!Sakārtošana!

Sākšu tā, jo tā skanēja viens no grāmatā izlasīto vēstuļu virsrakstiem.. Un tāpēc, ka sakārtošana ir tas, ko es tagad daru. Vispār sakārtošana prasa plānu, un tā kā parasti mani raksti notiek pilnībā haotiski, šoreiz es izdomāju patiesi pieturēties pie plāna. Varbūt man sanāks. Tas nozīmē - jau sākumā pateikt, par ko būs runa, tā kā garlaicīgā kursa vai cita akadēmiskā darba ievadā. 

(es no sirds atvainojos par šo garlaicīgo rindkopu, apsolu, ka tālāk būs interesantāk, šis bija kārtības uzturēšanas nolūkos)

Vispār, lai kompensētu teksta pārpilnību, es ielikšu bildi. Tā mums arī skolā it kā mācīja. Ka vajag bilžukus! Apmēram tā es skatos uz priekšu un mēģinu saprast, ko un kā iesākt..

Ejam uz priekšu..
Turpmāk es runāšu par  grāmatām, rakstīšanu, sakārtošanu, puķēm un laiku, iespējams, neloģiskā secībā. Un tomēr to visu skaisti sasaistot un apvienojot!
____________
Apsēdos un sapratu, ka, bāc, ir pagājusi puse vasaras. Nav vairs jēgas prātot par to, kur paliek laiks tieši tāpat -  kā rodas nauda? Šie ir divi pilnīgi man mistiski jautājumi. Man vajag sakārtot sevi, domas, istabu.. visu, un tad jau es ticu, ka atnāks gan viens, gan otrs! :)

Ziemeļi. Tur es lasīju "Sargies ziemeļvēja" un laikam nenosargājos, jo esmu veiksmīgi saaukstējusies vasarā! Tā kapitāli! Grāmata sastāvēja tikai no vēstulēm, līdz ar to tā lika padomāt par rakstīšanu. Rakstīšana ir jocīga - tā it kā ir mana mīlestība, bet tai pat laikā rakstīšana  var izraisīt atkarību, problēmas, nesaprašanu.. un citus ārprātus. Un tomēr - pēdējās dienas es rakstīju, rakstīju, rakstīju (ko es solīju iepriekšējos bloga ierakstos) un patiešām uzrakstīju kaut ko 23 lapu (varteikt kursa darba??) apjomā. Stāstu. Labu. (?) Amm, ja godīgi, es nekad neesmu rakstījusi kaut ko tik garu (neakadēmisku), bet man šķiet, ka ir vērts mēģināt. Par akadēmisko penteri man likās, ka nav vērts rakstīt, bet tagad tas ir mazliet atrisinājis sarežģīto jautājumu "kur rodas nauda?" Izrādās, ka nauda var rasties arī labu kursa darbu rezultātā, bet tas vienalga skan mistiski.

Es nekad neesmu rakstījusi naudas dēļ, un tieši šeit slēpjas rakstīšanas burvība. Visa burvība. Jo, saliekot visu prioritārā secībā, algots darbs man ir kaut kur ļoti apakšā. Kamēr tā vēl var dzīvot, es tā arī dzīvošu! Anyways, ja kādam ir vēlme pakavēt kādu vasaras vakaru ar kaut ko, kas saucas "Krievs un tautu meita", jūs vienmēr zināt, kā mani uzmeklēt! Viss privāti. :D

Man grāmatā iepatikās tāds viens skaists teikumiņš vienā no vēstulēm:

"Rakstīšana ir kā skūpstīšanās, tikai bez lūpām. Rakstīt nozīmē skūpstīties prātā." /D.Glatauers/

Sakārtošana man ir tāds ciklisks process, apriņķojums.. pēc laika atkal iestājas bardaks un atkal viss ir jākārto...  kā kalendārā, kurā mēnesis nomaina mēnesi un tad gads gadu.. Es arī dažkārt cenšos saprast, kā tad tās dienas sakrīt ar datumiem? Kāpēc katrai dienai ir cipars? Labi. Patiesībā nevis tieši cipari, bet gan kas cits man patīk kalendāros. Kalendāri taču savā ziņā ir rakstīšanas/lasīšanas pirmsākumi. Tad, kad cilvēkiem vēl nebija avīzes, žurnāli, viņi lasīja kalendārus. Skan dīvaini. Man šķiet, ka arī šo mums stāstīja skolā.

Tad nu lūk - mums pie sienas ir ģimenes kalendārs, kas ir viena no mīļākajām lietām, ko ik pēc gada nomainām pie sienas. Katru mēnesi blakus krāšņām bildēm un datumiem ir arī "vieta tekstam." Tā bija mana atbildība, kuru aizpildīju es. Izlasu jūlija tekstiņu:

Klāt vasaras saulainākais mēnesis! No telpām ārā, pelddrēbes virsū, atvaļinājumā un jūriņā iekšā! Aiziet!

