - netraucē, bet pamodini. Es pamodos kaut kad maijā, līdz ar pirmajām puķēm un kaut kādu mistisku sauli, kuru pēdējo reizi sajutu (ne tikai redzēju) Spānijā. Tā es vēl joprojām guļu sāniski un pa miegam runāju spāniski. Patiesībā esmu aizmirsusi, kā runāja spāniski, bet cilvēki laiku pa laika pajautā patulkot "Despacito", bet es labprāt tēloju, ka es nesaprotu.
Es nesaprotu ļoti daudzas lietas šai pasaulē. Gribas smaidīt un raudāt vienlaicīgi, jau diezgan ilgstoši. Ir izdarītas 2/3 prioritāšu, un šobrīd spēks ir tieši tik pat daudz, cik viņa nav. Kamēr citi plūc bakalaurus, es plūcu vien puķes un brīvajā laikā taisu izstādes un turpinu savus projektus, sākot tā nopietni uztraukties par to, ka man nav darba. Vai arī "pieaugšana" liek man uztraukties. Tik daudzas reizes taču ir nācies doties nezināmajā, bet ar katru reizi paliek arvien vairāk bail.
Vai gribas komfortu? Vai gribas stabilitāti? Balansu? Nu nevar būt..
Es pamodos maijā un kopš tās reizes es vairs nevaru aizmigt. Dažādu iemeslu dēļ. Es vienlaicīgi planēju apkārt un guļu. Es guļu nomodā un aizmiegu sapņos. Kaut kas nav pareizi.
Berlīne. Tas pats galapunkts vēlreiz. Gribas aizmukt no pilsētas uz citām pilsētām vai tomēr labāk pie dabas? Toreiz tur uzziedēja pirmie ceriņi un parādījās kādas cerības par pavasari, kas tūlīt pat arī beidzās. Vasara arī ir iestrēgusi.
Iestrēgusi. Hmm...
Ko nez daba par šo visu domā? Mierīgākas un tumšākas dienas liek atcerēties par to, ka domu apgaismība rodas tieši tad, kad mēs no tām aizejam prom. Es aizeju prom uz mirkli. Pa vidu kaut kur atminos Bērnu bučas Svešinieku skūpstus Un neko vairāk
Neko vairāk, lūdzu
Es vēlos tieši neko vairāk. Es vēlos tieši tik, cik ir šajā mirklī Kad saule ir norietējusi, bet mēs turpinām sēdēt gaismā, jo elektrība ir lieliska lieta Tā der apgaismojumam, bet ne apgaismībai
Vai šis būs ieraksts par ēdienu?
- Nē
Vai šis būs ieraksts par Maltu?
- Mazliet par Maltu
Vai esmu atsākusi rakstīt blogu?
- Ne gluži, patiesībā šis ir eksāmena darbam
Vai tas būtu iemesls, kāpēc šis ieraksts būtu jāuztver nopietnāk?
- Nē
Vai tas būtu iemesls, kāpēc man būtu jāraksta nopienāk?
- Nē
Pēc šī neveiklā sākuma es vēlējos atgādināt par to, ka var sākt dažādi. Varbūt, kad esi pārāk daudz laika pavadījis ar sevi, sāc pats sevi uzskatīt par labu sarunu biedru. Vēl joprojām nezinu, vai blogs ir saruna ar sevi, citiem vai abiem vienlaicīgi.
Jā, es rakstīšu par to, kā es sāku rakstīt blogu un kāds tam visam varētu būt sakars ar Maltu, lai to turpinātu..
Varbūt visa sāls ir virsrakstā? Protams. Tas ir tikpat sāļš kā Vidusjūras ūdens.
Maltā gaļa ir laimes spēle. Mazliet pārsālīta tā var novest līdz diagnozei: "Iemīlējusies".
Vēl bīstamāk - ne cilvēkā, bet ceļošanā. Un rakstīšanā. Pirms septiņiem gadiem es uzrakstīju savu pirmo blogu mazā piezīmju blociņā. Tie bija pieraksti no Itālijas ceļojuma tāltālajā 2010. gadā, vēl pirms pilngadības ēras. Tad es iemīlējos Renesanses gaisotnē, gondoljēru svītrainajos kreklos un valodā, kurā ir pārāk daudz "lll" un "č" burtu. Šīs mīlestības rezultātā es atvēru platformu, kurā rakstīju gandrīz visu. Muļķīgus domu virpuļus, ikdienas nebūtiskumu, dusmas par sistēmu, prieku par tās apiešanu, bet tam visam pa vidu arī savu ceļojumu iespaidus. Tā es tiku līdz pat Austrumiem: Ķīnai un Taivānai, kur malto gaļu apzīmē ar hieroglifiem. Principā tad nesaproti ne ko ēd, ne arī, kā to pierakstīt. Laimes spēle. Dzīve ir laimes spēle. Dažreiz tu zaudē, dažreiz tu uzvari, bet ir svarīgi piedalīties un neizlaist gājienus.
Tā es nonācu arī līdz Spānijas humora stāstiem.
Bet tagad jau trīs rindkopas es nezinu, ko rakstīt par Maltu.
Šis blogs ir kā maltā gaļa - visa savienojums. Idejiski pārvēršos par veģetārieti.Vai ir grūti rakstīt blogu, kad esi to darījis jau septiņus gadus, bet atmetis kā smēķēšanu, it kā tas būtu kas bīstams?
- Beidz uzdot jautājumus. Sāc.
