pieraksts

Vērojot kā aizslīd pēdējās septembra minūtes, es vēlos te ierakstīties, citādi liekas, ka par septembri ir jāaizmirst, jāšķir vaļā oktobris, jāskaita, jāskaita dienas kā trakam, jo tik pat nemanāmi arī oktobris tiks aizšķirts. Es negribu īsti teikt, ka laiks skrien ātri, jo tas jau ir pašsaprotami, bet gan to, ka laiks skrien haotiski uz visām pusēm un virzieniem..

Man ir jārēķinās ar pasaules laikiem un misija "brīvība-aizņemtība" un "skola-ceļošana" ir uzticēta tieši septembrim-oktobrim. Tagad jāsaprot pirmā sekas un daudz filosofijas.

Ha, zini, tā filosofija galīgi nepalīdz sevi sakārtot, tā liekas tikai pirmajā minūtē, bet tad atkal nonāc pie atklāsmes, ka neko nesaproti, bet tā jau bija tā Sokrata ideja. Un idejas patika arī Platonam. Un, manuprāt, Aristotelis bija mazliet garlaicīgs, ha, nu viņam pavisam noteikti nebija draudzenes.

Bet ko nu par to. Portugālē bija skaisti, pat, ja nesanāk līdz galam atbrīvoties no visa, tā tiešām bija fantastiska zeme, un, ja laiks dos, tad es veltīšu pāris lappuses arī Portugālei. Ir vienmēr patīkami izjust karstu vasaras sauli vēl rudenī.. un tas, protams, atsauc atmiņā pagājušo gadu!

Man tomēr patīk visu sistematizēt un pielāgot.. un pat kalendarēt, bet taču nav tāda vārda. Ir tik daudz jocīgu vārdu jeb jēdzienu, par to var droši pārliecināties lasot sofijgrāmateles, bet nevar jau neatzīt, ka gribētos tos visus zināt!!!
Un runājot par pielāgošanu, lai man nejuktu, es pielāgoju visu vēstures gaitu cilvēka mūžam, nu drīzāk - savam. Nekur tālu jau ar sevi es vēl nevaru tikt, bet tomēr.. vispār pielāgošana un interpretēšana ir lieliski palīglīdzekļi, ja atmiņa nevēlas ņemt pretī visu, ko tai dod. hihi

"mēs mokām sevi labāku mērķu labā" man ienāca prātā, un to nesapratīs tikai slinks cilvēks
vēl dikti svarīgi sevis un labsajūtas saglabāšanai, kad uznāk besītis, ir mazie nieciņi, kas pacilā un rada komfortu. piemēram, pankūkas, tējiņa vai padejošana, vai kāda jauka fotogrāfija..

Man dikti gribētos stāstīt par jauno sākumu (ko es iesaucu par renesansi savā dzīvītē), bet nekas nav vēl skaidrs, jo par kaut ko skaidri runāt var tikai pēc kāda laika. Tāpēc jau arī renesansi nosauca par renesansi tikai 19.gs.

Kaut kas saka priekšā, ka tagad ir tās divas DARĀMĀS nedēļas!
Nu tad aiziet!

Es te gribēju tā tikai ierakstīties.

nu šķietamā esamība ir galā

Es mācos ieraudzīt. Visu, bet būtību


Es ilgi prātoju, vai sākt ar filosofiju vai savām domām.. vai var būt tā, ka savas domas uzjundī uz citu domu lasīšanu? Vai domu manā galvā par daudz? Jautājumu? Bet,  ja nu vajag vēl, lai tik vien kā sajustos tā, ka ne tikai es jautāju..  Kaut kad pirms gada es izteicu teoriju, ka pastāv vairākas paradīzes paralēlās dimensijās.. vai vismaz visās pasaules malās. Visur ir labi, ja tu vari pielāgoties, un nekas nav interesantāks un trakāks par došanos šādā nezināmajā iekšā. Es to nesaku tāpat vien, bet gan tāpēc, ka tas tagad priekšā.
Nekas nav satraucošāks par ceļošanu...  ja nu vienīgi atbildība. Ja šī ceļošana gulstas pilnībā uz manas atbildības, tad drīz vien man būs jākļūst atkal par supercilvēku. Haha, nu ja vairākās vietās vienlaicīgi nav iespējams būt, tad vismaz atkal varētu mēģināt darīt vairākas lietas vienlaicīgi un visu pēc kārtas. Aiziet! Un izdosies!