Jap! Tikai kur ir karstā vasara..?  Un, ak šausmas, es šovasar neesmu peldējusi jūrā. Vairākas reizes ezerā, bet ne jūrā.... Tad es saprotu, ka varbūt vienīgā lietiņa, kas nedaudz traucē ir tas, ka vasara ir pārāk vasaRīga. Rīga. Dažreiz no pilsētas aizmukt ir grūti.. Tā ieslodza.

Bet runājot par kalendāriem un aizmukšanu no Rīgas. Kad dārza mājiņā paraudzījos uz sienu, ieraudzīju Mazā prinča kalendāru. Mazo princi, neatminos kad tieši, bet izlasīju samērā nesen (arī kaut kad sen bērnībā), un atklāju tur ārprātīgi daudz skaistus vārdus. Katrā menesī šajā kalendārā "vietā tekstam" ir tieši spilgtākie citāti no grāmatas. Pārlasīju un dikti smaidīju!

Kur mēs esam tagad? Jūlijs: "Man ļoti patīk saulrieti. Paskatīsimies saulrietu.."

Un patiesi.. varbūt jūlijā nemaz nedrīkst no sevis neko daudz prasīt, un no citiem? Varbūt ir jābauda vienkāršība, saule, burvība? Jāļaujas. Var jau būt, ka ar 11 mēnešiem atbildības jau tā ir pilnīgi pietiekami. Es atļaujos mieru.

______________

Man šķiet, ka gan tam, ko es lasu, gan tam, ko es rakstu ir liels sakars ar to, kas notiks. Tā līdz šim ir noticis. Piemēram, ir gadījies tā, ka lasu par Londonu un prātoju par lielpilsētu.. un tad nākamajā gadā sanāk 2 reizes aizbraukt uz Londonu. It kā pat nejauši. Tad, smeļoties iedvesmu, lasīju grāmatu "Iedvesma". Orģināli, ne? Iedvesmu tur neatradu, atradu citur, bet palika prātā tāds vārdiņš kā Aicinājums (calling), kas tur atkārtojās vismaz 5 reizes katrā lapā. Hmm, drīz braukšu uz "Aicinājumu", tā ir vieta un telpa, kurā es patiesi klausīšos, mācīšos un mēģināšu saprast, kas ir rakstīšana. Šī doma mani iepriecina, bet tomēr arī biedē. Dažreiz ir labi pārāk nedomāt par lietām, ko dari. Es piemēram nedomāju daudz, kad rakstu, nezinu, kāpēc tas sanāk tik pašsaprotami vienkārši. Bet varbūt ir vairāk jādomā? Redzēsim. Esmu aicināta! :)

Varētu padomāt, ka es daudz lasu, bet patiesībā tikai retumis. Gribētos vairāk, bet gribētos tik daudz ko.. un tomēr, ja es ieeju grāmatnīcā, ar mani mēdz uzsākt sarunu pārdevējas un piedāvāt dažādas grāmatas. - Vai es izskatos pēc lasītājas? - Man vienmēr ir prātā. Es tikai meklēju.. kaut ko kur laiku pa laikam ienirt. Es nezinu.
Vakar iznācu ārā ar romānu. Bāc, atkal! Jā, es mazlietiņ esmu vīlusies vīriešos, bet tas nav tik svarīgi, tagad es vairs negribu neko. Venēcija uz pirmā vāka mani paķēra. Es gribu, lai savā ziņā šis posms beidzas ar Itāliju. Man tagad prātā ir tās kaimiņvalsts, bet es gribu, lai tam ir kāds sakars ar Itāliju! Par kādu posmu es runāju.. es atklāšu tieši pēc 2 ierakstiem!

JĀ, esmu tiešam saplānojusi arī turpmākos rakstus, dīvaini, ne? Parasti es rakstīju impulsīvi, bet sakārtošana uz mani iedarbojas neželīgi. Bet par to vēlāk.. es domāju, ka man izdosies! :)

Tagad es pilnībā koncentrējos uz tādu lietu kā draudzība :)
______________

Vai esmu pateikusi visu? Laikam. Bet nekas nav bijis par puķēm, ne?
Jā, par puķēm aizmirsu.
Un arī par bildēm..
Tad nu tā.. tā kā Inese ir puķu meitene, tad, protams, vasara ir tas laiks, kad es baudu puķes. Un puķes pat nav vairs vajadzīgas no vīriešiem, jo vasarā to ir tik daudz un par velti! Tā ir tā lieta, kas man patīk laukos - tu ej, uzvedies dīvaini, lēkā,skrien, visiem vienalga, neviena jau nemaz nav. Vari noplūkt smilgu, puķīti, nevienam nav par neko jāatskaitās un nav arī jāprasa atļauja: "Vai es varu noplūkt vienu smilgu?" Tās ir tavas smilgas, tās pieder dabai, tu piederi dabai. Ir skaisti.

