Have yourself a Merry little Christmas

Ziemassvētkiem nav jābūt lieliem un grandioziem, ar piecmetrīgām eglēm un dāvanu kalniem. Ziemassvētkiem ir jābūt maziem, skaistiem un priecīgiem, ar ģimeni, piparkūkām, smaidiem un bērniem, kas līksmi skraida apkārt. Visas Ziemassvētku eglītes ir vienlīdz lieliskas, un nekādu, nekādu un vēlreiz - pilnīgi nekādu - robežu nav mīlestībai. No tās var uztaisīt visu. 

Dot. Tas mazais vārdiņš.

Novēlu tev mazus, priecīgus svētkus! Mazus, jo tikai svarīgākajam tur ir vieta! :)

22. decembris

Beidzot uzsniga sniegs.
Tas it kā ir iemesls uzrakstīt.
Vēl arī tas, ka nemanot ir aizskrējušas visas adventes.
Sniegs ir.. uz kādu pusstundu, un jau atkal nav. Viss šķiet tāds auksts, bet tomēr neziemīgs, un gribas klusi zviedru akcentā bļaut "slāpšs" . Bet pabļaut es nevaru. Balstiņa ir ciet, un manā kaklā dzīvo sniegavīrs. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Nē, es neslimoju, esmu tikai saelpojusies ziemeļvēju.. nu.. jau kādus 3 mēnešus hihi. Laikam tā ir zīme, ka beidzot ir jāpaliek mājās un kaut kas ar sevi jādara. Nekas. Vismaz vienu dienu. Kā gan tas ir?
Ziemassvētkos vienmēr gribas mazliet pabūt vienai mājās, bet es patiešām neatceros pēdējo reizi, kad es būtu vienkārši nosēdējusi mājās. Vienu dienu pirms Ziemassvētkiem tas taču ir ļauts?

Pēdējā laikā es nedzīvoju īsti mājās.
Es dzīvoju Ziemassvētku tirdziņā. Vismaz līdz šai dienai, un tas bija dikti skaisti. Ziemassvētku sajūtas tur varēja noķert dubultā, un es biju gatava dot visiem, kam vien tās trūkst. Bet tā sajūta, lai arī ir, nav tā īstā. Man ir tāda sajūta - ne līdz galam īstā. Un tomēr..  Dominas Ziemassvētku tirdziņā var gūt burvīgas sajūtas. Pavadot tajā 11h , kļūsti kā nozombēts ar Ziemassvētku dziesmām, kas skan uz apli, un paspēj parunāties ar visiem kaimiņu tirgotājiem, un 39438 pircējiem. Dzirdi visu ko. Ir skaisti runāt ar māksliniekiem. Ar cilvēkiem, kas savām rociņām visādus brīnumus sataisījuši. Šogad tirdziņš ir burvīgs. Ja man samaksātu jau tagad, es visu naudu notriektu tirdziņā, sapērkot visiem dāvanas. Es esmu jau ilgstošā atkarībā no dāvināšanas Ziemassvētkos, vispār Ziemassvētkiem. Bet šogad man tas neliekas vairs tik svarīgi. Došanas priekam ir liela nozīme, bet vai tā var būt, ka nogurums un disharmonija sevī to spēj pārspēt?
Mazliet. Es zinu, ka ir daudzas lietas, ko es dzīvē šobrīd nedaru īsti pareizi.  Tās arī gribu mainīt. Janvāra sākums taču ir lielisks brīdis, ne?
Eh, tirdziņ, tu atņēmi man daudz laika, bet bija tik jauki. Tu atņēmi man visas brīvdienas, bet, ko gan labāku tajās dienās var darīt, ja ne, novēlot gaišu adventi pircējam, izdzirdēt atbildi: "Mēs jau vairāk tādi pagāni, bet paldies". Dažreiz ar cilvēkiem kopā smejies, bet dažreiz vispār nesaproti. "Dažreiz gribas, lai visi cilvēki vienkārši pazūd, " vienreiz teica Alex, un es viņu laikam saprotu.
Drīz būs ciemiņi. Jauki, jauki. Bet vēl jaukāk  būtu, ja paralēli ciemiņiem nebūtu sesijas.
Ciemiņi. Jā, 22. decembris man laikam vienmēr saistīsies ar Ilzi. Viņa vienmēr bija rezervējusi Adventes kalendāra šokolādīti tieši šajā datumā. Hihi, tā tas nu bija.

23. decembris

Rīt jau ir Ziemassvētki, un es sēžu te ar tējām un domāju par labu veselību. Vai dieniņ, neko man citu taču Ziemssvētkos nevajag!
 Nu,labi, neatteiktos arī no molberta un datorpeles.

