Pilnīgā aziātbunkurī ievilkti mēs pārsoļojām pāri Ķīniešu Tiltam, šķērsojot iespēju jūru, iekļūstot nacionalitāšu viesulī, saņēmuši valodu krusas triecienu, skaidri un neskaidri, smogā un saulē, pārkāpjot baiļu un skatuves drudzi, stāvot uz Ķīnas mūra, kur, vērojot burvīgos kalnus, kas tālu, paveras saule, kas noriet citādi, noslēpumaini, jo debesis tālu aizsniedzas nepārspējami milzīgajā zemē, uz kuras fona Latvija kā mazs, gaišs piliens ienes gaismu - mēs bijām tā gaisma, iemirdzējāmies Ķīnā kā mazas gaišmatainas gaismiņas, mierinādamas sevi, ka tā ir tikai Ķīna, tā ir tikai televīzija, tā ir tikai pilnīgi cita valoda .. tik ierasts jau paliek viss neparastais, un tikai uz sekundi galvā pavīd doma: "Vai kādreiz es dzīvē būtu domājusi, ka stāvēšu šeit?"
_____________________________________________________________________
Un tagad mazliet vairāk ...
2 Ķīnas
Jau sēžoties lidmašīnā un saņemot jautājumus, vai šī būs mana pirmā reize Ķīnā, es nesapratu, ko atbildēt. Parasti es neatbildēju ne jā, ne nē, bet gan teicu, ka esmu bijusi Taivānā. Lai nu cilvēks pats izdomā, vai tā ir Ķīna vai nav, arī man taču ar to ir jātiek skaidrībā. Tagad es zinu, ka ir Ķīna un ir Taivāna, un, lai arī zeme liekas tā pati, ir ķīnieši un ir taivānieši, lai arī cilvēki liekas tie paši.. bet, ja man liktu salīdzināt (un varbūt tas ir tikai izjūtu dēļ) tad es teiktu, ka tās ir divas dažādas Ķīnas, no kurām viena ir mazā Taivāna. Vai es esmu tikusi ar sevi skaidrībā? - Nē. Es tikai zinu, ka mazā Taivāna ir kaut kas mīļš manā sirsniņā, bet Ķīna.. Ķīna vēl joprojām ir kaut kas noslēpumaini nesaprasts.
Bet ne jau tikai tāpēc es saku "divas Ķīnas". Patiesībā man radās tāda sajūta, ka Ķīnai ir divas dabas, divas puses un divas maskas. Šķiet, ka Ķīna ir kā dāvana, kas koši sarkanā, apzeltītā papīrā ietīta, taču to nav atļauts atplēst vaļā. Varbūt kādam ir bail, kas tur iekšā, varbūt tas ir kāds noslēpums, varbūt tie ir maldi. Ar milzīgu spītību es vēlējos redzēt to īsto Ķīnu, kuru nevienam nebija plānā mums parādīt. Spītība dažreiz ir laba īpašība, ķīnieši ir amizanti, gandrīz nekad es neesmu no viņiem ieguvusi sev kārotu atbildi. Parasti to pavada uzspēlēta stulbuma tēlošana, nezināšana, pārsteigums un viskaitinošākais - apjucis smaids. Tāds, kuram gribas smērēt ar dūri iekšā, bet tad ieslēdzas savaldīgais eiropietis. Es lidoju mākoņos un prātoju.. "Nu, velns! Pasaule mums melo, melo, melo. Vienīgais veids taču, kā pašam kaut ko izprast, ir ņemt un lekt iekšā. Viss, ko mums stāsta ir tas, ko mēs tālāk nododam. Viss ko mums stāsta, nemaz nav nekāda patiesība." ..
Taču ielekt mākoņos, lai saprastu, vai tie tiešām nav mīksti un pūkaini, kā mums bērnībā likās, ir muļķīgi. Mēs taču zinām, ka patiesībā tie ir ūdens tvaiki, kas sanākuši kopā tādā lielā skaistā kupenā. Lūk kāpēc fizika mūs padara par gudriem un garlaicīgiem. Tā kā man tāda ir bijusi tikai 9. klasē, tad es droši ļauju fantāzijai vaļu. Protams, saprāta robežās! :)
Tikai vēlāk uzzināju, ka "Ķīniešu tilts" jeb "Chinese Bridge " jeb 汉语桥 (Hanyu qiao) ir diezgan
vērienīgs un pazīstams konkurss, kurā piedalās jaunieši, kas mācās ķīniešu valodu visā pasaules. Kopā bijām kādi 400+, no kuriem puse bija dalībnieki un puse skatītāji/novērotāji. Kā man gribējās būt vērotājai, jūs nevarat iedomāties, bet.. ja nu dzīve man tādu piedzīvojumu ir pasviedusi.. nu tad uz priekšu! Šogad sacensības ir arī sarežģītākas nekā parasti, un Latvija piedalās otro gadu!