Arī puķes pieder dabai, es piederu puķēm - tātad es piederu dabai. Laikam atkal drīkst ievietot Mazo princi.

"Puķes ir vārgas. Viņas ir naivas. Viņas aizsargājas, kā prot. Viņām šķiet, ka ar ērkšķiem viņas ir briesmīgas."

Puķes ir sievietes. Sievietes ir puķes. Jā, tāpēc es sevi mēdzu dēvēt par puķu meiteni. Bet labi, ka ir feminisma ēra, un puķes ir arī stipras! Un jau piekto gadu tieši vasarā top kāda (patiesībā daudz, bet viena īpašā) puķu bilde. Es un puķe. Es - puķe. Ai, skan pavisam mulķīgi, bet tā nu tas ir! :) Tad nu es nolēmu apkopot savu puķu revolūciju. Jo tik jauki!

Interesanti, ka arī šeit, tāpat kā skūpstoties (rakstot), acis ir ciet. Jo būtiskais nav acīm saredzams. Bet vienalga.. es nevienam neieteiktu rakstīt ar acīm ciet, tas varētu būt pat nedroši..

                               Mīļā Margrietiņa                                                   Eksotiskā Orhideja                

Dzīvespriecīgā Gerbera

       Apjukusī un neprognozējamā Astere                                    un maigā Magone


Hahaha puķu vietā var likt arī Inese, un tās tad būtu visas manas dabas. Vispār izklausās pēc princešu vārdiem no sērijas - Salātlapiņa un tā. Šausmas, pati sasmējos! :D

________
Vienīgais, ko es jums vēl varētu novēlēt, sulīgām beigām, ir mīlēt! Sevi, citus, to, kas jūs padara priecīgus un liek aizdegties! Vai arī to, kas otrādi - liek baudīt mieru un aizmirst domāt!
Visu ar sirdi, jāmīl un jāredz ar sirdi, jo būtiskais nav acīm saredzams.

Naivi, jā, jo esmu puķe. LOL, palēnām kļūstu par kaktusu. Esmu dzirdējusi, ka arī tie zied.
Sarkasms is back, saturās! :)

P.S. Būšu atpakaļ ar 2 reportāžām no maniem nākamajiem vasaras piedzīvojumiņiem. Un tad solītais ieraksts! Ka -čau!

7 soļi svaiga gaisa

Otrais solis
Iesoļots Ziemeļzemē, kurā valda karstums
Jo nekam nav jābūt normas robežās
Tā kā man vienmēr ir kārojies, lai saule būtu norma
Tad forši!

Bet vispār, tā kā šobrīd atrodos "atvaļinājumā", kas smieklīgi.. jo no kā? Darba man nav. Brīvprātīgais darbs arī ir darbs. Un izklaide arī ir smaga. Un vēl smagāka ir dzīve.

Bet viegls ir šis jaukais, skaistais, brīvais vasaras gaiss..
7 dienas brīvības, svaiga gaisa, vieglu soļu, ūdens, saules, ogu un mazāk domu, un vairāk vārdu. Un, lūdzu, Inese, pietiek, tev nav jāraksta tik gari teikumi un viss, kas tev ir galvā. Jā, tur ir par daudz, bet jau ir labāk..

Ok, sākšu vēlreiz.
Rakstīt.
Em.

Ir karsta vasara. Iespējams, ka arī prāts ir mazliet pārcepies, bet vispār es gribēju runāt par Jūniju. Kurš pazuda, bet bija burvīgs. Ja tagad dienas skaitu soļos, tad tad es tās skaitīju svārkos.

Es pabeidzu 1.studiju gadu!
Ieguvu daudz citas atbildības!
Atklāju sezou 13.jūnijā!
Pati sevi daudz un mazliet pārsteidzu, un citus!
Paskatījos uz savu rajonu no mazliet vairāk pusēm.
Apēdu pārāk, PĀRĀK daudz Jāņu siera.
Uzzināju, ka alus ir sieviešu dzēriens, bet tas nav tik svarīgi
Svarīgi ir tas, ka es biju darbībā!

Jūliju es baudīšu, kā šīs skaistās, gardās meža zemenes..