***
Valetta, standartbilde
Maltā ir mazāk kā 500'000 iedzīvotāju. Retā reize, kad kāds ir mazāks par Latviju cilvēkos. Pēc 6 mēnešu ziemas ir jauki arī apdegt. Kā maltās gaļas kotletei. Sārtai un pēc tam brūnai. Es zinu, ka šis bija ļoti slikts salīdzinājums. Es vairs nebūšu poētiska, bet fakti arī nav mana mīļākā nodarbošanās. Es nespēju vairs runāt arī par kultūru atšķirībām, jo tās vairs mani nepārsteidz. Multi-kultūra ir mana ikdiena. Starptautiski projekti ir mana aizraušanās. Globalizācija ir traka lieta. Es nedomāju, ka maltās gaļas burgeri vairs atšķiras dažādās valstīs. Arvien vairāk sāk likties, ka mēs patērējam vienu un to pašu. Varbūt tas cilvēkus mūsdienās satuvina?
Malta ir kā dīvaina Itālija. Maltiešu valoda ir kaut kas starp itāļu un arābu valodu. Visas mājiņas izskatās kā uzbūvētas no smiltīm, trūkst koku un krāsu. Durvis un māju balkoni ir izkrāsoti jautros toņos, lai mazinātu šo sausuma un vienkrāsainības efektu. Izskatās jauki. Bet visskaistākais Maltā ir ūdens. Zili-dzidrais ūdens. Es ievietošu bildi - tad būs skaidrs.
Pavisam skaidrs, kāpēc salas ir tik vilinošas. Visapkārt ir ūdens. Un tad ne tikai nevar, bet arī negribas aizmukt.
Zilā lagūna, Comino sala
Maltā var izdzīvot ar angļu valodu. Tā šeit ir otrā oficiālā valoda. Uz ielām var pamanīt sarkanas telefonbūdiņas un pēc tam stāstīt, ka biji Londonā, un laiks bija netipiski saulains. Man nav tādas fotogrāfijas, jo neuzskatu sevi par tūristu. Un ko tad es darīju tajā Maltā, tāds netūrists?
Šīs bija manas pirmās starptautiskās apmācības. Pirms tam esmu braukusi vairākos ES finansētos apmaiņas projektos, bet nekad apmācībās. Projekts saucās "Less talk, more action", bet rezultātā patiesi sanāca ļoti daudz runāt. Tas ir normāli dienvidos - sarunāšanās šeit ir kā reliģija. Izteikties ir ļoti būtiski. Cilvēki pasaulē it kā ir, lai komunicētu..
Šoreiz diskutējām par interešu pārstāvību (jeb kā man labāk to patiktu dēvēt - advocacy). Lielākā daļa dalībnieku bija pieredzējuši jaunatnes darbinieki, taču gadījās arī kāds zaļš students, kas dzīvē aizrāvies ar brīvprātīgo darbu. Tā ir vēl viena atkarība..
Kopā bijām no 5 valstīm - Itālijas, Norvēģijas, Īrijas, Latvijas un Maltas. Šī man bija pirmā saskarsme ar īriem un maltiešiem. Runājot par un ar īriem - viņus sapratām tikai trešajā dienā. Ticiet man, britu akcents ir nieks, salīdzinājumā ar šo!
Kaut kādā veidā mūs varēja iedalīt divos blokos: tie, kas apdeg saulē (mēs,norvēģi un īri) un tie, kas ir dzimuši saulē (itāļi un maltieši). Un tomēr, kā jau katrā projektā (visbiežāk), beigās bijām kā liela ģimene zem vienas un tās pašas saules, četras dienas pavadot diskusijās, enerdžaizeros, smieklos, izbraucienos un nodarbībās. Balanss starp lietderīgo un patīkamo.
Padalīšos ar fotogrāfiju no visskaistākās dienas. Priekšpēdējās. Kad visi sēž kopā un saprot, ka rīt jau jāatgriežas dzīvē. Un tomēr tai mirklī viss ielikās pareizajos plauktiņos - būtisks bija tikai mirklis. Mirklis, kad ar mazām motorlaiviņām (kas patiesi nedaudz atgādināja gondolas) braucām pa upi un pētījām Valettas Venēciju. Vēlāk apsēdāmies pie galda un patiesi ēdām maltās gaļas burgerus. Tad man palika smieklīgi, jo visas šīs dienas domāju, par to, ka IR, nu vienkārši ir jāpagaršo maltā gaļa Maltā. Tikai tāpēc, ka tas skan tā, kā tas skan. Mikslis. Mirklis.
Blogs ir tāpēc, lai atcerētos. Lai mirklis ieņem redzamu atmiņas formu.
Ar šo ierakstu es gribēju pateikt vien to, ka dzīve ir skaista arī tad, kad nav laika rakstīt un nemaz nešķiet, ka vajadzētu vai būtu par ko. Tomēr dažreiz vajag , jo tas ļauj savilkt punktus, kuri dažreiz šķiet nesavienojami. Sautējumu ar saldējumu.
Deserts vienmēr ir beigās. Un desertam vienmēr ir vieta. Tas iet uz sirsniņu.
Arī Maltai tagad ir maza vieta sirsniņā.
"Nekad" ir tāds pārdrošs vārds
Bet būt pārdrošam ir tomēr labāk kā baidīties (iespējams)
"Iespējams" gan ir tāds slidens vārds, bet tikpat pārdrošs kā apgalvot, ka "viss ir iespējams" un citas patiesības
Nedrošs paliek drošs
"Iespējams maija sākumā būs silti"
"Bet iespējams, ka būs arī krusa"
Sinoptiķi arī ir tikai cilvēki.