Lai noņemtu stresu un atslābtu, pirmās piecas dienas mēs pavadījām Pekinā, lai apskatītu must see vietiņas, aprastu ar vidi un sadraudzētos savā starpā. Lidostu trakums, pilnīgs bezmiegs, un mēs ierodamies savā Fēniska viesnīciņā, kas atrodas netālu no lidostas jeb, būsim atklāti, pilnīgā čuhņā. Ļoti ērtā vietā, lai vairāk kā 400 jauniešu būtu droši, neaizietu uz vietējiem bāriem un veikaliem piedzerties, nenomirtu un neaizbēgtu uz pilsētas centru. Es neironizēju, jo viņi par mums uztraucās trīcošām rociņām. Apkārt ziedēja rozes, bija koki un lauki, un tad nu man bija pilnīga nePekinas sajūta.
Tā kā Laura ar Marinu bija kopā vienā istabiņā, biju istabiņā ar jauku norvēģu meitenīti Ingrid. Jau ielidojot, kad atsēdējis dupsi 8h gribi ātrāk pazust no sabierības, mūs pavadīja kameras, intervijas, fotografēšanās, un es sapratu, ka šī lieta ir nopietna, Bāc. Jau pirmajā vakarā mums lika ietērpties tautas tērpos un doties uz fotosesiju. Jap, tautas tērps aizņēma aptuveni pusi kofera, bet ko gan ķīniešu dēļ neizdarīsi! Patiesībā es nekad agrāk nebiju vilkusi tautas tērpu un Ķīnā es to idarīju veselas 3 reizes, sajūta jauka, un paldies arī Annijai par pašu tērpu! :)
cietumnieka foto :D
Bet te nu bija cita problēma.. Ķīnieši izdomāja mums uztaisīt meikapu, un iedomājieties manas dusmas, kad viņi tautu meitu ir uzkrāsojuši kā uz klubu. Melnas acis, simts tonālā un tušas kārtas. Es pēc tam to visu mazgāju vēl trīs dienas. Te nu bija tautu meita, pēc tam varēju pa taisno uz Koijotiem lidot. Ahhāā, forša karte, kā no šejienes gan vispār tikt laukā? Skolotāja Yu - mūsu oficiālais
transleiteris - nāc palīgā!!!
Vakarā mazliet pastaigājāmies pa Pekinas ielām, bet bija tāds nogurums, ka pat tas, ka esam šeit un visur ir hieroglifi likās normāli. Must do jeb aiziets uz COCO pēc garšīgajiem dzērieniem!! Džendžū naičā jeb bubble tea... nop, vēl joprojām nepatīk! :D Līdz centram bija jābrauc dikti ilgi un knapi varējām noturēt acis vaļā, lai neiemigtu autobusā. Miegs, jā, tu esi vajadzīgs!
***
Pekinas dienas pagāja ātri un intensīvi. Pa dienu kopīgās ekskursijās, vakaros numuriņu ballītēs, iepazīstot cilvēkus. Par sacensībām vēl nekas neliecina. Tikai tas, ka visiem ir uzvilktas zilās un zaļās jakas hehe, zaļās - dalībniekiem.Mēs centāmies no šīm jakām skaisti izvairīties! Par to, ko mēs šeit darām liecināja tikai kameras. Tikai tas, ka laiku pa laikam savācamies kopbildēs un bļaujam: "Mēs mīlam Ķīnu! Mēs mīlam Ķīniešu tiltu! Ķīna, esam klāt! utt. " Jau trešajā dienā man no šiem saucieniem palika nelabi, un tad arī atnāca saaukstēšanās, ar kuru cīnījos visu šo laiku, un pat vēl tagad. Ak, šie burvīgie kondicionieri visur! Ak, smogs! Vienu dienu smogs bija tik stiprs, ka patiešām nevarēju saredzēt māju pretējā pusē, pašsajūta arī pasliktinājās. Staigāt pa Pekinu esot tas pats, kas būt kāram smēķētājam. Pilsētu plašums un cilvēku pūļi visapkārt liek justies kā skudru pūznī. Pūļi neļauj iegūt tīkamas fotogrāfijas. Bet laiciņš - laiciņš tiešām silts, un tas ļauj baudīt, jo zinu, ka Latvijā rudens pieņemsies spēkā, un atkal kļūs auksti, pavisam, pavisam auksti, un cerams, kāds arī sasildīs. Te nu padalīšos ar Pekinas skaistumu: Debesu templis, mākslinieku kvartāls, Ķīnas mūra fragments (mana viena no skaistākajām dienām), Forest garden, Tian an men laukums, Aizliegtā pilsēta un Pekinas pandēns! :)
Debeseu templis
Man šķiet ironiski, ka ķīniski Ķīnas mūris ir Changcheng. Varbūt no tā ir radušies visi stereotipi par čingčongu valodu.