2 dāmas te rosās un apkārt kavalieri!
Eh, mums, lūdzu, karieti un mēs gribam būt laimīgas visu dzīvi!

Okej?

Yes, es gribēju kaut ko pateikt un nepateikt tieši neko.
Man kā vienmēr ir izdevies!
Būs sakarīgāk, apsolu!

Elpojiet, un lai tā arī aizraujas mirkļiem!

viss sākas ar A

Ir svētdiena, un tāda sajūta, ka atkal ir jāraksta. Patiesībā smieklīgi, cik maz ir rakstīts, bet iekšā sēž tāds vārdu un sajūtu mākonis, ka, ja vēlreiz vajadzētu kaut ko kursa darba apjomā, tas taptu. Drīz.

Ir svētdiena, un kamēr skola vēl nav pavisam galā, viss notiek termiņos.
Ir Saulgrieži, un kamēr Saule un Pasaule griežas, viss vienkārši notiek.
Man ir bail no apstāšanās.

Nesen pārāk intensīvi domājot par dzīvi, es sapratu, ka "viss sākas ar A un ..." (to vēlāk)
Respektīvi A vietā var likt ļoti daudz dažādas lietas.
Akadēmiskais virziens
Alfabēts
Aicinājums
Atbildība
Alkohols
Atvadas
Alga
Acis
..
un vēl daudz kas cits, protams, tam šobrīd nav nekādas nozīmes, bet tas būs svarīgi mazliet vēlāk.
Šobrīd mani dzīves A gaida visus pārējos burtus, un man šķiet, ka taps stāsts.
"Ines, tev ir jāraksta stāsti" vēl joprojām sēž kaut kur zemapziņā. Hmm, tas bija vienpadsmitajā klasē. Un varbūt arī. Uz pārdzīvojumu pamata taču rakstās labi, ne? Vajag tikai atrast pāris dienas miera.. Un tad sanāks tik jauki kā Renāra Kaupera "Alfabētā".

Neskaitu dienas, bet svārkus. Man ir parādījušies atbalstītāji, un domāju, ka tas būs kāda raksta vērts! :)
Līgo. Jāņi.
Rīga. Lauki.
Nezinu, kur ir labāk, bet galvenais, lai ir miers.
Pie dabas, loģiski, ka ir labāk.
Vēl pāris dienas, Ines, un pirmais studiju gads būs cauri! :)

Viss patiesībā ir diezgan labi.
Baseina sezona atklāta, ezera sezona arī.
Tāpat arī ir kaut kas uzgleznots.
Sāpīgi skaistais pavasaris iedūrās un pazuda, un nekam vairs nav nozīmes.
Tikai tam, kas ir priekšā.
Bet no atmiņām jau neaizbēgsi! Tāpēc jāturpina tās veidot!

Man ir bail apstāties un man ir bail skriet, nesen man par to atgādināja ceļu policisti, kad pārgāju sarkano gaismu. Nav jāskrien!

Neko jau pagaidām es vēl negribu teikt..
Es gribu atpūsties!
Bet nekad - apstāties.

Tad nu lai skaisti svētki! Nezinu, kā sanāks ar vainagu, bet esmu jau tādu sev nodrošinājusi.. hmm, vai arī prātoju par jaunām krāsām savos matos?

-Adios, uz brīdi

Par visu un neko, un atklāti!

Jā! Pie velna, kamēr vēl ir svētdiena - svētā rakstīšanas diena, ir beidzot jāieraksta blogs.
4. mēģinājums, un es ticu, ka man izdosies..

Bet pirms tam.. jums noteikti ir jāuzliek fonā šī dziesma, un tad var arī lasīt tālāk..

Jā. Tieši tā. Vasara ir šeit, un es nezinu, vai kas vairāk par šo dziesmu var aprakstīt šī brīža sajūtas.
Ar sāpīgu prieku es aizmirstu pavasari un visu, kas bijis pirms tā, ha, pavasaris ir tikai mans mīļākais, bet vismīļākais gadalaiks ir tieši, jā, tieši vasara!

27. maijā sākās taureņi, un šoreiz ne tikai Taurenī, bet arī galvā, vēderā.. es nezinu, taureņi ir kā tādas mazas, lidojošas Ineses - krāsaini un dzīvespriecīgi. Es nekad nedrīkstu aizmirst, kas es esmu, jo pamatā es pati sevi padaru laimīgu, un viss, kas man ir dots apkārt. Un tas nekad nav nekas viens. Tad jau tam jābūt kam dikti vērtam, un tas noteikti nebija!