Esmu mazliet nogurusi arī no svētkiem. Skan jau jocīgi, bet tā arī ir kā tajā Prāta Vētras dziesmā, ka "tā nogurt var tikai no svētkiem!" Te nu es apzinos vēl vienu skaistu studentu dzīves elementu - lieliskas balles. Baigais, baigais prieciņš par mūsu Risebas balli - tiešām lieliska, tad arī aizčāpojām līdz RSU ballei, neaizmirsām arī par veco, labo Kultūreni, eh, un laikam šim gadam pietiks.
Vēl ir jāatstāj spēki arī Ziemassvētkiem! Šogad tie būs atkal mazliet citādāki - Kuldīgā! Bet, lai arī kur, galvenais, ka ar mīļajiem!

Parasti decembrī ir tāda kā pabeigtības sajūta, jo ir saņemta liecība un var pārgalvīgi mesties iekšā brīvlaikā. Sesija gan laikam nav tas skaistākais studentu dzīves elements. Kad tā būs pievarēta, es beidzot uzrakstīšu par studijām! :)

Bet tagad. Ko tagad? Es prātoju par pēdējiem Ziemassvētku gaišajiem nieciņiem, kas jāpadara. Jocīga sajūta pēdējā dienā - negribas neko. Nu lūk arī sekas manai lieliskajai aizņemtībai. Degunsalvetes visapkārt, grāmata "Iedvesma".. un kaut kādas labākas domas! Būs labi!

Vēlreiz gaišus, vēlreiz mīļus, vēlreiz priecīgus un mazus Jums visiem Ziemasvētkiņus! :)
Es neko diži jaunu par Ziemīšiem nevaru uzrakstīt. Es to vienreiz izdarīju tik meistarīgi, ka jākopē vien atkal iekšā būs (šajā blogā tas laikam vēl nav bijis), un patiešām - kopš tā laika manas domas nemaz nav mainījušās! :)

Un vēl - lūdzu, lūdzu, lūdzu vajag normālu sniegu!!! :)

Pirms Ziemassvētkiem

Ir Ziemassvētki, un tas ir kas vairāk par izrotātu eglīti, dāvanām zem tās un piparkūku smaržu. Ko tu sagaidi no Ziemassvētkiem? Parasti cilvēki cer sagaidīt ko īpašu, bet diemžēl lielākā daļa nemaz nezina, kas īsti ir jāgaida. Vai brīnums? Neviens jau nemaz to nav redzējis, un diez vai tas varētu pats tā vienkārši atnākt... taču būtu arī muļķīgi apgalvot, ka brīnumu nav.
Pasaulē ir pārāk daudz neaptveramu lietu, lai mēs tās vispār varētu aptvert. Un skaistākās lietas jau nemaz nav lietas. Ja kāds jums pajautātu, kas ir mīlestība, ko jūs atbildētu? Katrs mīl ko citu - kāds norādītu uz savu ģimeni, kāds uz savu otro pusīti, kāds uz sev tuvu draugu, kāds uz sevi, kāds uz lielu šokolādes torti, bet visticamāk iestātos apjukums, jo mēs taču mīlam pārāk daudz ko! Un tas jau nemaz nav slikti, tas ir burvīgi! Mīlestība ir gluži kā brīnums, tātad brīnumi nenāk - mēs tos radām un sajūtam paši. 

Jāsāk ar mazumiņu, jo viss arī sākas ar to. Ja nebūtu mazu lietu, nebūtu arī lielu - saliekot kopā mazo, mēs iegūstam lielo. Mazi otas triepieni veido zīmējumu, katra sniegpārsliņa veido sniega kupenu, katrs cilvēks veido pasauli. Jā, cilvēks ir niecība, un mēs visi esam cilvēki. Bet atliek salikt cilvēkus kopā un, brīnums, mēs esam jau daudz! Neviens taču negribētu būt viens Ziemassvētkos kā Kevins, un vispār.. neviens taču negribētu būt viens nekad. Pat tad, kad ir nežēlīgas dusmas uz visu pasauli, ir labāk, ja kāds ir blakus, jo vientulība, ziniet, nav laba kompānija.         
Varbūt tad, pirmkārt, būtu jāsaprot, ka brīnums jau vien ir tas, ka mums apkārt ir cilvēki - pareizie cilvēki un ka tu esi sev pats tāds, kāds tu esi. Un tad jau pārējam vairs nav lielas nozīmes. Protams, vēl noskaņa, bet arī to galvenokārt mēs spējam radīt sev paši, nevis lampiņas Ziemassvētku eglītē. Pārējais tikai pastiprina sajūtu, tas arī viss. Galu galā, tikai Ziemassvētkos piparkūkas ir tik garšīgas, kaut arī to garša nemainās jebkurā gada laikā.
Un visbeidzot.. pajautā sev, ko tu vēlētos saņemt Ziemassvētkos? Šis ir īstais laiks, lai apzinātos, ko vari dot, nevis ko tu gribi, jo patiesībā, kamēr tu kāro pēc jaunas mašīnas, tev vajag ko citu, kas maksā daudz lētāk - kas patiesībā nemaksā neko. Vislabākā dāvana jau nemaz nav dāvana, bet gan attieksme un mīļums, ar kuru tā dāvāta. Mīlestība ir labākā dāvana. Smaids ir skaistākā kosmētika. Čuksti ir skaļākie vārdi. Prieks ir labākā sajūta. Un brīnums ir... Kas ir brīnums? Es nezinu, bet ne vienmēr vajag zināt, lai saprastu. Pieņemsim, ka brīnums ir zvaigzne. Mēs visi šodien esam zvaigznes. Un, paskat tik, cik debesis šodien zvaigznēm pilnas!