Daba ir daba.
Sinoptiķi tikai cenšas uzminēt tās mīklas..
Un mēs, kā cīsiņi, esam šajā mīklā ietinušies.
Mēģinām sasildīties un ieņemt pareizo dzīves formu..
Mēs dzīvosim tā, kā mums teiks nevis vara, bet daba
Mēs varēsim vienmēr izvēlēties, vai ņemt vai neņemt līdzi lietussargu,
Vai ir pieņemts vai nav pieņemts staigāt ar kedām lietū,
Bet tikai daba noteiks to, vai mums samirks kājas..
Un tikai MĒS PAŠI izvēlēsimies, vai lietus mums liks raudāt vai smaidīt
MĒS PAŠI MĒS PAŠI MĒS PAŠI
esam Pavasari!
Mēs esam saule un gaisma, kad vajag
Mēs esam izplaukuši vai zaļi, vai vēl nepamodušies
Mēs esam izmisuši pēc saules un pēc siltuma
Ir 6 mēnešus bijis sniegs
Ir 6 mēnešus pirms tam man bijusi saule
Ir it kā godīgi, vai ne?
Bet es gaidu, es ļoti ļoti gaidu īstu Pavasari
Varbūt Tu gaidīji, kad es uzrakstīšu?
Piedod, ka esmu tik aizņemta (ar nezinu ko, ar visu)
Piedod, ka runāju ceturtajā personā
Man tā labpatīk
MĒS
nevis es
Jo mēs neesam atdalāmi. Mēs visi esam kaut kādā ziņā saistīti.
Es uzaugu pavasarī un nevaru līdz galam no tā tikt vaļā nevienā gadalaikā. Katru gadu man Pavasaris iedod vienu jaunu ciparu klāt un saka - "tagad padzīvo šitā te, un tici man, pēc gada tu atkal gribēsi, lai es nāku atkal un atkal".
Lien ārā, nelieti!
Piedod, bet Tev patīk, kad dusmojos!
Es paiešu pretī līdz pareizajai robežai, jo kamēr krīt ēnas, saule ir otrā pusē
Klusē, klusē, klusē
Lai Pavasaris nepamostos
Tam patīk tāpat kā cilvēkiem, svētdienas rītos mosties lēnām..
Inese ir sākusi savas pārdomu dienasgrāmatas par konkrētākām tēmām. Drīzāk nē. Laikam mērķis ir parādīt, cik arī konkrētas tēmas ir plašas.. Ok, mērķis ir vienkārši domāt! Tā kā izglītības jautājumi (un izglītību es šeit neuztveru kā vien "formālo izglītību", bet drīzāk mūžizglītību) man vārās pa galvu jau sen-sen, un arī es pati tiem vāros līdzi, sāksim ar to brīdi, kad mēs visi esam mazi ķipari. Izglītība taču sākas tur, vai ne? Jau piedzimstam ar vēlmi un vajadzību mācīties. Mācīties pasauli. Mācīties sevi un visu jauno.
Pasaulei ir tieši tik gadi, cik tev ir pašam.. tik daudz, cik tu spēj spriest subjektīvi par to..
Jo es uzsvēršu šajā tekstā PIEREDZI kā galveno izziņas līdzekli. Objektīvism, sorry, uzskatu, ka nekā objektīva principā nepastāv..
#Atslēgvārdi: uzticība, ticība sev, būšana par labu cilvēku, empātija, eksperimentēšana, pasaules domāšana
Sāksim!
Daudzas īpašības un darbības, kas mums kaitina savos līdzcilvēkos, bet izrādās piemīt mums pašiem, ir audzināšanas nopelns. Tāpat arī ļoti daudzi paldies mums ir jāsaka saviem vecākiem, vecvecākiem, māsām un brāļiem, kas mums ir iemācījuši "būt par cilvēku": no pavisam maza cilvēciņa par it kā "lielu" cilvēku. It kā, jo kļūšana par cilvēku, manuprāt, ir visas dzīves process. Nevar no tā izaugt.
Staigāt, runāt, klausīties.. bieži vien dzīves laikā "būt par cilvēku" vairs netiek trenēta kā prasme, jo tiek uzskatīts, ka mēs jau to mākam. Tad mēs "kļūstam par profesiju", "kļūstam par amatu", patiesībā kļūstam sev paši sveši, aizmirstot, ka zem katra amata taču ir cilvēks. Jo pat labs kurpnieks nebūs labs kurpnieks, ja viņš tev metīs ar kurpi.
Vēlos uzsvērt to, ka videi, cilvēkiem mums apkārt un situācijām bērnībā ir liela nozīme tajā, kādi mēs esam šobrīd. Taču mēs esam brīvi atbildīgi par to, kā mēs šīs pieredzes lietojam, integrējam un pilnveidojam. Vai jums dažkārt ir tāds fīlings, ka bērnībā mēs zinājām labāk? Ko gribam un kāpēc, pat daudz neiedziļinoties. Bērniem piemīt divas fantastiskas īpašības: patiesums un uzticība.
Tās ir ļoti viegli dzīves laikā pazaudēt.
Pirmkārt, bērniem nav paš-barjeru, aizspriedumu par apkārtni un iespējamajām sekām, tāpēc viņi saka, kā ir. Caur tīru prizmu. Protams, tur ir savi niķi, jo ar laiku saprotam, ka vārdi spēj aizvainot un ir lietas, kuras labāk paturēt pie sevis. Taču "liels cilvēks" patur pie sevis ārprātā daudz. Vēl joprojām nav skaidrs, vai šīs negācijas mēdz palikt iekšā vai tiek izmētātas apkārt pa pasauli. Raudāt it kā lielajiem nepieklājas..