Šī nav nekāda dzīves filosofija. Ir tā, ka esmu atpakaļ savos lielajos dzīves laimes meklējumos. Ir daudz mazas laimītes, un ir labi. Es jūtos atkal novērtēta, atkal laimīga, brīva, smaidīga un Es pēc labākās sirdsapziņas. Nekāda Ego. Es Pasaulei. Apmēram tā, ka atkal drīz gribēsies ņemt rokās otas, lēkt beseinā un aizrautīgi intervēt kādu. JAU RĪT. Es apsolu.


Un tad ar prieku raudzīties kādam acīs. Kādam citam.
Brīnumi mazliet tomēr notiek. Esmu vēl joprojām neizpratnē, par daudz ko, laikam drīz vien vajadzēs rakstīt vēlreiz, lai pati saprastu, ko es gribu pateikt.. bet ir tā.. Es Smaidu. Tas arī svarīgi.

Man dažreiz liekas, ka, ja es būtu ceriņš, tad es būtu ar piecām lapiņām. Jā, tā būtu.


Inese turpina mīt savu dzīves taciņu, kārtējo.
Un viss sākas ar vienu vienīgu lielisku vasaru.
Būs leģendāri.
Tuvāk mērķiem
sapņiem
laimei
realitātei
un dabai
ahh Mīlestībai, protams.
Es mīlu ar plašu sirdi, un brūces - tās jau sadzīst un tikai padara stiprāku!
Ir ģimene, ir draugi, ir tik fantastiski cilvēki, ir bērni un ir ziedoši koki un zemenes, un jūra.

Ēdiet ogas, iedzeriet kādā grūtā vakarā sarkanvīnu un dariet lielus darbus!

30 dienas es staigāju svārkos, aiziet!
Jūnijs, ir, būs labi!
Un sarkasms, būs būs!

- Inese, tā pati, mūžam dzīvespriecīgā

Es gribu lidot kā putns brīvi,
Vienkārši dzīvot un novērtēt dzīvi
Jo katram mums pienākas neliela daļa
No pasaules, kuru mēs mīlam bez gala..

LATINA-LETONA

Dear Ericka,

It’s May 15, Your 19th birthday.

I am sitting in a bus nr.3 - the one that goes from my house to the city center and then to my university, remember? Yes I am sitting here, in Riga, and you are stiting there – in Taipei. Funny that I have been there with you and you have been here with me. It's unique i think, and you know how even more weird it sounds if I add that you are from Honduras. I quite think that together we have the world. I don’t know if we even need all this crazy world because it seems enough to have our wonderful friendship, but no – we need the world because we always go beyond, we are explorers, challenge makers and acceptors and even more – we are artists with a loving soul.. 

I met you in a an elevator. Yes, this story is not a very common one. I remember the day I saw you with a couple of people, you were speaking Spanish, and the only thing that came up into my mind was – hmm Spanish, I know some. And then I said „Hola!” It kind of accepts that everything starts with one word, a simple one and then after a long-long time it appears to change for words „I love you”. Not in spanish, because in spanish that loving words are confusing. Te quiero, te amo? Que? Wo ai ni. 我愛你, Ericka, I will say it the way we both understand it. Es tevi mīlu, it would sound in Latvian. with the long Ī - like RĪGA (in the calm Latvian way haha)

So where the story goes? Yes. First we were just sometimes seeing each other and probably thinking: „That girl is cool!” I remember how  I thought (and still think the same) that you are the most kindhearted person I have ever know. Really. From that moment when you brought a cake for your classmate and became sad afterwards when he rejected it because it was not ok for his nationality/religion or something. I knew that then !and always! you try to do the best for the people. Your intentions come from your heart. Of course for those who deserve it. You have the biggest heart.<3 comment-3--="" nbsp="">

We started to hang out when we both realized: „Well I like art but i don’t really want to visit all that cool art museums alone”. And then it started.. art museums, contemporary art museums (oh yes them!!) amaaazing lol. Coffee and cakes, class breaks, movie nights with the snacks from Honduras (sooo freaakin’ good), out goings, crazy hiking trips, yellow muddy ducks, boyfriend talks, money saving days and money spending days and a lot of laughing laughing laughing. 

High five. Now we have to accept our new boyfriends – universities. Because the human ones use to break our big-loving hearts. But you know its fine, because at least we can admit that if long-distance relationships doesn’t work, then a real long-distance friendship – does. I have this MIKA song  in my head now – we are young, we are strong, we are not looking for where we belong, we are not coll (yes, we are!), we are free and we are running with blood on our knees.Ha lol kidding, actually there is just one song for describing all this. Yes. Bruno Mars – Uptown Funk! With a pink jacket ya!