______

DE 1st

1. decembris
- sēžu uz dīvāna lielās, pūkainās čībās, bet vienalga kājas ir aukstas, ir iedegta Adventes vainaga pirmā - cerības svecīte, uz palodzes stāv piparmētru tējiņa, kaut kur uz dīvāna mētājas mandarīnu mizas, pa malām izmētāti studiju materiāli un pieraksti (to visu pavada harmoniska Frenka Sinatras hitu izlase),  un vispār- baigais decembris - ir īstais!!! -

***

es turpinu vakardienas Adventi, jo sveces deg lēni un skaisti, un decembris iezīmē tādu jauku un mierīgu noskaņu
par to liecina viss - mazliet sniega, mazliet ļoti auksti un tik tumšs, ka gribas gaismiņu, gribas siltumiņu, gribas segā ietīties, grāmatas lasīt un gaidīt Ziemassvētkus
tagad nav nekā svarīgāka par Ziemassvētku gaidīšanu. NEKĀ

varu sevi uzskatīt par pieaugušu cilvēku, bet nē, še tev - decembrī ir kaut kas no tās astoņgadīgās Ineses. Jo arī 19 gados vajag Adventes kalendāru, vispār jau nevajag, es visiem teicu, ka NEVAJAG, bet ir man veseli divi.. laikam, ka vajag gan ..

Adventes kalendāri ir jaukākie kalendāri pasaulē, ā nē - otrie jaukākie.. jo jaukākais ir tas Ģimenes kalendārs, kas ik gadu jauns tiek pielikts pie sienas. Tas ir tik mīļš.

Vēl arī Tomam ir mīļš jo mīļš, gigantisks Adventes kalendārs no manis
Es nevaru izturēt, ka nevaru būt katru dienu blakus
Muļķīgi jau, bet man tas ir tik grūti
Sasodītā akadēmiskā dzīve, tā atņem man mīlestību
Tik jocīgi ir būt it kā tepat, bet justies tik tālu. eh
Kam tagad viegli?

Jap, es beidzot runāju par sevi un notikumiem. Laikam jau gada izskaņā tas viss beidzot laužas ārā. Man ilgi un dikti neko nevienam konkrēti par sevi negribējās stāstīt. Neko. Nevienam. Pat blogam ne. Es vienkārši pati nezinu..

Un tagad, jā, tagad sirds lec ārā, un, pie velna, tas viss ir tevis dēļ, "Decembri"

Gribējās, ziniet, aizvadīt novembra beigas ar kārtīgu blīkšķi. Bet ziniet kā sanāca -   tikai mazliet kā brīnumsvecīte iemirdzējās. Atkal paliku savā siltajā midzenī kā sēne. Haha, tā nu ir, esmu 0 ballīšu zvērs, 19 gadus veca, nevis jauna. Kaut kā tā.
A ko, ja labi? Uzreiz prātā mūsu sēņu būšana ar Lauru. heh  Es esmu es. Kaut kā tā sevi nepārtraukti šajā dzīvē jāmeklē.. Nekad neesmu atradusi sevi kaut kur Vecrīgā mētājamies. Fhuu un paaldies , ka tā!