Satiku savu Ķīnieškorīti!
Un Noru :)***
Pabijām arī Sarkanā teātra Kung Fu izrādē
Un šī ir Aizliegtā pilsēta! Milzīga imperatoru mājvietiņa, kas bija liegta parastajam mirstīgajam! Un tagad mēs te stāvam.
haha, te poliete nokaulēja pa lētu komunisma manifestu. Vispār poliete visam šim pasākumam piedeva pozitīvisma devu, un viņas: "Yeah, that's the spirit!" kļuva par vienu no pasākuma spridzklīšiem. Un es to apsolījos pieminēt, jā! :))
foto,foto,foto,foto..ehh ķīnieši tikai fotogrāfē un fotogrāfē
Tian an men laukums
Ar Mao Zedong
Šī ir Latvijas dāvana Ķīnai (97.gadā) Nacionālajā muzejā, vai man vienīgai galīgi nesaistās ar Latviju???
Ļoti skaista vieta, kas atgādināja kaut ko no Kaoshang
haha, kad sākam jau Ivanam noriebties :D
Otro reizi redzēta pandiņa! :)
Šo dienu intensivitāte atņēma pilnīgi jebkāda normāla miega pazīmes. Likās, ka visa jau tā ir par daudz, bet nē.. vakaros mēs vēl gājām pa visiem viesnīcu stāviem meklēt jautrību! Ehh.. vienīģais, ar ko gāja tiešām grūti, tas bija ēdiens. Pirmajā dienā es neēdu gandrīz neko. Skaistos restorānos galdi stāvēja piekrāmēti ar neskaitāmiem šķīvjiem ne tik skaista ēdiena, nē, nu bija skaisti, bet reti kas bija neass un negaršoja jocīgi. Tā nu visi tie šķīvji palika gandrīz pilni un man palika žēl ēdiena. Hmm, un līdz ko uz galda parādījās frī kartupeļu trauks, tad tas tika iztukšots nepilnas minūtes laikā. Haha, ak, mēs ārzemnieki.
Mūsu autobusā bija pārsvarā Eiropieši, tā sadraudzējāmies ar slovēņiem, polieti, baltkrieviem, dāņiem. Tā sāka veidoties intrigas, kas man vairs nav aktuālas. He, es te vispār esmu vecākā, un tā vien jāsmejas, kā pusaudžu simpātiju viļņi šalko apkārt. Mūsu slepenajā aģentu komandā es biju Fočika, kas vienmēr noķer labākos un skandalozākos foto. Hehe, Pekinas jautrība ir galā, un nu mūs gaida lidojums uz Dienvidu Kunmingu - mūžīģā pavasara pilsētu! Skan skaisti! Man patīk pavasaris.
Pekinā es dzīvot negribētu, bet uz šejieni pavisam noteikti ir vērts atbraukt! :)
Bet ne jau tikai tāpēc es saku "divas Ķīnas". Patiesībā man radās tāda sajūta, ka Ķīnai ir divas dabas, divas puses un divas maskas. Šķiet, ka Ķīna ir kā dāvana, kas koši sarkanā, apzeltītā papīrā ietīta, taču to nav atļauts atplēst vaļā. Varbūt kādam ir bail, kas tur iekšā, varbūt tas ir kāds noslēpums, varbūt tie ir maldi. Ar milzīgu spītību es vēlējos redzēt to īsto Ķīnu, kuru nevienam nebija plānā mums parādīt. Spītība dažreiz ir laba īpašība, ķīnieši ir amizanti, gandrīz nekad es neesmu no viņiem ieguvusi sev kārotu atbildi. Parasti to pavada uzspēlēta stulbuma tēlošana, nezināšana, pārsteigums un viskaitinošākais - apjucis smaids. Tāds, kuram gribas smērēt ar dūri iekšā, bet tad ieslēdzas savaldīgais eiropietis. Es lidoju mākoņos un prātoju.. "Nu, velns! Pasaule mums melo, melo, melo. Vienīgais veids taču, kā pašam kaut ko izprast, ir ņemt un lekt iekšā. Viss, ko mums stāsta ir tas, ko mēs tālāk nododam. Viss ko mums stāsta, nemaz nav nekāda patiesība." ..