Par ko ir runa? Uii, runāt jau sāk palikt bīstami. Es nupat.. nu nesen taču rakstīju, ka neesmu jau Ķīnā, lai man būtu jums ko interesantu pastāstīt. Un tā nu man uzkrita virsū Ķīna. Citādi, pavisam vēl nesen.. ilgi sēžot pati ar sevi, sapratu, ka varbūt es esmu palikusi pilnīgi garlaicīga, un kas gan manī vispār klausās? Un tad, kad es sāku runāt daudz un dikti (cik lieliski, ka no manis to prasa manis izvēlētā studiju programma), es atkal sapratu, ka es taču esmu sasodīti interesants cilvēks, un lai es neizklausītos kaut kripatiņu iedomīga, es to varu pierādīt ar dažādiem faktiem, bet fakti man nepatīk, tas arī nav svarīgi.. nu tagad te to klāstīt. Tā došanās vien jau visu pastāsta. Uz vietas nevaru, uz vietas man ir labākā drošība un dārgākais, kas man ir, tāpēc tik pat ļoti es neriskēju to pazaudēt. Man uzticas, paldies! Mani saprot? Paldies. Cik labi ir, ja tevi kaut kripatiņu saprot. Un vēl labāk, ja pašam arī sanāk.
Man ir tik daudz ceļotāju- draugu, un kopš jūs esat... man ir tik daudz blogu, ko lasīt! :)

Vēl man ir fantastisks kurss. Man ir fantastiski, sabiedriski un lieliski cilvēki. Man šķiet, ka man ir pareizais virziens, man ir pareizā sajūta, lai arī kāds ir sabiedrībā esošais nicinājums par to. Man patīk tā. Bet dzīve turpina man mest iespējas, un, lai cik man tepat un tagad būtu labi, tās vienkārši nevar neizmantot. Es varu piecelties no ērtākā krēsla, lai arī man jāiet nezināmi daudz kilometru.. bet es taču jūtu, ka tur ir tas neiedomājami lieliskais dīvāns, pa kuru man ir jāpalēkā kā pa batutu brīvības brīžos. Aizņemtība un brīvība - tās divas lietiņas, kuras cenšos savienot, jau sen. Nav jau viegli nodarboties ar neiespējamām lietām, tomēr nav arī neiespējami.

Labākā studiju atziņa - komunikācija ir ierocis. Un ne jau man gribas šaut, es saprotu, ka vārdus ir pareizi jāizmanto un jālieto. Tāpēc es te esmu. Pat tagad, kad notiek informācijas karš, ir skaidrs, cik liela nozīme ir medijam. Tas riebj, bet vienlaicīgi gribas to saprast un varbūt pat būt tur.

Es runāju ļoti abstrakti, bet tā es arī tagad jūtos. Es peldu. Man ļoti patīk peldēt, tas ir skaidrs.
Ceļavējš rāda uz Dienvidiem, tad peldēsim Golfa straumes virzienā. Tad atkal došos Austrumos lūkoties, jā, man liekas, ka es tur daudz ko atstāju un vēl vairāk paņēmu līdzi. Bet vēl man ir jānoturas tepat un virs ūdens.

Un tagad es peldēšu filosofijas ūdeņos, man beidzot ir motivācija tajā iedziļināties. Varbūt tāpēc, ka es filosofēju ar sevi jau kādus vairākus mēnešus, varbūt to labāk darīt ar grāmatām? Varbūt Platons man kaut ko grib pateikt? Varbūt māksla nemaz nav tik tālu no filosofijas? Varbūt nekam nemaz īsti nav atbilžu, bet kāpēc gan apstāties jautāt? Kāpēc gan vispār apstāties?

Ehh, ir labi. Ir atvasara. Vai šī ir kāda veida ilūzija? Viss taču pa īstam.
Ehh. Kāda starpība - ir labi.