Otrkārt, bērni uzticas. Viņi ļoti ātri iegūst cilvēku uzticību, bērni patiesībā sajūt katrā cilvēkā to labo, viņi reaģē uz smaidiem un ir atvērti pozitīvai komunikācijai. Cilvēki bērnus parasti nesāpina. Pieaugušos gan.. un tieši tāpēc mums dzīves laikā paliek arvien grūtāk uzticēties cilvēkiem, tas ir slikto pieredžu dēļ. Sapņainu atvērtību mēdz dēvēt par "cilvēku naivumu", bet, manuprāt, tas ir dabisks atklātums. Lai arī tā ir bērna īpašība, tā nav bērnišķīga īpašība. Tā ir dabiska īpašība - raudzīties uz citu kā uz labu cilvēku. Uzticību sabojā arī ārējā ietekme - mediju skandāli, filmas, atmiņas, trūkums, mantkārība.. it kā izaugot cilvēkiem būtu tieksme palikt sliktiem, bet negribētos tā domāt..
Atceros, kad biju maza, vienmēr teicu, ka būšu māksliniece. Tik vienkārši. Un kāpēc tagad tāda skepse? Mācoties daudzas "nopietnas" lietas, kas, protams, ir noderīgas un interesantas, es tomēr agrāk vai vēlāk attopos pie audekla, ar otām rokās. It kā bērnībā mēs zinājām labāk. Jā, bērnībā mēs skaidri zinām, kas mūs padara laimīgus - cilvēki, sirdslietas, prieks. Atvērtība šīm trim.
Temperaments, kaut kādā ziņā temperaments ir iedzimts un ar to mums jāsadzīvo - nevis saprotot, ka tas ir foršs vai sūdīgs, bet gan apzinoties, kādā veidā es ar savu temperamentu jūtos forši! Kādās situācijās un ar kādiem cilvēkiem. Tad ir raksturs, ou raksturs! Un tas nav vecāku darbs tik daudz kā mūsējais. Visu dzīvi. Visu, visu dzīvi. Mammai mēs varam pateikt paldies, ka var mūs izturēt, nevis, ka viņa pie tā vainīga. He. Slinkums piemīt visiem cilvēkiem, kaut kādā mērā. Uzņēmību, līderību var izaudzināt. Bet tas ir darbs. Tas ir laiks. Tā ir pacietība. Un tā ir sevis laušana. Bet to visu var! Bērni, starp citu, arī tic, ka viss ir iespējams! Kas notiek vienā brīdī?
Mums sāk jautāt tādus jautājumus kā: "Kas tu būsi?" dodot vien dažus atbilžu variantus. Ko var jautāt bērnam, kas domā, ka ir vien dakteri, skolotāji, astronauti un pārdevēji? Vēl pie tam par pēdējiem vienmēr pieaugušie saka "nē nē nē", kaut gan bērnam ir grūti iedomāties labāku vietu pasaulē par veikalu. Veikalā taču ir viss. Ar laiku tikai saprotam, ka tur ir arī patērētājsabiedrības šausmas, lēts darba spēks, ētikas pārkāpumi, cenu politika.. pasarg' to tagad bērnam stāstīs.. Pats, nabadziņš, uzzinās, un salūzīs. Salūzīs dzīvē par tik daudz, daudz lietām.
Ja es šobrīd domāju par bērnību, tad man šķiet, ka bērnībā mēs iemācāmies rūpes un mīlestību, un ieliekam tās rezerves sevī, lai nepazaudētu tālākās dzīves laikā. Mēs daudz ko iemācāmies. Bet ne tikai to, kā saka kaķis vai suns, jo patiesībā viņi nemaz tā nesaka, to izdomājām mēs - cilvēki.. Amm, mēs iemācāmies dalīties, priecāties, iepriecināt, darīt un ticēt sev. Mēs iemācāmies runāt un domāt. Jā, jau tad, nevis kaut kad skolā. Tieši bērnībā. Uzdot jautājumus. Uzdrīkstēties. Uzdrīkstēties jautāt sev un pasaulei. Un domāt, kur meklēt atbildes, ja neviens nesaka vai esošās neapmierina..
Runājot par runāšanu. Ļoti gribētos pieminēt valodas. Esmu tik priecīga, ka esmu bilingvāla. Bērnība, īpaši šajā plaukstas lieluma pasaulē, ir laiks, kad iemācīties arī starpkultūru komunikāciju, valodas.. lai tās visas barjeras un stereotipi mūs neaptver, lai mēs esam brīvi un spējam uzticēties un nebaidīties arī no "svešā". Runāt ar rokām un ar ķermeni. Klausīties, kā pasakās un izdomāt pašam savas. Nebaidīties no savām domām.
Bērnībā mēs pat nezinām, kas tā tāda izglītība ir. Bet mēs zinām, ka mācīties pasauli ir svarīgi.. ka tur nākotnē viss ir un viss ir iespējams!
#izglītība drīz sagraus šo saules ieleju
Atkal sanāca tā, ka izdomāju pietiekami jocīgu virsrakstu, lai kaut kas būtu jāraksta..
Ir ziema. Šogad pa īstam. Pagājušogad ziema bija joks. Bet šogad joks ir viss pārējais.
Ziema ir pa īstam - ar visu sniegu un salu un, cerams, ka arī galu!