Taču ielekt mākoņos, lai saprastu, vai tie tiešām nav mīksti un pūkaini, kā mums bērnībā likās, ir muļķīgi. Mēs taču zinām, ka patiesībā tie ir ūdens tvaiki, kas sanākuši kopā tādā lielā skaistā kupenā. Lūk kāpēc fizika mūs padara par gudriem un garlaicīgiem. Tā kā man tāda ir bijusi tikai 9. klasē, tad es droši ļauju fantāzijai vaļu. Protams, saprāta robežās! :)
***
Tagad skaidri varu teikt, ka man nebija pilnīgi nekādas nojausmas, ko no manis Ķīnā grib. Es biju skaisti iemācījusies savu ķīniešrunu, mierināju sevi, ka es kaut cik protu dziedāt un ieliku koferī koši sarkano, kā Tomam to patika saukt, komunisma kleitu. Sarkans ķīniešiem ļoti patīk. Arī matu krāsu nolēmu pārsteidzīgi nemainīt, jo, jā, arī blonds ķīniešiem ļoti patīk. Mierināja sajūta, ka nebūšu te viena tāda latviete, un drīz vien jau iepazinu savu lielisko kompāniju - vēl vienu blondīni Lauru, ar kuru gājām vienā skolā, bet nekad nebijām runājušas, jautro Marinu un Vaņu, arī baigi jautro tipu hihi. Ar Lauru bijām dalībnieces, pārējie bija skatītāji, tas nozīmēja, ka visa atbildība, slogs un stress bija uzgrūsts mums divām. Tā kā man vēl joprojām nebija ne mazākās nojausmas, ko no manis grib, tas bija diezgan ironiski. Ķīniešu runas konkurss. Nu davai!Tikai vēlāk uzzināju, ka "Ķīniešu tilts" jeb "Chinese Bridge " jeb 汉语桥 (Hanyu qiao) ir diezgan vērienīgs un pazīstams konkurss, kurā piedalās jaunieši, kas mācās ķīniešu valodu visā pasaules. Kopā bijām kādi 400+, no kuriem puse bija dalībnieki un puse skatītāji/novērotāji. Kā man gribējās būt vērotājai, jūs nevarat iedomāties, bet.. ja nu dzīve man tādu piedzīvojumu ir pasviedusi.. nu tad uz priekšu! Šogad sacensības ir arī sarežģītākas nekā parasti, un Latvija piedalās otro gadu!
Lai noņemtu stresu un atslābtu, pirmās piecas dienas mēs pavadījām Pekinā, lai apskatītu must see vietiņas, aprastu ar vidi un sadraudzētos savā starpā. Lidostu trakums, pilnīgs bezmiegs, un mēs ierodamies savā Fēniska viesnīciņā, kas atrodas netālu no lidostas jeb, būsim atklāti, pilnīgā čuhņā. Ļoti ērtā vietā, lai vairāk kā 400 jauniešu būtu droši, neaizietu uz vietējiem bāriem un veikaliem piedzerties, nenomirtu un neaizbēgtu uz pilsētas centru. Es neironizēju, jo viņi par mums uztraucās trīcošām rociņām. Apkārt ziedēja rozes, bija koki un lauki, un tad nu man bija pilnīga nePekinas sajūta.
Tā kā Laura ar Marinu bija kopā vienā istabiņā, biju istabiņā ar jauku norvēģu meitenīti Ingrid. Jau ielidojot, kad atsēdējis dupsi 8h gribi ātrāk pazust no sabierības, mūs pavadīja kameras, intervijas, fotografēšanās, un es sapratu, ka šī lieta ir nopietna, Bāc. Jau pirmajā vakarā mums lika ietērpties tautas tērpos un doties uz fotosesiju. Jap, tautas tērps aizņēma aptuveni pusi kofera, bet ko gan ķīniešu dēļ neizdarīsi! Patiesībā es nekad agrāk nebiju vilkusi tautas tērpu un Ķīnā es to idarīju veselas 3 reizes, sajūta jauka, un paldies arī Annijai par pašu tērpu! :)
cietumnieka foto :D
Bet te nu bija cita problēma.. Ķīnieši izdomāja mums uztaisīt meikapu, un iedomājieties manas dusmas, kad viņi tautu meitu ir uzkrāsojuši kā uz klubu. Melnas acis, simts tonālā un tušas kārtas. Es pēc tam to visu mazgāju vēl trīs dienas. Te nu bija tautu meita, pēc tam varēju pa taisno uz Koijotiem lidot. Ahhāā, forša karte, kā no šejienes gan vispār tikt laukā? Skolotāja Yu - mūsu oficiālais
transleiteris - nāc palīgā!!!