Ko es daru?
Nu īsumā
tamm..
* Es studēju, es mēģinu saprast komunikāciju, un man gribas intervēt cilvēkus
* Es mazliet sāku saprast datorgrafiku (beidzot), dažreiz es spēlējos un nesaprotu, ko daru. Re:

* Es cenšos būt vesela, reāli kādu mēnesi mocījos ar Ķīnas sekām, tāpēc atkrīt jebkāda veida baseins
* Tad es visu laiku saku, ka sākšu diētu, bet kā sāku, tā beidzu. Tagad es sāku pirmssvētku gavēni. :D
* Pēc gara pārtraukuma uzrakstīju kaut kādu dzeju
* Es meklēju iespējas, es loooti mēģinu saņemties, nu ir kā ir
* Staigājos, tas nomierina. Nav vēl tik traki auksti. Ir gan!!!
* Es turpinu būt radoša, kaut kādā mērā
* Es izlasīju Jelgavu94
* Es nezinu, ko es daru, diezgan bieži
* Man patīk, ko es daru, pārsvarā
* Es mēģinu piepildīt tukšumu, kas nāk pēc visa pārbagātības
* Es jau tūlīt aizmirsīšu novembri, tikai atcerēšos, ka tas ir skaists mēnesis pats par sevi, lai kas arī bijis
* Es esmu maksimāli emocionāla (no šī jau sen nevaru tikt vaļā)
* Ķīna ir kas nereāls, ne? Kad tas bija? Tikko un sen?
* Es gribu aiziet uz tiem prozas pasākumiem un kaut kādām izstādēm. Iedvesmai
* Es no piektdienas sākšu strādāt. Aizņemtība būs. Nu tā kaut kā.

Es nezinu. Decembrī es plānoju vienkārši priecāties. Par visu un neko.
Noskaņa. Tā tik skaista! Nepazaudēt vismaz to!

Nepazaudējiet nozīmi

pirmais un pēdējais - izbaudiet!

november: forget and remember

Uzsniga pirmais sniegs..

Ziniet, es prātoju, ka pēdējos divus gadus līdz ar pirmo sniegu es atgriezos atpakaļ, taču šogad gan manu atgriešanos nepavadīja ne krītošas sniegpārslas, ne vilinošas kupenas. Bet..
Tad es sapratu, ka tieši tajā dienā, kad uzsniga pirmais sniegs, es pa īstam atkal atgriezos. Nu te un vispār, garīgi, fiziski un visādi citādi.. Inese, tā tur, priecīgā, mierīgā, darošā, mīlošā, mākslinieciskā, tāda, kāda es sev pašai patīku.. tāda nu es esmu atpakaļ. Kas tad bija noticis? Es nezinu, bet pēc atgriešanās es it kā sastingu, kā iemesta ar seju sniegā nē, bet ikdienā, kas pat nelikās īsti kā ikdiena. Es vispār vairs nezināju, kas ir ikdiena: kas man jādara, kā jādara, vai vispār jādara? Tad es jutos mazliet viena, tad mazliet skumja, tad mazliet pelēka .. rudens, kad tas iet uz beigām, tad tā mēdz notikt. Tad vēl janvārī un februārī, bet es ceru, ka nē. Nē, nē, nē. Viss ir un būs forši.

Hmm, kas gan man palīdzēja atgriezties? Patiesībā rakstīšana. Kad man apnika vienai skumt, es sāku rakstīt. Kaut ko pavisam vienkāršu. It kā neko. Ziniet kā, es sen nebiju domājusi par to, ko darīt, jo man visu laiku bija ko. Es pārgāju no pilnīgi intensīva režīma (kur iespaidu ir ārptātā daudz.. nu.. tad, kad visa ir par daudz) .. tādā kā pilnīgā tukšumā. Hmm.. tad es sapratu, ka, lai kaut kas notiktu, ir kaut kas jādara. Jāaizpilda tukšums. Un tad vēl jāsmaida  un jāpasakās par parastām ikdienas lietiņām. Par mazumiņiem. Tad, protams, aizkustinošie mūsu Republikas svētki un tad citas Republikas (OneRepublic) koncerts Arēnā, jā, arī dikti sirsnīgs. Un tad nu, tad nu tā vienkāršā, lieliskā sajūta, ko atstāj novembris. Viens dikti dīvains mēnesis, tad nu arī mazliet par to, te - zemāk. Par to mirkli, kad vienlaicīgi ir gan silti, gan auksti. Un nekā - normāli - tā mēs sakām.
Tiekamies vēl mazlietiņ pirms adventes..

Novembris

Iemirdzēties, pasmaidīt un nosalt.