3 mēneši dažreiz šķiet bezgalīgi, kā tāds sniega vīrs, kuram esi cītīgi cēlis katru bumbu, zinot, ka viss tāpat baigās izkusīs un tam sekos mazliet mazāk mūžīgs pavasaris
Eh pavasaris,
Bet ziemai, kā jau pilnīgi visam, izņemot popkultūru, ir savs šarms.
Šarmsals - tas ir tad, kad nevari parunāt. Esi tik ļoti nosalis, ka paliec pats sev uzjautrinošs. Ja sala laikā spīd saule, kas nav redzēta mēnesi, tad paliek pavisam amizanti. Diezgan bīstams pasākums.
Kā pingvīns mēģini pārnest sevi no punkta a līdz punktam b. Tik neveikli, ka visu laiku esi nosarcis. Patiesībā nosalis, sarkanu seju, tāds sirsnīgs. Nezinu, nosaluši cilvēki kaut kā uzsit emocijas. Tu zini, ka nebija viegli, lai arī no kurienes viņš nācis. Sals vieno. Var vismaz 5 minūtes parunāt par to, cik ļoti nosalis esi, pie kādas tējas vai kafijas krūzes. Paliek silti un tad cilvēki aizmirst viens par otru. Aiziet kaut kur savā istabas galā un tēlo, ka ir introverti. Ka ziema ir depresīva. Un ka vispār jau varēja būt labāk. Bet kopumā šarmanti, ir okei. Tā vienam sēdēt un domāt par visu pasauli, katram atsevišķi,
Uz jautājumu "Kā tev iet?" beidzot ir atbilde.
- "Auksti"
Viss. Nekas nav jāpaskaidro.
Apģērbs beidzot iegūst savu primāro funkciju. Visi principā izskatās mazliet resni, un tas ir normāli. Kaut kā mainās vērtības. Kleitas paliek skapju internajam dizainam. Tās atgādina par to, ka kaut kad ziema arī beidzas, bet tas vēl tālu. Pēc pāris mirkļiem, kad atkal nebūs ko vilkt.
Bet ja tā nopietni.
Nu labi, nebūs.
Ziema ir okei. Bet es nezinu, vai "okei" ir okei. Vakaros var redzēt zvaigznes mazliet. Es 3 mēnešus biju aizmirsusi par to, ka debesīs ir zvaignes. Vai tas nav kaut kāds absurds? Nē, ir ok. Spānija iemācīja, ka absurds ir jāsvin. Jo tas ir īpašs. Tas ir interesants. Un tas ir citāds. Šarmants.
Es reizēm ienīstu ziemu un tomēr mīlu, ka mums tāda ir. Ka tā padara mūs aukstus, lai mēs paši mācētu kļūt silti. Lai mēs novērtētu to, ka saulei riņķojot mums apkārt, gada laikā var piedzīvot tik dažādas sajūtas un apskaidrības.
Ja visu laiku būtu vienādi, vai kaut kas mainītos?
Jā un nē. Katru gadu viss mainās no jauna, tad jau sanāk, ka nemainās.
Riņķo, riņķo vien. Bet pa dažādām orbītām.
Man prieks, ka mums ir ziemkultūra. Par spīti visam man prieks.
Spītkultūra, arī tāda mums ir. Diezgan izteikta.
Bet galvenais, ka ne popkultūra.
Ja pat melns un balts, tad vismaz ne krāsaini indīgs
Īsts, man šķiet, ka šis viss kaut kādā ziņā ir īsts
Paceļam ingvertējas par to, ka saaukstēties ir cilvēcīgi!
Par to, ka esam imūni pret imunitāti!
Par to, ka sniegs tomēr nav izdomāts -
Tas dažreiz eksistē arī novembrī un martā, bet ne vienmēr ziemas mēnešos
Es zinu, ka esmu rakstījusi kādas divas vai trīs blondīnes dienasgrāmatas, sajukusi ciparos un skaitļos (agrāk nemaz nezinot, ka šie abi vārdi ir atšķirīgi), tāpēc 21 pavisam noteikti būs īstais skaitlis..
Ja es rakstu blondīnes dienasgrāmatas, tas nozīmē, ka esmu sajukusi ne tikai skaitļos..
Un, ja es rakstu šeit, tad tā ir ļoti zināma nostaļģija un vēlme pēc sakārtošanas.. vai vienkārši tā ir pēdējā gada diena (kas ir tas pats, lol)
Ja pēdējā gada dienu citi svin, tad Inese raksta. Un šogad pat varētu teikt, ka rakstīt ir svinēt, jo tas notiek tik reti, ka, tāpat kā pirms svētkiem, ir tāds neliels iekšējs satraukums.
Par to blondīnismu, tas arī nav skaidrs - vai es esmu blonda vai neesmu? Pēc spāņu skalas - jā. Pēc latviešu - laikam vairs nē. Pēc ķīniešu skalas es būtu blonda pat tad, ja man būtu melni mati. ] Bet vispār jau Jaunais gads jāsagaida sarkanā krāsā un dažādas krāsas zeķēs - vienu vecā gada un otru jaunā gada noskaņās!
21 ārprāts
Es negribētu saukt to par apsēstību, bet šis skaitlis šogad ir mani iedzinis ārprātā. Nezinu, vai labā vai ne tik labā ziņā. Bet katrā ziņā.. atbilde uz pilnīgi visu ir "jā". Rakstot grāmatu ar šādu nosaukumu, pamanot visus 21. mājas numurus, atrodot mistiskus 21 uz sienas.. pat nopirktā maizes klaipā ar nazi iešvīkāto šo skaitli (nu nopietni, kāpēc?), katru dienu vismaz vienreiz dienā apskatoties pulkstenī, kad minūšu rādītājs ir --:21, vai vēl trakāk - 21:21. Šis skaitlis netiek ārā no manas galvas, un es nezinu kāpēc ir tik grūti 21 gada vecumā atrasties 21.gadsimtā.. un justies tik pagalam dīvaini katra mēneša 21.datumā. Un.. jūtoties vienkārši tik dīvaini šogad.