Gaidiet mani atpakaļ ar jauniem iespaidiem, un apsolos atjaunot ceļojumu aprakstu ieradumu! :)
Apsolu arī skaistas bildes no sava jaunā drauga Fudžī.
Būs baigi.
A baigi ir jau - šķietami gandrīz visu gadu nekas nenotiek, tad vienā nedēļā viss iespējamais un neiespējamais!

Vēlu veiksmi, ko gan vēl?
Šī jau staigā un dara ko grib. Atliek tik vēlēties.

- Inese

pieci pē

Pietāte, pārliecība, pirmdiena, politika un pārdaugava.
mani pieci dzīves Punkti. Smieklīgi, kā tajās muļķīgajās grāmatelēs "Desmit soļi līdz patiesai laimei" n' sht. Atvainojos.
Pampampam..

Pietāte.
Šis vārds neliek mierā. Izklausās tā kā - pie tā te, nu tur! Nekad neesmu izmantojusi, bet varbūt, ka vajag, jo pati cieņa jau vairs nav sevis cienīga. Varbūt šo vārdu novērtēs vairāk, jo tā, kā nav, tas vienmēr liekas kas labāks. Respekts. To vispār cilvēki pasaka tikai tā - starp citu, lai neapvainojas un aiz pieklājības. Un vai ir pieklājīgi būt pieklājīgam pieklājības pēc? Nezinu gan. Tas nav godīgi. Kad mēs visi reiz paliksim godīgi, es uztaisīšu gardu tiramisu mums visiem. Mēs pacelsimies gaisā un pietāte pildīs savu pirmatnējo funkciju. Neticami, bet mans augstākais mērķis šobrīd ir kļūt pilnībā godīgai - pirmkārt, pret sevi, tad jau pret citiem. Baigi prātoju, cik grūti tas varētu būt - iztikt bez jebkāda mazākā meliņa. Un es te to tā atklāti saku, jo gribu būt godīga arī pret visiem tiem cilvēkiem, kas lasa manu blogu. Un es ceru, ka arī jūs esat godīgi, kad sakāt, ka jums patīk, ko es te rakstu.. jo.. būšu atklāta, nekas nemotivē turpināt rakstīt vairāk par to. Tad es prātoju, vai var sarkasmu savienot ar godīgumu? Godīgs sarkasms. Par to es vēl padomāšu..

Pārliecība.
Neticēsiet, labi - ticēsiet - to jau visi sen zina, es nepateikšu neko jaunu, bet pārliecība aiztušē trūkumus. Es izmantoju to pārāk reti. Ārprātā reti, bet tā kā es iemācījos to tieši Āzijā, kad uzvarēju latino deju konkursā, laabi - patiesībā bija daudz kas nopietnāks, ko varētu saukt par dzīvošanu un izdzīvošanu. Tieši tāpat es svētdien uzvarēju ķīniešu konkursa atlasē, jaušami saprotot daudz mazāk ķīniski par savu konkurenti - kā? Ar pārliecību, centību un perfekti atstrādātiem (nu varbūt nē) toņiem un komunismu (joks). Mana nākamā apņemšanās ir dabiski iemācīties iegūt perfektas pārliecības un bezbailības spējas, kas bieži vien ir sasniedzamas tikai alkohola reibumā. Nemuldiet, ka alkohols ir garšīgs - cilvēki ir gļēvi. Un negodīgi, pret sevi.

Pirmdiena.
Neticēsiet, bet pirmdienas var būt skaistākās nedēļas dienas, interesantākās naktis Vecrīgā, jo tieši tad taču nav neviena - ir pirmdiena. Ja tava augstskola nodrošina brīvas otrdienas, iemācies mīlēt pirmdienas. Tad nu es apņemot mazliet apgriezt brīvdienu un darba dienu funkcijas. Ne jau kalendārs rāda, kas un kā, bet mēs, vai tad ne? Mainām vietām pirmdienu ar piektdienu! Lieliski, jo man nemaz nepatīk pūļi!