Vai tas nav novembris, kad iemirdzas viss? Rīga staro,tiek aizdegtas sveces, lukturi un lāpas spīd tumsā, kura iestājas jau četros pēcpusdienā, un iemirdzas arī acis, latvieša acis - baltā gaismā - un sirds - karmīnsarkanā. Es nezinu, vai gaismai vispār piemīt kāda krāsa, varbūt pat visas. Es tikai zinu, ka tāds kolorīts spēj apgaismot gluži kā mīlestība, kad paliekam akli. Ne jau neredzam, bet gan sajūtam tikai skaisto - redzam ar sirdi. Tā izskatās novembris. Un varbūt kāds sacīs, ka novembris ir tumšs un pavisam drūms, un varbūt tā arī ir. To zina visi, bet vai to kāds redz? Vai cilvēki gadījumā novembrī gluži kā bērnībā nestaigā aizvērtām acīm,meklējot kādu, kas paslēpies? Arī tagad zemapziņā kāds saka priekšā -  silts vai auksts - un laikam tikai mēs pazīstam gan vienu, gan otru, pat abus reizē. Tikai mēs zinām, ka aukstums var būt silts. Ka siltums ir jāmekē pie kāda. Novembrī paliek auksti un silti vienlaicīgi. Liekas, ka kāds, kas paslēpies, sitot plaukstas mūs mudina atrast pareizo ceļu, kuru zinām pat aizvērtām acīm. Tās nav plaukstas, tie ir sirdspuksti. Mēs tos sajūtam, atveram acis un pēkšņi paliek gaišs. Mēs atrodam sevī novembri. Man šķiet, ka tā mēs rodam gan siltumu sirdī, gan mirdzumu acīs. Man šķiet, ka tādu vienmēr atnes tieši novembris. Visai Latvijai un vienlaicīgi. Viss iemirdzas.

 Vai gadījumā tas nav novembris, kad paliek skumji? Vai arī no skumjām līdz priekam tāpat kā no smiekliem līdz asarām vien solis? Cilvēks, iekāpis novembrī, sāk smaidīt. Vai jums nav tāda sajūta, it kā, ejot pa ielu novemrbī, katrs solis paliktu arvien svarīgāks? Ik solis, kuru liekam uz Savas zemes, iedveš prieku un gūst nozīmi. Man dažreiz šķiet, ka, aizejot līdz Brīvības piemineklim, es nevaru uz mirkli neapstāties. Vai esmu atnākusi? Man šķiet, ka Milda tur augšā smaida, es īsti neredzu,bet es zinu, ka viņa smaida. Es zinu, ka viņa varbūt nedrīkst, tāpat kā tie sargi, kas stāv līdzās, bet viņi taču arī smaida! Arī trīs zvaigznes tur augšā iemirdzas zem miljardiem citu. Jocīgi, ka mēs, latvieši, dažreiz smaidām tikai prātos. Vai mums bail, ka kāds redzēs, vai mēs negribam, ka kāds zina, ka mēs smaidām, vai mēs nevēlamies kļūt aizdomīgi? Novembrī neviens ielās īsti nesmaida, novembris patiesībā ir ļoti smags. Bet tieši tāpēc, ka tagad ir vieglāk, cilvēki nopūšas un pasmaida. Tikai prātā. Dažreiz mēs smaidām tumsā, lai neviens to īsti neredzētu. Piemēram, skatoties uzguņošanu, kas ir grandiozākais gaismas uzliesmojums visā novembrī, mēs atklājamies brīnumā un smaidā. Es nezinu, man šķiet, ka tas ir labi, ka tagad vienīgais, kas šeit sprāgst, ir pirotehnika. Tā ir krāsaina, spoža un visbiežāk nekaitē nevienam. Svētki. Tas ir labs mēnesis. Visi kaut reizi pasmaida. Kaut vienu reizi pa īstam.

Vai tas nav novembris, kad sāk palikt auksti? Rudens saka ardievas. Es dažreiz sajūtu,  kā saltajam gaisam apņemot ķermeni, salst manu roku pirksti un deguns. Man šķiet, ka deguns pat paliek tik sarkans kā Latvijas karogs, bet varbūt, ka tā ir kāda neapzināta patriotisma izpausme. Es nezinu, bet novembrī nosalt - tas ir normāli. Novembrī cilvēki staigā ātri, bet daudz. Viņi tā dara, jo zina, ka pēc tam būs vēl aukstāk. Cilvēki staigā tik ilgi, līdz viņu deguni paliek sarkani un roku pirksti ir nosaluši. Sabiedriskajā transportā cilvēki sasilst un kļūst viens otram tuvāki. Es nezinu, kāpēc cilvēku novembrī sabiedriskajā transportā paliek tik daudz. Varbūt visi sakāpj iekšā, lai aizbrauktu līdz Brīvības piemineklim? Svētkos transports ir bez maksas, bet kādam tas tāds ir katru dienu. Bet viņi bieži vien nemaz nebrauc līdz Brīvības piemineklim,vai arī tik tālu vienkārši netiek. Varbūt arī viņi ko meklē, un iekšējā balss viņiem čukst – silts vai auksts. Cilvēki vispār neko nesaka. Nerunā. Visi domā. Es domāju, ka tam ir kāds sakars ar novembri. Cilvēki novembrī domā vairāk nekā parasti. Ja ne vairāk, tad intensīvāk. Novembris liek domāt. Par izvēlēm un likteni, un pagātni. Dažreiz es jūtu, ka esmu ļoti nogurusi no novembra, jo tas kļūst par manu domubiedru. Tas saka man priekšā, ko domāt. Tas saka man – silts vai auksts.