Šis ir palmu un sniega gads. Abās šajās lietās es esmu iemīlējusies kaut kādā neparastā ziņā. 6 mēneši Latvijā, 6 mēneši Spānijā. 12 (21 no otras puses) mēneši nepārtrauktās pretrunās un nepareizībās pati ar sevi un pasauli. 12 mēneši studējot visu to, ko es apstrīdu un neatbalstu. Mīlot visu to, ko es nespēju mīlēt.
Kā tad, ja tu gribi apelsīnus, bet dabū ābolus. Vai gribi ābolus, bet dabū apelsīnus.. nesaprotot, ko vispār patiesībā gribas.. varbūt šokolādi?
Grūti ietērpt vārdos sajūtas, varbūt tāpēc es nerakstu. Bet tomēr rakstu.
Vārdi ir racionāli, un tieši tāpēc tie ir vajadzīgi.
Es gribētu pateikt daudz ko par jauno gadu, bet es to noteikti nedarīšu. Kamēr es elpoju vecā gada gaisu un, nezinu kāpēc, sapņoju par sniega kupenām, es gribu pamosties mierīgi tai rītā ar domu, ka "Ir labi!". Ieelpot un pateikt "ir ok". Katrs gads ir vēl viens mēģinājums un vēl viena iespēja.
Un, protams, ka šī te "gada mija" (jo neesmu kalendārā gada piekritēja) ir tikai mazs apmāns mums pašiem - pseidoizmaiņas, kas mūs var motivēt. Patiesībā jau katru dienu ir tāda 31.decembra/1.janvāra bija. Un svinēt arī var katru dienu, ja ļoti gribas. Mainīt un mainīties, ja tas nāk par labu. Jo tas, kā mēs interpretējam pasauli - tāda tā nu ir!
Es domāju, ka šajā brīdī man pietiks rakstīt (savā galvā patiesībā uzrakstīju baigo milzeni), bet ko nu vairs - ir pietiekami daudz informācijas, kur cilvēki sūdzas par politikas, izglītības, sociāliem un visādiem citādiem pasaules procesiem. Bet tieši pēdējā diena ir tā, kad pateikt - nu UN??? Kā ir tā ir, laimīgu Jauno gadu!
Šogad tik daudz vēl kā nekad ir bijis melnās krāsas! Tāpēc arī šeit atļaušos tā melni melni melni
Tad nu tieši tādu - Laimīgu jauno gadu! Melnu vai krāsainu. Tādu, kādu gribas. Bet Priecīgu! Jo nākamgad atkal es mēģināšu, jā, ATKAL runāt par prieku. Rakstīt par/ar prieku. Gleznot ar prieku. Darīt ar prieku.
Pagājušajā gadā nopirku laimīti. Tur bija rakstīts: "Ja aizvērsi durvis maldiem, tad arī patiesība paliks tur.."
Ticiet vai nē.. es visu gadu cenšos saprast, ko tas nozīmē. Un laikam visas šīs kļūdas un atvērtie maldi bijuši tāpēc, lai uzzinātu to lielo patiesību! Tagad es sapratu, ka patiesi ir jāklausa sirdsbalsij, un ir jāmēģina iet tur, kur sirsniņa sūta.. Es vairs nepirkšu laimītes! Laimīti nevar nopirkt!
Nu kaut kā tā.. bet te nu humoram un nehumoram - mans neizdošanos 2016. gada apskats! Un klāt tas, kas tomēr ir izdevies un negaidīti noticis! :)
Tagad es vēlos uzrakstīt visiem tiem cilvēkiem, kas šajā gadā bija - un to piepildīja! (damnit, es apsolīju sev bez atskaņām)
***
2016. gada neizdošanos review
Janvāris - man neizdevās nokārtot tiesības līdz prombraukšanai. man neizdevās nokārtot grāmatvedību līdz prombraukšanai.. man pat neizdevās īsti azlidot ar pirmo reizi
Bet man izdevās ar garu pārbraucienu nakts autobusā nokļūt Valensijā, vienā no brīnišķīgākajām vietām, kurā esmu līdz šim bijusi
Februāris - man neizdevās sagaidīt skaistu Valentīndienu romantiskā gaisotnē, bet gan pazaudēt savu telefonu Budapeštas lidostā
Bet man izdevās iepazīst skaisto Budapeštu, kurā iepazīties ar iedvesmojošiem cilvēkiem.. un pēcāk saņemt savu telefonu atpakaļ Valensijā, jo tas bija atradies Malagā.. (??)
Marts - man neizdevās nonākt līdz pašiem Spānijas dienvidiem.. kā arī neizdevās nosargāt manu kameru pie smagā kritiena..
