Par Pavasari - pilnu puķu, prieka.. un pilnīgas putras, protams...
Šis nosaukums man ienāca prātā naktī, pirms pāris dienām, guļot Maijas dzīvokļa leģendārajā viesistabā pēc Paranormal activity noskatīšanās (kurā es pusi nogulēju), un visu nakti cīnoties ar odiem (odiem???). No rīta pamostoties, sapratu, ka viens no odiem ir iekodis acs plakstiņā. Prātoju, kā tas vispār ir iespējams?? Varbūt arī odi te ir agresīvāki un emocionālāki? Es nezinu, vai normāla diena Spānijā ir iespējama, un, lai arī nenormāli, tas tomēr ir arī nenormāli forši. He, forši - vienmēr licies dikti foršs vārds.
Kur es apstājos pēdējā reizē? Pie Fallām - tas būs pirmais sprādziens!
Tad vēl legalitātes sasniegšana...
Stāsts kā mēs devāmies uz Andalūziju, bet nonācām Valensijā..
Un par pašiem sprādzieniem Granādā..
..Un par to, ka mīlestība vienkārši ir visapkārt un.. tu vari pazaudēt visu, bet.. es nezinu.. mīlestība vienkārši ir mazās lietās. Gaišos rītos, saulē, maigos "labrītos", kafijās, kurās bārmenis uztaisījis sirsniņu, dienās, kas paiet slinkumā un mazā uztraukumā. Emocijās, kuras dažreiz nav iespējams noturēt. Patiesībā, patiesumā, sapratnē. Pat atvadās. Un satikšanās. Es nezinu vairs, vai es spēju izstāstīt, kā man iet un kas notiek. Savā grāmatā (kuru, JĀ, es uzrakstīju) es rakstīju:"Ka tie vairs nav normāli jautājumi, jo ir grūti atbildēt."
Jautājiet man nenormālus jautājumus.
Es esot pārāk iemīlējusies mīlestībā, viņš teica, tā nicinoši. Varbūt vienkārši pasaulē, jo es nezinu, kas tā mīlestība īsti ir (un man šķiet, ka to ir grūti saprast), bet es zinu, ka pasaulē tā ir, un tāpēc atļaujiet, vienkārši atļaujiet man mīlēt pasauli...
.. jo katram pienākas neliela daļa no pasaules, kuru mīlam bez gala. /21 - līdz šim un pagaidām viens no savādā ziņā mulsinošākajiem skaitļiem.
Un tad - dot pasaulei. Jo ir pasaulē kāds, tomēr ir kāds, kas sapratīs.. vai nu tāpēc, ka tevi pazīst, vai tāpēc, ka tevi saprot, vai tāpēc, ka saprot to, kā saproti tu..
Nav jau ļoti daudz, ko šajā brīdī pateikt, kā vien lielu PALDIES.
Starp citu, ir ļoti svarīgi kādu mirkli dzimšanas dienā pabūt vienam, šoreiz es to pamēģināju tieši laikā, kad man palika 21. Tas bija īpaši - dažreiz es nezinu, kā konkrētos mirkļos var notikt kas tāds, ko mūsu prāts nevar aptvert - sakritības, atklāsmes, tādi apgaismības mirkļi.
Viens no tiem bija tur - tā vienkārši sēžot un atceroties pagājušā gada mirkļus - gaišos mirkļus un labos darbus. Un tad tajā brīdī restorānā sāka skanēt "Sankta Lucia" - dziesma, ko Adventes laikā ar Lūcijas māsām dziedājām, nesot gaismu pasaulei. Kāda gan iespēja, ka šī dziesma, kas ir zviedru valodā, sāks skanēt tieši tagad un šeit - Spānijā
Gaisma. Kad tumsa ieslēdz gaismu. Hm, ja jau nonācām līdz gaismai, tad ir laiks runāt par Fallām.