Politika.
Ok, šo es ieliku kā ceturto p, jo nevarēju neko citu izdomāt. Nē.. ir muļķīgi jau simto reizi apsolīt, ka es supercītīgi sekošu līdzi politikai un lasīšu ziņas. Es esmu godīga, redziet? Man ir savs uzticams avots, progresējošs... kuru arī klausīšos. Ā, jā - progress būtu lielisks ceturtais p.

Pārdaugava.
Jā, krasts ko es nepārzinu. Un tāpēc apņemos! Katru rītu priecājos, ka jāpārbrauc tilts, man patīk ripot pāri Daugavai. Skan jau vien uzjautrinoši! Klaiņot no rīta pirms lekcijām, atrast Kalnciema kvartālu un būt tur tādam vienam deviņos no rīta.. vai tas no malas izskatās kā hipsterisms? "Ha, es nezinu," prātoju un nopērku sāļumus Skrīveru saldumos. Ir dienas, kad viss var būt nepareizi, lai gan patiesībā viss taču kārtībā - mēs vienkārši par daudz mēdzam domāt, ka kaut kas varētu izskatīties muļķīgi un, ko gan par mums padomās. Reizēm tas, protams, ir būtiski (kad runa ir par pirmo p), bet reizēm pilnīgi un galīgi nē.

Pieci pirksti. Tik rokai to dots, mēs darīsim brīnumdarbus! Un liriska atkāpe - tā tiešām bija lieliska grāmata. Māra Zālīte "Pieci pirksti".
***
te nu stāv vaļā pastiepta roka
ko tā neprot un ko tā prot?
tā prot vienīgi latviski rakstīt
neprot ne sist ne ubagot..
/Knuts Skujenieks/

Un Prāta Vētra arī sākas ar p.
Lūdzu, augstskola, ļauj draudzēties ar prātu! Par to nākamreiz, pašai nekas vēl 
īsti nav skaidrs.
Ir vēl tik daudz skaistu p - prieks, patiesība, pilsētas un pļavas, pidžēniusi, 
pozitīvisms, pavasaris, piparkūkas un piparmētras, pieklājība, piens, pasakas,
 printeris (man pietrūkst mans printeris, tā ir vajadzīga manta!!!).. 
aiii ku daudz! 
Paldies. 

beigas/sākums

"Katrā vasarā jābūt puķu bildei," saka mani mazās dzīves likumi, bet tā kā tādi nemaz neeksistē (vismaz rakstiski), uzskatīsim, ka nu sākas lielā bezlikumīgā dzīve. El haoss, tieši tāds ir šis vasars, jā, vasars, jo man liekas, ka šogad vasara tiešām ir vīrietis - es no viņa apjuku un beigās pati neko nemaz nesapratu. Pagātnes forma? Jā, saulīt, ir augusta pēdējā diena, un tieši tāpēc tu nemaz nespīdi. Es jau neesmu no zelta, lai mirdzētu.. es esmu vēl joprojām rozā, pa brīdim, kad uznāk exsplozijas, es palieku sarkana.. un kas tad? Kas tad? Baltais ziemas punduris? Melnais caurums? Atdzimšana? Aizmirstība? Nebūtība? Ko man īsti mācīja tajā astronomijā. Ak, jā, bezgalība. Viena vienīga bezgalība, mākoņu jūras, kas neļauj redzēt krītošus meteorus, kāda Orionam josta... hehe un kas zem tās? Ah, viss ir liels, liels noslēpums. Kā sieviete. Jā, un tāpēc dzīve tomēr ir sieviete - sarežģīta un brīnišķīga.

Ir diena starp beigām un sākumu, un man nav skumji, jo gribas sākumu un gribas beigas. Darbs gandrīz ir galā, un es piesaucu, es tiešām piesaucu atgadījumus, tā nu es vakar iejutos komunikāciju kļūdu speciālista amatā. (pati sev tādu piešķīru) Un šī pēdējā diena ir kā atbrīvojums. Viss, viss, viss.
Vēl pie tam.. Tā kā nogurums vijas ar trakumu, tad rudens ir atsūtījis garu tīstokli salvešu ruļļa formātā. Sāc šņaukāties, tas saka! Esmu klāt. Rudens pavisam noteikti nav nevienā dzimtē, nu.. tajā nekatrajā, un tāpēc bez tā varētu mierīgi iztikt, bet tas vienkārši ir. Jo jābūt taču kaut kam, kas ir starp, tāpat kā šai dienai starp beigām un sākumu. Vienai veselai dienai, kas nomāc un velkas..