Bet man izdevās vēl vairāk ar acī novērtēt kalnu skaisto burvīgu un iepazīt visskaļākos un interesantākos svētkus. Kā arī uzrakstīt kaut kādu tādu mazu pašgrāmatiņu ar pāris gadu domām
Aprīlis - man neizdevās studēt to, ko man vajadzēja studēt, ne arī dabūt normālu studiju grafiku, ne dabūt pareizos priekšmetus.. ne arī īsti satikt kādus pareizos vīriešus (tas jau sen neizdodas)
Bet man sanāca iemīlēties caur tām visām neizdošanām - iemīlēties pilsētā, vietā, valodā, cilvēkos. Es nezinu, vai tas ir labi vai slikti.. bet tā tas ir
Maijs - Man neizdevās nokārtot visus eksāmenus (ar pirmo reizi), ne arī saprast, kā Spānijā vispār ir jāstudē
Bet man izdevās novērtēt lietas, kas tiešām ir būtiskas, ķert mūžīgo sauli un pavasari.. iepazīstināt vecākus ar skaisto paradīzi.. un vienkārši būt
Jūnijs - man neizdevās īsti nolikt eksāmenus arī tajās otrajās reizēs.. tāpat arī savaldīt sevi brīžos, kad tas nepieciešams..
Bet man izdevās veiksmīgi tikt no studiju elles ārā un iemācīties spāņu valodu labāk, jā, daudz labāk!
Jūlijs - man neizdevās atbraukt mājās tieši tā, kā gribējās un apciemot visas kārotās vietas
Bet man izdevās saprast, kur vēlos atgriezties un to, ka saule spīd visiem
Augusts - man neizdevās lietderīgi pavadīt Latvijas vasaru un nokārtot savu turpmāko akadēmisko dzīvīti, tāpat arī neizdevās saglabāt labu pēcceļojuma veselību
Bet man izdevās uzrakstīt par to, kā jūtos un gleznot, daudz daudz gleznot
Septembris - man neizdevās (atkal) turpināt studēt to, ko vēlos un mainīt savu režīmu labvēlīgākai pašsajūtai
Bet man izdevās atgriezties un paskatīties uz mājām un dabu priecīgākām acīm (ko mācījos pagājušajā gadā), tāpat arī saņemt atpakaļ kameru, lai mirkļus atkal iemūžinātu
Oktobris - man atkal neizdevās nolikt tiesības līdz vajadzīgajiem datumiem, tāpat arī veiksmīgāk savilkt studiju darbus
Bet man izdevās atgriezties (kaut neilgi) vietā, kurā vēlos atgriezties. Sasniegt Malagu un citas neiedomājamas vietas, kurās iepazīt vēeeel vairāk lieliskus cilvēkus!
Novembris - man neizdevās tikt vaļā no darāmā sloga un sabalansēt visu, kā to biju iedomājusies
Bet man izdevās sākt jaunu izaicinājumu, par kuru esmu tiešām priecīga Decembris - man neizdevās saglabāt savu "prieka" ideju sev pašai un iepriecināt Ziemassvētkos tik daudz, cik gribējās, bet man izdevās ar savu jauno komandu iepriecināt, piemēram, vidusskolēnus pēcliecību dienā.. un sen nesatiktus draugus.. un tātad arī tomēr nedaudz sevi? :)
Un man izdevās atskatīties uz šo visu ar smaidu sejā.. un sakārtot domas jaunajam mēģinājumam.. Jo kamēr vēl svecītes deg un eglīte mirdz, ir laika tik daudz - mīlēt, no sirds! To arī novēlu! :)* Tiekamies!
Lai daudz spožmirkļu - tik ļoti iepaticies šis vārds! :)
* uzzināju, ka pastāv tāds žanrs, ko sauc par Epistulāro prozu (tā es nosaucu savu Epispāniju prozu.. un vispār visu šo blogu). Es rakstu dienasgrāmatu un vēstules sev, un pasaulei. Jā, Tev.
Jau 3 nedēļas es šo ierakstu mētāju savā galvā. Katru reizi es nezinu, kā lai sāk.. Epistulāro prozu sāk ar uzrunu? Datumu?
Klau,
Ir 15.augusts. Es šodien nosalu, tā pa īstam.
Vasarā.. It kā vasarā...
Man sala kāju pirksti un mazliet gribējās uzvilkt cimdus. Kājās Ziemassvētku zeķes. Un ne jau tāpēc, ka Spānija. Šis augusts ir par aukstu arī Latvijai. Sajūta kā rudenī. Bet zaļā. Pārāk zaļā.
Līdzīga sajūta man bija arī 28.janvārī, kad ierados Valensijā. Kā rudenī. Pārāk zaļā. Pat pavasarīgā.
***
Apsēdos Pils laukumā uz soliņa. Tur ir ļoti skaistas puķes, un tāda maza, maģiska taciņa, pa kuru skraida bērni, tūristi un es. Rīga ir ļoti skaista. Ne tikai Rīgas svētkos. Pat lietū. Es sapratu Rīgu un iemīlēju no jauna. Pirmās nedēļas gan es staigāju diezgan skumja, neizpratnē un domāju: "es taču visu te zinu..". Bet viss ir tik zaļš. Nekad viss nav bijis tik zaļš (man).
Pirms aptuveni mēneša es atgriezos mājās. (Pēc gandrīz sešiem mēnešiem)
Es neesmu uzrakstījusi tās ceturtās un piektās Epispānijas. Arī pagājušajā augustā teicu, ka ir tās 3 labās lietas. Pārējās kaut kur iekšā. Šodien radio teicu: "Pēc trešā mēneša viss ir tāda liela rutīnputra" Dzīve, kad raksti galvā. Un tikai pēc laba laiciņa uz papīra. Kad es uzrakstīju uz papīra, vienā putrā arī viss palika. Vienā epistulārajā prozas putrā. Pēc tam saliku mēnešus. Tā aptuveni. Atkal uzrakstīju par vīriešiem. Stulbi.