***
Fallas. Fallas ir Valensijas lielākais gada festivāls. Svētki, kas pēc nozīmīguma varētu būt līdzīgi Novembra nedēļai, bet .. mēs vismaz zinām, ko mēs svinam un spridzinām salūtu vienu reizi..Šajos svētkos sadeg tik daudz naudas, madre mia! Bet svētki ir svarīgi, to laikā var aizmirst par ekonomisko situāciju, ekonomikas fakultāti un visādiem citiem jokiem..
Te cilvēki vienkārši spridzina. Iznīcina. Ārdās. Priecājas. Un man šķiet, ka viņi paši nezina, kāpēc. Kad gribēju noskaidrot, kāpēc tas notiek, uzzināju, ka sākotnēji šajā dienā cilvēki gāja ārā un kopīgi dedzināja mantas, kas viņiem vairs nebija vajadzīgas.. un tā kā spāņiem patīk savas tradīcijas balstīt uz milzīgām ballītēm, tad tagad tas ir pāraudzis par gada nozīmīgāko festivālu.
Apgaismotas ielas, katru dienu plkst. 14:00 galvenajā laukumā ĀRPRĀTĪGĀ troksnī tiek spridzināts, tā, ka šķiet, ka trešais pasaules karš ir klāt. Un pūlis cilvēku to skatās. Pat esot tuvu laukumam, ir tāda sajūta, ka paliksi kurls.. un viņi to dara jau kādas vairākas nedēļas pirms svētkiem. Patiesībā cilvēki tam tiešām gatavojas visu gadu.
Mākslinieki gadu veido skulptūras (agrāk no koka, šobrīd no putuplasta, tāpēc, jāatzīst, ka šis ir videi ļoti nedraudzīgs pasākums haha), kuras izstāda Valensijas ielās. Katram apgabalam/ielai ir sava lielā Falla un mazā Falla. Jāatzīst, ka skulptūras bija fantastiski skaistas, un man kā mākslas mīlētājai, šī bija skaistākā svētku daļa. Skulptūras ir izveidotas satīsriskā noskaņā,mazliet kā karikatūras - pasmejoties, piemēram, par politiku vai citām Valensijas likstām. Vai, piemēram, attēlojot kādu pasakas fragmentu. Patiesi skaisti, tāpēc padalīšos ar dažiem mākslas darbiem.
Nu tā. Man vēljoprojām ir bēdīgi domājot, ka festivāla beigās gandrīz visa šī māksla aizgāja ugunīs..
Jā, Fallas ilgst 5 dienas:
Pirmajā dienā tiek izstādītas un pabeigtas skulptūras.
Otrajā dienā fallām tiek piešķirtas vietas godalgas. Tā falla, kas uzvar tiek atstāta un vēlāk nonāk Fallu muzejā, kurā var apskatīt katra gada labāko fallu (nu, māskla ir subjektīva, you know..)
Trešajā dienā sākas Ofrenda de Flores, kas man arī šķita ļoti skaista kā puķu mīlētājai, hihi.
Sievietes, tērpušās tradicionālajās kleitās (falleras) nes neļķes (kas ir spāņu puķe, ha, komunisti!) Jaunavai Marijai, laukumā, kurā ir izveidota milzīga viņas skulptūra. No puķēm tiek izveidots ziedu plīvurs - ļoti skaisti. Vispār šis ir mans mīļākais laukums Valensijā - Plaza de la Virgen.
Man pašai neizdevās iemūžināt, bet šeit var redzēt skaistos Falleru tērpus. Un līdzīgi kā ar pašām skulptūrām, arī ar Fallerām ir tā - ir lielās un mazās falleras. :) Tas ir dikti mīlīgi.
Tad ir klāt ceturtā diena (nakts?) - "La noche de fuego", kad redzi salūtu, kas iet vismaz 20 minūtes. Un ne jau vienu dienu, bet visas! Tik garš salūts patiesi nekad vēl nebija redzēts.. uhh jā, tā kā šī bija piektdiena, tad tā parasti ir arī lielākā Fallu ballīte.
Fallu ballītes ir estrādes un teltis pie katras skulptūras, kur cilvēki dejo, dzer un ārdās. Skan mūzika, dažāda, bet viss beidzas ar valensiešu dziesmām.