Ericka you are so important to me that... well I have to tell you the truth.. I actually called to the airport and pushed them to cancel all the flights so you can stay for a day longer. Yeep. And you know – I love your sarcasm. That we can say that kind of  NOT SO KIND things and it’s like – meh cool.
THE MEAN THINGS hahahahaxaxaxaxax

Ericka, it was a pleasure to have you here – in my hometown. Due to the cold winter you felt for the first time, crazy snow in Sweden.. I found these 3 weeks the most warm ones I have ever had during the winter time. Remember London and that the dreams come true.. we have to dream big and reach higher. Its not a cliche, and I don’t mean that dreams always come true – but they make us to think wider, to make things to come true and to love. To truly love.

 

 

I hope that we meet some day soon, if not this summer then the next time! Remember: you are amazing, you are awesome, you should continue painting, writing, making others happy, staying positive, fulfilling every day with your wonderful ideas and smiling about the small things.
BE ERICKA! If I could I would send you tons of Karums, but.. what I wish you is to have a wonderful Birthday, survive this semester, enjoy the sun.. and then – spend a wonderful time in Europe and the place you love and call home. One of the most amazing countries in the world – Honduras. And I don’t say it because I have been there but because the most amazing girl I know comes from there. That country should be amazing.

YOU ARE!

KISSES, LOVE, KARUMS

And greetings from your Latvian family!

I scream ICE CREAM!
Lets keep in touch and keep our crazy craziness on the craziest level ever crazy possible,
HAPPY BIRTHDAY!

 

- Inese

Londona Londonā/problēma problēmā/pavasaris pavasarī. Nezinu, ko tagad darīt..

Jā, apmēram tāds teikums tagad man galviņā.
Nedrīkst jau it kā būt tik gari virsraksti, mums žurnālistikā mācīja, cik drīkst, bet man nekad cipari neturas galvā.. tikai vārdi vārdi vārdi. Bet ne cilvēku vārdi.

It kā vajadzētu turpināt iesākto Londonas atskatu, bet es tikko jau atkal biju Londonā. Londona Londonā.
Tas tagad liekas kaut kā dīvaini.
Nevarēju arī saprast, kā īsti iestājās pavasaris. Ap divām nedēļām es nebiju ārā, un tad, kad izgāju jau bija lieli pumpuri. Bet sajūtas nē. Un nav. Tad es aizbraucu uz pilnīgu pavasari, kur viss bija izplaucis un puķēs klāts. Tas bija tā ļoti ātri, uz īsu mirkli. Kaut kad tad arī karaļu pilī izplauka jauns pumpuriņš. Tad es atbraucu atpakaļ, un pavasaris vēl tikai notika. Kā solis atpakaļ. Viss tā kā zied, sākas skaistums, ir laiks atgriezties dzīvē un darīt dikti daudz lietas, ir aizmirsts par sāpēm, tās ir paciestas.. un BUMS! No rīta es pamostos slima. Pavasara vājums. Maijs. Es tik ļoti gribēju, lai beidzas bold aprīlis ar LIELO BURTU - Aprīlis beidzas, ka aizmirsu.. ka Maijs.. Maijs ir tāds mēnesis, kad pārskrien auksti šermuļi. Un ne jau no aukstuma.. Problēmu pavasaris. Ha, problēmas esot tikai galvās.. bet kāpēc manā galvā nav pavasara? Kāpēc tur augšā kāds sēž un pārbauda manu pavasara pacietības mēru? Kāpēc viņš tā dara? Kāpēc pavasaris tā dara? Kāpēc viņš nav klāt? Laikam ziema nebija pietiekami skarba un atdeva savu devu pavasarim.. tad atgriežamies ziemā.. Londonziemā

Es alkstu pēc vasaras.. es alkstu pēc labsajūtas (fiziskas)
Es alkstu pēc motivācijas un spēka.
Man ir entuziasms - par tām lietām, kuras manī vēl deg, citādi būtu pavisam bēdīgi, es pastāstīšu nākamajā (kaut kad maijā) ierakstā, bet tagad.. tagad lai ir Londona. Īsumā. Jocīgi, ka šobrīd šķiet, ka Londona ir tālāk par Ķīnu. Nez.

Tieši pirms 3 mēnešiem es devos šajā superjautrajā braucienā. Ak šausmiņa, arī Ericka ir tik tālu. Kā tā?

I LAV LONDON PART 3 - 3 more lovely days

Ja pirmā diena bija ierašanās sajūsmas pilna, otrā diena bija brīnumu piepildījums, tad pārējās trīs bija harmoniski jaukas. Kad jau pierodi, nomierinies, tad mazliet aiziet ciet, bet vispār jau vienkārši baudi.. Un tieši ar tādiem košiem, Londoniskiem elementiem mēs centāmies padarīt ikdienu krāsaināku. Jā, jo kaut kā krāsas bija jākompensē, trešajā dienā saule pazudās. (fonā Cleo)

Diena 3 

Dodamies uz pilsētu satikt Santu, bet pa ceļam, kā jau parasti, priecē šitādas mājiņas un vietiņas, piemēram, Šekspīra restorāns, kas pēc iepriekšējās dienas lugas rada skaistas sajūtas..