***
Šodien es biju radio. No rīta, lai paslēptos no kārtējā lietus, iegāju humpaliņās. Pirmais krekls, ko ieraudzīju.. bija jāņem! Tur bija tāda indo-sejiņa ar radio austiņām. Radio. Es smaidīju. Gan pirms etera, gan eterā, gan pēc. Ar to savu perfekto kreklu! Forši.
***
Pirms kādiem 5 mēnešiem es nopirku "I am a fucking poet" kreklu, kopš tās dienas es tiešām dažreiz arī rakstu. Aizbraucu atkal uz "Aicinājumu", uzrakstīju epistulāro prozu, nemaz nezinot, kas tas ir. Tagad zinu.
***
Pirms gada aizvēru savu blogu, bet neturu muļķīgus solījumus, un nesen, 6.augustā manam blogam palika 6 gadi. Un man šķiet, ka šad tad te kaut kas parādīsies.
***
Pirms gada šajā laikā es arī sēdēju Pils laukumā. Turpat. Pēc 2 dienām tad es aizbraucu uz Spāniju.
***
Spānijā es ieguvu īstos impulsus, atbalstu un iedvesmu, lai atvērtu savu otro blogu.
***
Šodien nopirku jauno Veto, kura tēma ir Kultūršoks. Palasīju, patika, atcerējos. Šodien radio vairākas reizes, stāstot par Spāniju, lietoju vārdu Kultūršoks.
***
Biju šokā šodien, kad bija tik auksti!!!! 13 grādi un reāli sala kājas.
***
Pēc žurnāla nopirkšanas pirmo izlasīju redaktora sleju.
***
Radio runājām par korporācijām.
***
Pēc pāris stundām man uzrakstīja no korporācijas. Piedāvāja uzņemties taisīt žurnālu. Būt kā redaktoram.
***
Pirms 2 nedēļām izlasīju savu pirmo grāmatu krieviski. Tā bija par jaunu sievieti, kas strādāja redakcijā.
***
Gribu uzrakstīt rakstu par Valensiju priekš Veto. Arī uzgleznot kaut kādas tās sajūtas.
***
Tur viens no šī numura rakstiem ir tieši par Spāniju. San Sebastian. Es tur biju tajā Spānijas projektā pagājušajā gadā.
***
Pēdējais projekts, kurā piedalījos, notika Budapeštā. Nupat pāris cilvēkiem, kas tur bija, parādīju Rīgu.
***
Patiesībā es pagājušajā gadā izlasīju epistulāro romānu. Es tikai nezināju, ka to tā sauc.. Ka epistula latīņu valodā nozīmē vēstule.
***
Nesen saņēmu 2 vēstules.
Pēc pāris dienām saņēmu vairākus, skaistus Rīgas kartiņu komplektus. Jā, es ļoti skaidri zinu, kas jādara!
Un, ja es nezinu (un es nezinu), tad viss mēdz kaut kā savilkties kopā. Vai tas ir tas varenais: "Viss notiek tā, kā tam jānotiek??"
***
Man jau sen nav ne jausmas, kas notiek. Kur nu vēl - kāpēc. Bet parasti ir okej.
***
Ar šo visu mazliet pārāk faktisko un neloģisko (bet loģisko) tekstu es gribēju pateikt, ka - sakritības un saskarsmes punkti ir neaprakstāmi fantastiski. Jā, neaprakstāmi. "Sakritības" ir viena no lietam, kas raksturo Spānijas laiku.
Un Apļi.
Par apļiem, kuri aizved tevi tur, kur tu sāki..
Viss iet uz apli un no sevis aizbēgt nav iespējams.
Tāpēc šī dziesma
Pirms 3 nedēļām noskatījos "Breakfast at Tiffanies". Tur bija gandrīz tieši tāds pats citāts. Par to aizbēgšanu/neaizbēgšanu. Es ļoti sapratu. Ja es skatītos šo filmu agrāk, es varētu nesaprast. "Tu nevari saprast to, ko tu tajā brīdī nevari saprast" savā stāstā "Ceļš" rakstīja Inga Žolude. Es viņu pirmo reizi satiku pagājušajā gadā "Aicinājumā". Pēc tam prozas lasījumos, un uzrakstīju interviju priekš Veto. Interviju publicēju neilgi pirms Spānijas brauciena.
Atbraucot no Spānijas, viņu atkal satiku Aicinājumā.
Vai ir dzīve pēc Spānijas? Dzīve visu laiku ir. Tā ir tā pati. Citāda, bet tā pati. Pa apli. Tu pats neesi tāds pats, un tāpēc bail. Sapīties sevī.
Vienīgi apnicis tas lietus. Tas gan varētu nestaigāt pa apli. Negaidīt cilvēkus atplestiem, apaļiem lietussargiem. Valensija sastāv no apļiem. Nākamajā aplī es atkal mazliet tur ielekšu un apēdīšu kādu apelsīnu. Nezinu, kāpēc. Bet oranžu.
Ai Ai Ai
Augstākās Izglītības vārdā.
Ļauj man būt brīvai
Būt te, bet braukt citur
Nepārdzīvot par raušanos uz visām pusēm
Nesāpināt sirdi
Un neraudāt lietum līdzi
Ļauj man gleznot to, ko es redzu ar sirdi
Priecāties, jo
Viss kaut kā atkal nostāsies savās vietās
Pa vidu - Spānija, pārdzīvojumi un lietus
Neraudi, tas ir tikai
Zvaigžņu..
Tāds vienmēr ir augustā, apkārt krīt meteori, bet mēs prātojam - uz kuru tad mums pusi?