_________________________________________________________
Liriska atkāpe:
Ticiet vai nē - bet es tikko uzrakstīju vēl tieši tik pat daudz, bet man viss pazuda - jo es ieliku video un uzkārās internets.
Mācība nr1 - nelikt video
Mācība nr2 - nerakstīt tik daudz domu
Mācība nr3 - iemācīties nospiest "saglabāt" pogu..
Tā kā man nav ne jausmas, ko es biju uzrakstījusi, lai jau viss paliek tāpat - pavasarī pazaudēts, atrasts un nesaprasts, un es turpināšu mazliet mierīgāk.
Tikko uzspiedu "restart" pogu (nospļāvos uz tiem miljoniem atvērto tabu), un iedomājos, ka restartēju arī savu dzīvi.
_________________________________________________________
Nu labi, turpinām. Lielākā ballīte!
Tad vēl lieta, ko noteikti jāpagaršo fallu laikā ir - churros un bunelos. Kaut kas līdzīgs pončikiem!
Highlight brīdis.
Brīdis, kad sajutos visvalensiskāk, cik vien var būt iespējams. Stāvot pie milzīgas fallas, apkārt bērniem spridzinot petardes, ēdod bunelos ar valensieti (kam riebjas Fallas), spāņu mūzikai apkārt skanot.
Ar Fallām ir tā - 2 varianti - vai nu tev patīk vai nepatīk. Vidusceļa neesot. Tie valensieši, kam nepatīk Fallas (trokšņi, petardes, pūļi) parasti brauc prom no Valensijas. Un tie, kuriem patīk, ir lielākie Fallu fani visā pasaulē.
Es vēl joprojām nesaprotu, kurā kategorijā sevi ielikt, jo man patiešām ir dalītas jūtas par šo visu. Es Fallas nesaprotu, bet lieta jau tāda, ka.. Fallas nav jāsaprot.
Bet ko es - cilvēks, kas nemitīgi mēģina visu izprast - varu tur padarīt?
Man Fallas likās interesantas. Un tomēr, es biju diezgan priecīga, kad tās beidzās - un miega naktis bija atpakaļ!
Daži mīlestības sprādzieni
Visādi trakumi, un klāt - pēdējā Fallu diena
Pirms:
Gads darbs pretī minūtēm liesmu.. viss..
Katram māksliniekam šajā brīdī mazliet sadeg sirsniņa, bet tai pašā laikā - tas bija diezgan vareni. Diezgan pagānisks veids kā sagaidīt Pavasari.
Tā savādā sajūta ap 2 naktī iet mājās.. sajūta kā pēc kara - dūmi, klusums, pamirums.
Nākamajā rītā pamosties, un patiešām - viss.
Tā es aizgāju svinēt pavasari - PAVASARIS ASTRONOMISKI IR KLĀT - laime pilnīga.
Jauns gads.
Jauns jauns gads.
Tā sēdi zem tām palmām un prāto - kas notiek, dzīve??
Nezinu, kāpēc rītiem "pēc" ir tik liela maģija, vienkārši ir!
***
Tagad par starpmirkļiem. Mirklis pirms lielā ceļa, par kuru es nerunāšu daudz. Patiesībā, pirms viss pazuda, tur arī nebija nekas daudz.Venēcija Valensijā. Skaisti. Patiesībā atsāku aizvien atkal domāt par Venēciju.. un tam ir vairāki iemesli, kāpēc.. uznāca neliela nostaļģija, ka pēdējo (otro) reizi biju Venēcijā tieši pirms 4 gadiem ap Lieldienu laku. Pēc šī ceļojuma es it kā atdzimu - projekti, pavasaris, iespējas, kas pavērās..
Hmm.. varbūt ir laiks atgriezties Venēcijā?