Bet ir svētdiena un tajās es rakstu, un, ziniet, ko es esmu pamanījusi? Es vairs negribu rakstīt par sevi un par notikumiem, jo.. es taču neesmu Ķīnā, es taču nedaru neko tik pasaulīgi svarīgu, lai par to klāstītu. Bet es izdarīšu - apsolu. Man drīzāk gribētos vairāk stāstīt. Man patīk, kad pie manis nāk un runā, tad es varu runāt un runāt.. bet brīžiem klusēt mūžīgi. Aizvien vairāk es novērtēju realitātes komunikāciju... un tad šī vide liekas.. tā liekas nepatiesa. Es taču varu tagad uzrakstīt jebko, un jūs man ticēsiet, jo kāda man jēga ir melot? Ja jūs mani nesatiekat, tad šis nu ir tas, ko jūs zināt un domājat, kam noticat.. un es nezinu, kāds gan iespaids var rasties par mani kā cilvēku. Jo tā dara. Tā dara internets, mediji un Putins. Un tam kaut kā notic. Jo kāda jēga ir kādam melot? Nejēdzīgi liela. Jo kāda jēga gan kādam ir stāstīt patiesību? Kāpēc justies par kaut ko vainīgam? Un es to nesaprotu. Kā cilvēki var ticēt kaut kam, ko nemaz nezina. Kā var ticēt tukšām runām? Kā var ticēt nerealitēti? Kā var nesaprast, ka šāda vide nogalina cilvēcību. Un pamazām cilvēci.

 Novērtējiet tos, kas jūs pazīst.. un vienalga izvēlas būt ar jums. Kaut kā tā ir. Jo tas taču patiesībā ir viss, kas mums ir, ne? Realitāte. Šis viss ir ilūzija, ērta, starp citu.

Es gribu studēt. Jocīgi skan jau, bet man pagaidām izskatās jauki, kā būs - nezinu - bet atzīšos, ka esmu ārprātīgi noilgojusies pēc lietderīgas aizņemtības, un, kā man nesen viena meitene teica - man tik ļoti patīk, ka tu esi aktīva un vēlies daudz ko darīt!
Tie bija vieni no labākajiem vārdiem, ko esmu pēdējā laikā dzirdējusi. Laikam arī nozīme2 jeb 23. augusts man daudz ko atsauca atmiņā. Arī došanās pirms gada. Arī tas, ka daudzi tagad dodas un izmētā sevi pa pasaulīti.. arī tas, ka es atkal sāku noticēt sev.. un ko gan vēl vajag?
Vēl tikai miljoniem lietu, bez kurām var iztikt..
Tāpēc mēs labi dzīvojam un turpinām čīkstēt.
Ah, cilvēki.
Un tomēr..

Par bezgalību. Vienkārši par bezgalību, vienalga, kas sākas un beidzas. Jo vienmēr ir brīdis pa vidu, daudz, daudz tādu brīžu. Tieši tāpēc man gandrīz visu vasaru ir mazas sudraba bezgalībiņas ausīs.

P.S. To, ka es esmu puķu meitene, sapratu arī nopērkot kinderolu. Tur mantiņā bija maza meitenīte, kas lien ārā no puķītes. Atdošu Alisītei.. Lūdzu, nejautājiet, kāpēc es nopirku kinderolu.....
Un atvainojos, ka šis raksts ir mazliet kosmoss.

Augusta nostaļģija

Ak vai.
Tas vienmēr reiz notiek. Apskaidrība, ka laiks pārspēj visus savus iepriekšējos rekordus. Katru gadu. Katru gadu tas uzstāda jaunu, un tā nu es neapzinos, bet sēžu jakā, tējarpiena krūzi rokās, aizdedzu svecīti, klausoties kā ārā līst lietus. Un ne pirmo dienu tas līst. Tā nolīst vasara. Tā rudens mēģina pateikt, ka ir jau laiks. Kas ir? Nē, ka laika vairs īsti nav.