 Viens no Erickas must do bija noskatīties Changing the Guard jeb - kā man patīk teikt - redzēt lielās cepures! Cilvēku bija tik daudz, ka aiz tā pūļa (mazai esot) labi ja tikai cepures arī varēja redzēt. Ziemas sezonā maiņas notiek retāk, cilvēki ir traki. Kad viņu ir tik daudz, es mēdzu aizmirst, ko es atnācu skatīties. Arī Buckingham palace nofotografēt bija mazliet problemātiski (bet pirms pāris dienām man tas izdevās īpaši skaisti :)))

 Bet bija gan tā vērts, lai Ericka tiktu pie jauniem, smaidīgiem draudziņiem! :)

 Un mazliet pat pie māju sajūtas Londonā! :) Hondurasa!

 Mūsu nākamais mērķis..
Tā..  kopš es biju Londonā pirmo reizi un vēlāk taisīju ar Tomu projektu par laika zonām.. amm un noskatījos to In Time filmiņu, mans sapnītis bija aizbraukt uz Greenwich. Tā kā sapņi mēdz piepildīties, mēs devāmies turp.. nokļūšana visnotaļ bija smieklīga. Mēs izstaigājām visas mazās Greenwichas ieliņas, lai atrastu kaut ko tik lielu kā observatorija vai milzīgs parks un muzejs. Atradām... bet ne tikai to.. pirms tam mēs atradām burvīgu grāmatu veikalu, kur pie lieliskām grāmatām var tikt par vienu mārciņu (arī pie maģiskām - tas lai paliek pie manis).. ja vien bagāža Ryanair būtu lielāka, es papildinātu bibliotēku ar pasaulē biezāko grāmatu par Itāliju. Bet nekas. Turpat arī apskatījām vintage-retro tirdziņu, kurā es nopirku Tomam Iron Maiden (\m/) albumu, nav ne jausmas kuru, bet tad, kad es viņam to iedevu.. to prieka reakciju es nekad mūžā nespēšu aizmirst! :)

 atradām lielo zaļo
parku

 pulkstenis .. un sāk pukstēt arī mana sirsniņa

 ar Santu padarām dienu saulaināku. Bija tik jauki tevi satikt! :)

 Jo maisiņš nevajag, un grāmatas var visu dienu staipīt līdzi

 Un observatorijaaa jaaa jaaaa
Point 0.
Laika nav un nebūs
laiks ir apstājies

ir tikai haoss

man sanāca

tik tak?

 Observatorija ir jauka. Te noderētu astronomijas skolotāja. Stundas par laika skaitīšanu bija manas mīļākās. Man tikai tāpat netapa ļoti skaidrs par tām liekajām četrām minūtēm un citiem brīnumiem. Laiks skrien un tam nav kāju. Tad jau tas lido. Vai lēkā kā es nupat nesen.

 ***

 Nepaēst Subway nevar! Jā. One way - Subway. Ekonomiskās dienas, kopš es pieminēju mūsu pirmās jaukās vakariņas, mēs tiešām pārtikām no maizītēm. Yes. Visa nauda aiziet transportā, tāda tā Londona!

 ma girls

 Vakara noslēgumā aizlavījāmies uz hipsterīgo Camden Town. Meh. Mēs ar Ericku esam bijušas Taivānais night-marketos, un šis vairs neliekas nekas īpašs. Bet ir hipsterīgi, nav tik aziātiski. Jānopērk tēja!

 Samīļojam sunīti un ejam gulēt?

Nekā ne. Vakarā devāmies uz klubu/bāru Purple Turtle, kur skanēja lieliska, roķīga mūzika, bija interesanti un dīvaini cilvēki, bet pats galvenais - es satiku Giadu no Veronas. Tas bija superjauki, pēc vairāk kā 2 gadiem viņu atkal satikt. Super! :)
Un izbaudījām takša priekus. dārgus takša priekus. vau!

Diena 4

Šī bija visstaigājamākā diena, ko vien varējām iedomāties.  Un ne tikai tāpēc, ka mums sāka beigties transporta nauda. Tāpēc, ka mums sāka iet ciet, jā. Pazuda ne tikai attāluma, bet arī laika izjūta. Laikam vainīga Greenwicha.