2 Ķīnas/Part2

Pavisam viegli ir sadalīt ceļojumu divās daļās arī tāpēc, ka tas laiks, ko mēs pavadījām Pekinā un tas, ko pavadījām Kunmingā, ir kā divi pilnīgi nesaistīti periodi. Es nezinu, kāpēc, bet tad, kad es sēžot pēdējā dienā Kunmigā ieraudzīju Debesu tempļa bildi, man likās, ka tas ir noticis pirms vairākiem mēnešiem. It kā es tiešām šobrīd būtu jau 2015. gada pavasarī. It kā Kunminga būtu kaut kas pavisam citāds un izolēts. Un varbūt tā arī bija.

____
Maza atkāpīte, aizmirsu pieminēt, ka Pekinā pēdējā dienā apmeklējām arī Kofūcija institūtu, kurā notika dažādas aktivitātes. Te mazs bilžuks. Beidzot ķīnieši ir iemācījušies attēlot Latvijas karogu tā īstajās krāsās!
________

Pavasara pilsēta!

 Ķīniešu tilta atklāšana

 Šis bija ļoti skaists notikums. Kampusā ir sastādīti koki - katrai valstij savs, tā kā Latvija jau piedalījās pagājušajā gadā,tad mēs rūpīgi aplaistījām un apkopām savu Latvijas koku, pieliekot klāt šī gada šiltīti. Un te arī esam mēs visi! :))

Šeit es uzsāku karu. Man tik ārprātīgi bija apnikuši tie visi fotogrāfi, un dažreiz viņi tiešām palika bezkaunīgi, ka es sāku fotogrāfēt viņus pretī. Ha

Tad sākās arī jaunas draudzības un banānu joki. Ha, ironiski, ja sākumā domāju, ka praktizēšu ķīniešu valodu, vai vismaz angļu, tad rezultātā lielāko daļu laika es norunāju krieviski. Jap mūsu "krievu kompānija", jo patiesība jau tie nemaz nebija krievi, bet gan pārsvarā ukraiņi, baltkrievi,azerbaidžāņi, gruzīņi.. patiesībā man pirmo reizi bija gadījies būt tieši šādā kompānijā, parasti es kaut kā aizslīdu pie espanol cilvēkiem. :D

 Hihi mūsu spirit meitene!

Jāsaka, ka konkursa drudzi varēja sajust jau pirmajā dienā. Pret mums izturējās dikti strikti, katrai grupai iedalīja volountieri jeb brīvprātīgo, kas mūs kontrolēja, bija jāatskaitās par katru soli ārpus robežām un apkārt mūsu viesnīcai soļoja menti, kas neļāva nekur izbēgt. Hehe, protams, ka tas mūs neatturēja no izmukšanas, kad jutāmies tā it kā apzagtu banku vai vismaz kā kādā datorspēlē, bet tas spiediens, šī nebrīvības sajūta ārprātīgi nomāca. Man dažreiz likās, ka palieku agresīva un nikna, jo mēs bijām cietumā! Labākajā cietumā pasaulē - skaistā, glaunā hotelī aiz kura robežām ir īstā Ķīna, kuru mums neieraudzīt! Viesnīca bija apburoša, ēdiens beidzot bija ēdams, pilsēta un studentu kampuss bija ļoti skaisti. Te varēja pastaigāties un justies kā kādā dienvidu maspilsētiņā, kurā vienmēr zied puķes un spīd saule! Bet kur ir Ķīna?

Konkurss ir prioritāte. Vai dieniņ, es taču esmu atbraukusi baudīt un priecāties, un līmenis te visiem ir ārprātīgi augsts. Sākās stress, kas ilga visas 3 konkursa dienas. Dalībniekus atdalīja citā viesnīcā no skatītājiem, kas bija baigias trieciens un zīme, ka mums jāgatavojas konkursam. Mūsu bildes izlika internetā, un sākās balsošana par dalībniekiem. Mammīt, es esmu ķīniešu internetā!!! :D