Ziniet, es nokrāsoju Lieldienās olas un uztaisīju karstā dienā arī auksto zupu, un nopirku krējumu poļu veikaliņā.. un es no sirds mīlu Latviju, un tomēr - jebkādas domas par došanos atpakaļ liekas tik mulsinošas. Es cenšos par to nedomāt, un būt mirklī.. un tomēr.. dažreiz šīs domas atnāk, vai kāds par tām atgādina..
Ceļojums, kas sākās un beidzās Granādā.
Valensijas vara.
Es neteikšu neko daudz, bet tā nedēļa bija lūzumpunkts. Ziniet, ir tie krituma punkti - visos organizāciju dzīves grafikos, dramaturģijā, visur kur.. un tad nu Granāda bija tas sāpīgais sprādziens (kā fallās), kas pēc tam uzjundīja milzīgu domu (dūmu) vētru.
Mēs iemācījāmies pazaudēt. Gandrīz visu, bet ne sevi. Saplīsa viss. Bet ne debesis.
Granādas kalni, jūs bijāt tik skaisti.. un es nekad, nekad jūs neaizmirsīšu.
Kad Bellas Artes mākslas muzejā (beidzot aizgāju!!!) es ieraudzīfu Sorollas gleznu Sierra Nevada, es izjutu to vairāk kā jebkad jebkuru citu mākslas darbu.
Un tad vēl šī fotogrāfija - pēdējā. Es sevi atradu un redzēju par daudz. Bet galvenais ir nepazaudēt sevi. Pēc šīs fotogrāfijas mans fotoaparāts arī "nodega".
Ir dīvaini nefotografēt. Ir vēl dīvaināk fotografēt ar telefonu. Ir dīvaini, kad nav krāsu, bet tikai melnie marķieri. Varbūt jāglezno vasarā? Varbūt jāfotografē un jābauda ar acīm? Jā. Tā gan. Bet tomēr tas miers, ko es varu saglabāt šādos mirkļos, ir neparasts. Jo ir dīvaini priecāties, kad patiesībā ir skumji. Vai skumt, kad patiesībā viss ir kārtībā. Jā, šis piedzīvojums bija kaut kas.
Un tā nedēļa Valensijā bija kā pelde sāpju jūrā (man ir tāda glezna!), tomēr priecīga - jo man taču patīk peldēt! :)
Tad nu es nolēmu, ka ir jāizpeldas. Jā, Aprīlī. Jo es nekad neesmu peldējusies Aprīlī! :)
Lai varētu noskalot visas sakrājušās domas un pārdomas! Lai justos brīva un dzīva. It kā nospiestu "refresh" pogu. Ūdens nav auksts. Auksti esam vien mēs, kad no kaut kā baidāmies..
JĀ. Tad nu tālāk es biju rakstījusi atkal par Pavasari. Protams, par pavasari un iemīlēšanos tajā.
Secinājums bija vien tāds, ka vēl joprojām nav skaidrs, kāds te ir gadalaiks, šķiet jau pavisam vasarīgi.. tāpēc es nosaucu šo par valensari.
Valensaris.
Hmm,, skan pietiekami raksturojoši un inesīgi.
Nākamais ceļamērķis ir noteikts.
Rakstīt labāk neko nevajag tagad, nevajag rakstīt pirms!!!
Es gaidu maiju un negaidu. Mēs ar Maiju gaidām maiju. Jo maijs skan mazliet baisi, un maijs vienmēr ir tāds traks un nenormāls. Atbildības pilns.
Bet.. es ļoti gaidu savus ciemiņus! :)
Sveicieni, kā jau vienmēr skaisti sveicieni -
Gaidu jūs Valensijā, kamēr jūs mani gaidat Latvijā!
Gaidīt ir traka padarīšana - tā nu tas ir..
Īpaši, ja neko nekad nevar zināt.. (bet tik ļoti gribas)
P.S. Secinājums nr.pēdējais - uzrakstīt vēlreiz tāpat nav iespējams. Pat ne tuvu tam..
Tāpēc pierādās vien, ka TAJĀ mirklī, ir tikai tas, kas ir TAJĀ mirklī. Un rakstot nākamajā reizē, atkal viss uzrakstīsies jau citādi..