Vakarā mazliet pastaigājāmies pa Pekinas ielām, bet bija tāds nogurums, ka pat tas, ka esam šeit un visur ir hieroglifi likās normāli. Must do jeb aiziets uz COCO pēc garšīgajiem dzērieniem!! Džendžū naičā jeb bubble tea... nop, vēl joprojām nepatīk! :D Līdz centram bija jābrauc dikti ilgi un knapi varējām noturēt acis vaļā, lai neiemigtu autobusā. Miegs, jā, tu esi vajadzīgs!
***
Pekinas dienas pagāja ātri un intensīvi. Pa dienu kopīgās ekskursijās, vakaros numuriņu ballītēs, iepazīstot cilvēkus. Par sacensībām vēl nekas neliecina. Tikai tas, ka visiem ir uzvilktas zilās un zaļās jakas hehe, zaļās - dalībniekiem.Mēs centāmies no šīm jakām skaisti izvairīties! Par to, ko mēs šeit darām liecināja tikai kameras. Tikai tas, ka laiku pa laikam savācamies kopbildēs un bļaujam: "Mēs mīlam Ķīnu! Mēs mīlam Ķīniešu tiltu! Ķīna, esam klāt! utt. " Jau trešajā dienā man no šiem saucieniem palika nelabi, un tad arī atnāca saaukstēšanās, ar kuru cīnījos visu šo laiku, un pat vēl tagad. Ak, šie burvīgie kondicionieri visur! Ak, smogs! Vienu dienu smogs bija tik stiprs, ka patiešām nevarēju saredzēt māju pretējā pusē, pašsajūta arī pasliktinājās. Staigāt pa Pekinu esot tas pats, kas būt kāram smēķētājam. Pilsētu plašums un cilvēku pūļi visapkārt liek justies kā skudru pūznī. Pūļi neļauj iegūt tīkamas fotogrāfijas. Bet laiciņš - laiciņš tiešām silts, un tas ļauj baudīt, jo zinu, ka Latvijā rudens pieņemsies spēkā, un atkal kļūs auksti, pavisam, pavisam auksti, un cerams, kāds arī sasildīs. Te nu padalīšos ar Pekinas skaistumu: Debesu templis, mākslinieku kvartāls, Ķīnas mūra fragments (mana viena no skaistākajām dienām), Forest garden, Tian an men laukums, Aizliegtā pilsēta un Pekinas pandēns! :)
Šo dienu intensivitāte atņēma pilnīgi jebkāda normāla miega pazīmes. Likās, ka visa jau tā ir par daudz, bet nē.. vakaros mēs vēl gājām pa visiem viesnīcu stāviem meklēt jautrību! Ehh.. vienīģais, ar ko gāja tiešām grūti, tas bija ēdiens. Pirmajā dienā es neēdu gandrīz neko. Skaistos restorānos galdi stāvēja piekrāmēti ar neskaitāmiem šķīvjiem ne tik skaista ēdiena, nē, nu bija skaisti, bet reti kas bija neass un negaršoja jocīgi. Tā nu visi tie šķīvji palika gandrīz pilni un man palika žēl ēdiena. Hmm, un līdz ko uz galda parādījās frī kartupeļu trauks, tad tas tika iztukšots nepilnas minūtes laikā. Haha, ak, mēs ārzemnieki.
Mūsu autobusā bija pārsvarā Eiropieši, tā sadraudzējāmies ar slovēņiem, polieti, baltkrieviem, dāņiem. Tā sāka veidoties intrigas, kas man vairs nav aktuālas. He, es te vispār esmu vecākā, un tā vien jāsmejas, kā pusaudžu simpātiju viļņi šalko apkārt. Mūsu slepenajā aģentu komandā es biju Fočika, kas vienmēr noķer labākos un skandalozākos foto. Hehe, Pekinas jautrība ir galā, un nu mūs gaida lidojums uz Dienvidu Kunmingu - mūžīģā pavasara pilsētu! Skan skaisti! Man patīk pavasaris.
Pekinā es dzīvot negribētu, bet uz šejieni pavisam noteikti ir vērts atbraukt! :)