Bija 3 uzdevumi pāros - mums ar Lauru. Katrai 30 sekunžu runa par sevi, par Ķīniešu tiltu, tad improvizācija par kādu tēmu (pēdējās 2 dienās bija iedotas 75 tēmas ar hieroglifiem, tajā brīdī tiešām likās, ka pakaļā ir), tad tests ar miljons jautājumiem, viss hieroglifos par Ķīnas kultūru, valodu, ko dabūjām 2 dienas pirms paša testa. Un, protams, talantu šovs, kurā dziedājām katra savu ķīniešu dziesmu. Tā kā izvēlējos Yue liang dai biao wo de xin, to dziedāja vēl 3 cilvēki. Labs! Bet šī ir mana visu laiku mīļākā ķīniešu dziesmiņa!
Īpašs stresiņš bija arī tāpēc, jo bijām tā kārtīgi saaukstējušās!



Es esmu 47a un Laura ir 47b. Es jutos kā Eirovīzijā, nē Aziovīzijā, nē, ļaunāk - kā Jaunajā vilnī! Spīdīgs, gaismas, kameras, šovs... ko es te daru???? ko es te daru? Trīcošām kājām aizvadīti abi uznācieni un skatuves, un lielisks rezultāts - 81 punkts no 100. Lēkājām no prieka! Arī par to, ka netikām nākamajā kārtā, jo mums tur vienkārši nebūtu ko darīt, mēs tur vienkārši neko nesaprastu! Tagad tikai varam turēt īkšķus par kontinentu līderiem, protams, Eiropu, un atpūsties! Ehh... tas bija kaut kas!

bučubilžu standarti

hihi mūsu labākais drauziņš gruzīns, kas gruzās jeb vienkārši Koka. Viņiem ir ļoti skaists tautas tērps! :)

Kad varējām uzelpot un justies kā tie cilvēki, kas atbraukuši zilajās jaciņās, devāmies apskatīt pāris skaistas vietas, kurās varēja iepazīties ar 56 ķīniešu tautām, kas sastopamas Ķīnā. Patiesībā kultūras programma šeit bija lieliska - gan vietas, gan priekšnesumi, kung fu demonstrējumi, dejas, dziesmas. Varēja izjust ne tikai Ķīnas, bet gan visas pasaules elpu, jo arī dalībnieku priekšnesumi bija burvīgi!

Katra rīta skats pa loga un , protams, ikrīta selfijs liftā

karš turpinās!!!!

skaistie papīra griezumi

man iepatikās šī :) no visām 56

bambusi

skaista daba

kultūrlietiņas, šis bija burvīgs parks!

hihiii mazie, mīļie ķīniešbēŗniņi

tējas!

Mana jautrā, superforšā Marina ar kuru čakarēties! :D

 ass maķītis, big maks tikai ar vienu gurķi. ehh ķīnieši :D

zodiaku riņķis

un burvīgs vakars, ahhh tie kalni!

Kaut kā tā pagāja dienas. Fanojām par mūsējiem spēlēs, līdz katrs kontinents atlasīja labāko pāri. Tad sākās mēģinājumi lielajam šovam, tā kā es nepiedalījos lielajā koncertā, bet gan uz nerviem krītošā dziesmā, kuru dziedājām helovīnu koncertā, atšķirībā no citiem, pēdējās dienas nepagāja mēģinājumos, bet gan bezdarbībā, jo voluntieri nebija pilnībā parūpējušies par mūsu izklaidēšanu. Dīvaini bija arī tas, ka viņi vispār nerunāja angļu valodā, un viss bija tik tik tik sarežģīti. Ak šausmas, es tiešām to nevēlos atcerēties. Ivana citāds izsaka vis: "Ķīnieši nekad nemeklē vieglāko ceļu!"

Tad vienu dienu mēs apmeklējām vidusskolu, tas bija skumji, jo man ir Taivānas pieredze, un es no visas sirds neciešu ne viņu skolas sistēmu, ne arī pašus skolēnus. Tur visvairāk var izjust to komunisma devu, kura tiek iebarota bērnam jau mazam būdamam, līdz ar to ir jāatsakās no jebkādas individualitātes attīstības visu skolas gadu garumā. Tāpēc man ar tiem cilvēkiem ir tik grūti. Mani, protams, uztver kā 8.pasaules brīnumu, sekla domāšana, kas nākusi no visiem amerikāņu tv seriāliem. Jautājumi: "Vai tev patīk Mailija Sairusa utt." Eh, tajā dienā es sapratu 2 lietas:
1. Labi, ka esmu pabeigusi vidusskolu.
2. Labi, ka neesmu ķīniete.