Šī ir mūsu plānotā muzeju diena! Ieplānojām par daudz.. vēl pie tam diena bija pārāk skaistisaulaina priekš muzejiem, bet mēs - pārāk izklaidīgas! Jāpiebilst, ka superforši ir tas, ka Londonā muzeji ir bezmaksas, vismaz lielākā daļa. Bet tā kā līdz tiem ir jātiek ar transportu, tad atkal sanāk dārgi.. mēs izvēlamies kājas!

 Science museum - check!

 Erickai saldējuma prieki!

 Kaut kādā brīdī mēs pārāk ilgi mīlējām kokus un illuminati mums atņēma laiku

 Tad es sajutos kā karaliene un ieraudzīju PAVASARI. Pirmo Pavasari. Pirmos Sniegpulkstenīšus. Ilgi arī skaidroju Erickai, kas ir Sniegpulkstenīši un kāpēc mums tas ir tik svarīgi! :)

 saule un baltas, skaistas mājas ir viena no tām lieliskajām kombinācijām!

 Nothing Hill un Portobello market - done, ļoti skaista vieta!

 Manas mīļākās durvis <3 p="">

 Jap.. un tad mēs pavisam veiksmīgi nokavējām Brendu un reklamas muzeju. Eh, šis man ir jāpatur prātā, šeit ir jāatgriežas!

 Tad mēs atskārtām, ka arī mākslas galerija drīz vērsies ciet un .. tas tik bija skrējiens! Mēs paspējām. Trafalgar laukums mani pārsteidza līdz nepazīšanai. Kad pirmo reizi to ieraudzīju, sniga un bija tik draņķīgi laikapstākļi, ka es to bildi bez nodoma būt stilīgai uztaisīju melnbaltu. Tagad laukums pavērās pilnā krāšņumā, skaistā pustumsā. Bet to pēc tam.. Skrienam uz National Gallery, Otrā reize šeit, un patiesībā arī otrais skrējiens gar gleznām. Es gan neesmu ilgs gleznu baudītājs un mani tik ļoti neuzrunā Van Gogs un Monet, bet.. tur ir viena mana mīlestībiņa - telpa, kurā visas gleznas ir ar Venēciju. Ak, pasaulīt, es mīlu to telpu..

 National Gallery - done! Eh, Šerloka muzejs man atkal neizdevās (nevienā no 3 reizem, trešajā es pat nemēģināju) bet skaisti, skaisti bija!

 Ar mākslu nepaēdīsi tāpēc ieturējām otrās šī brauciena laikā bagātīgās vakariņas. Tāpat kā pirmās , arī pēdējās greznās vakariņas! Aizgājām līdz Piccadilly, Londonas acītei.. un sapratām, ka mūsu vilciens nekursē.. oh well, ejam ar kājām? Tāpat kā pirmajā dienā to trako gabalu? Davai!

Lol.. un tā mēs aizgājām. Mums gāja arī ciet, Daina arī bija izbrīnīta, kad atnācām, dziedājām daudz Uptown Funk.. un pēc tam es vēl nolēmu pastaigāties ar suni. Kāpēc ne? Maksimālisms, draugi! 

Day 5

 Mājupceļš. Un Inese ar Ericku izmanto savu pēdejo rītu Londonā. Mums katrai ir viena vēlmīte.

Erickas vēlmīte: vēlreiz aizbraukt pie Bena, atvadīties, aplūkot to skaistu dienasgaismā un uztaisīt superforšu profila bildi. Aiziet!
Mēs tēlojām, ka ir silti.. bet patiesībā apmēram šādi. Es maziņš eskimosiņš. Fotosešen it is!

 Šis ir baigais joks. CHILL. CHURCHILL

Ineses vēlmīte: Tower Bridge. Un viss. Man tas jāredz liels, tuvu un skaists.

 jā..

 tūlīt jau būs..

 vēl tikai nedaudz..

 uun...

 Jā, mans skaistulis. Visu laiku mīļākais tilts. Nezinu kāpēc. Tik skaists taču!

 Uz šādas nots varētu arī beigt, vai ne?

Ak nēe.. man ir vēl viena Londona. To atstāšu nākamajam ierakstam.
Arī dažas pārdomas.
Tagad mazliet vairāk zinu, ko darīt.
Bloga rakstīšana palīdz sakārtot domas..
Es tikai vēlētos, lai kursa darbs rakstītos tik pat raiti kā visas šīs rindas.
Es vēlos
veselību
mīlestību
pavasarvasaru un vasaru
un manu mīļoto vīrieti, kuram ir beigusies gan politika, gan hokejs.. es negribu izklausīties savtīga, bet tas ir mūsu abu interesēs. Oponēt aizliegts.

-Inese