Viņiem ir burvīgi skolas kampusi, iekārtojums utt., bet viņiem ir šausmīga sistēma. Piedodiet, es par to vienmēr sacepos un varu cepties stundām. Pāris bilžuki. Mūsu klasē bija noorganizēta aktivitāte, kad taisījām Baozi jeb ķīniešu gaļas bulciņas/pīrādziņus. Kā arī mazliet pastāstījām par sevi! 

 jocīgās vingrošanas pauzes

 haha, šīs ir tās leģendārās tualetes, kuras mūs, ārzemniekus, tik ļoti "iepriecina
"

 kung fu demonstrējumi un arī manējie jeb sveiciens mīļumam jubilejā!!!!

 Te mums bija puķu kārtošanas nodarbība, mēs sataisījām tādu latvisko variantu!

 Templītis!

 Interesantais koncerts :DD

 Brīvā laika diena, kad ar Marinu klaiņojām pa rajonu :D

 Tas  tā laikam ir normāli jeb zeķu koks

 lavandiņas :) un melnās dienas

 haha man ienāca prātā tāda grandioza ideja.. kāpēc aziāti vienmēr fočējas ar mani? Kāpēc es nevaru nofočēties ar aziātiem?

 Nopirkta cepure, lai nenosaltu Latvijā

 Un te arī noslēgums. Karogi plīvo, emocijas plūst ārā, bļaujam kā trakas par savām vācu meitenēm. Eiropai ir jāuzvar!!!

Finālisti

 Kontinentu priekšnesumi, kur arī var pārsmieties par ķīniešu asprātībām

 Mūsu padrugs :))) Un visi dalībnieki trako uz skatuves!

 Vaņa!!

 UUUUN Eiropa ir uzvarējusi! Bilžuks ar uzvarētāju! Super, vācietes bija labākās!

 Te nu sākas atvadas, kādam asaras... saprotam, ka šī ir pēdējā nakts. Pat poliete skumji iesaucas:"This is not the spirit!"
Re arī kāds dienvedamerikānis noķerts! :) apskāvieni, asaras, atvadas

Vai tas tiešam ir viss? Gandrīz 3 nedēļas čušš un prom? Jā, tieši tā. Tieši tāpēc, ka es zinu, ko tas nozīmē, es vairs nepieķeros cilvēkiem, no kuriem drīz jau būs jāatvadās. Tieši tāpēc, es saprotu, ka man jau ir 19, un varbūt man prātā kas daudz vairāk, kā šīs 3 nedēļas jautrības. Pēc mazāk kā 3 mēnešiem es tikšos ar cilvēku, kam esmu pieķērusies visvisvisvairāk no tādiem nejauši satiktajiem. Erikai, kuru satiku Taivānā Un, lai arī cik viņa būtu tālu, lai arī cik maz mēs kontaktētos, es varu viņu bez sirdsapziņas pārmetumiem nosaukt par labāko draudzeni. Jo līdzīgāku dvēselīti savai es nekad neesmu satikusi.
Te nu es esmu. Es galīgi nezinu, kāds ir mans nākamais solis. It kā ir normāla dzīve, bet tomēr, ja galvā notiek tik daudz? Uz galda stāv 4 mēnešu stipendija Ķīnā, un es pat nezinu, vai neprātīgāk ir to neizmantot vai izmantot. Es taču jau otro reizi esmu pārliecinājusies, ka Āzija, lai cik arī interesanta, nav mans aicinājums. Mans aicinājums ir piedzīvot. Un valoda ir interesanta. Bet man ir šeit kur stāvēt uz divām kājām, ko arī pagaidām es daru. Stabilitāte?

Esmu izdarījusi to, ko sev uzstādīju par pienākumu, un daru to visu laiku! Es pārstāvu, parādu Latviju citiem, un ar katru reizi es apzinos, ka mūs pazīst arvien vairāk un vairāk. Tā es izpinu Latvijas lentīti no bizītēm un apsēju ap roku to kādam argentīnietim, kas man teica, ka Latvija taču ir tik forša valsts, un viņš par to zina tik daudz laba.

Kur ir mūsu problēma?


Paldies par jauniem iespaidiem, iespējām un šo vienreizējo pasācienu! He, esmu jau par vecu, lai nākamgad tādā piedalītos, bet tas bija tā vērts! Kamēr vēl facebooks čum un mudž ar Ķīnas bildēm, ir jauki to atcerēties! Tagad ir daudz, daudz domu par Ķīnu. Daudz.

Tiekamies jaunos piedzīvojumos! Bučas!

-Inese

P.s. Patiesībā man prieks, ka tiešām daudz cilvēku seko man līdzi šajos piedzīvojumus, tas stimlulē turpināt. Tamtam.. ja jums ir kādas trakas idejas, droši rakstat, jebkādas! :) Šeit, otrā pasaules malā, kaut vai kosmosā!