Un tieši tāpēc augustā kaut kas ir, kaut kas nostaļģiski skaists, kas mijas ar asarām un atmiņām, ko apslāpē lietus un realitāte, noliekot priekšplānā mirkli.
! Lai mēs brīvi nodotos mirklim, kamēr mums ļauts. Savādāk atnāks septembris un mūs visus apēdīs. Ieliks kastēs un aizvedīs nezināmā virzienā. Citus pāri jūrām un okeāniem, un neskaitāmām valstībām. Prom. Un es teicu, ka drīz tas pienāks. Atvadiņas no tuviem un mīļiem. No saules karstajiem stariem un basām kājām..

Es nezinu, kā lai nosauc un paskaidro šo sajūtu.
Sajūtu, kad mazas skumjas mijas ar patiesu laimi. It kā "nu jā.. tā un šitā, bet es esmu caurmērā, ārprātā laimīga" vienkārši domājot, un citādi nemaz nevajag. Es laikam beidzot esmu iemīlējusi to, ka esmu iemīlējusies. Smieklīgi jau skan, bet kādu laiku man tas tiešām likās apgrūtinoši, un es nevarēju sevi īsti izturēt.

Tagad ir kaut kāda harmonija. Pat tad, ja man ārprātīgi ir noriebies darbs, tas tomēr ļauj vairāk izbaudīt un novērtēt brīvdienas. Viena pēkšņa, sen nebūta diena dabā ļauj vairāk sajust vēju un to patīkamo sajūtu, ka tu viens pats stāvi tādā lielā pļavā! Un līdzīgi ir ar mīlestību.


Norvēģijas kalni jau liekas aiz kalniem, lai arī tas bijis nupat. Tas bija tik burvīgi skaisti un fantastiski, ka daudz nav ko teikt, jo nozīme bija tikai.. jā - tam mirklim! Pasaka. Augusta pasaka. Daba ir tik skaista, ka es šodien tādiem mazītiņiem burtiņiem pierakstīju:

"Tik labi brīvā dabā būt, un pašam tajā brīvam kļūt"

Laimīgie laiku neskaita. Un tāpēc tas aiziet kaut kā, kaut kādā nesaprotamā ātrumā. Runājot par ātrumu - es sāku iztēloties sevi pie stūres, un tā jau ir laba zīme. Varbūt tā uz kaut ko velk. Uz kaut ko labu, cerams! :D

Patiesībā, es tikai gribēju teikt, ka man ir jāstrādā vēl 7 dienas. Jā, tādu laiku es mazliet skaitu. To, kuru gribas, lai tas ātrāk paiet. Bet atlikušajā man vajag tos mazos sīkumiņus - pastaigas, puķes, apskāvienus, garšīgu ēdienu gatavošanu, sarunas un smieklus, atpūtu un vēlreiz tādu kārtīgu nozīmi, kurai jābūt katras sezonas izskaņā.Vairāk neko, un tad, kad pēdējās ogas būs apēstas, aiziet - vari mani apēst, Rudeni. Tu man nebiji pagājušogad un varbūt pat mazliet man pietrūka krāsainas lapas. Parējo es esmu gatava paciest.
Vai dieniņ, es taču būšu students - man jābūt gatavai uz visu!!!


Baudiet mirkļus. Ko gan es labāku varu vēlēt?

Absolūti korizēts, ķīnizēts un budžetizēts, ..

.. bet galvenais, ka absolūti mierīgs un laimīgs.
Ziniet, pēc dienām, kad gan galvā valdīja absolūts mudžeklis, gan ikdiena pārvērtās par absolūtāko skraidīšanu, kuru es no sirds izbaudīju, tagad ir tāds kā miers. Absolūts iekšējais miers.
Ziniet, ar to vārdu "absolūts" tomēr kaut kas absolūti nav kārtībā, jo nekas taču tāds nav..
Tāpēc es vēlētos uzrakstīt par 3 absolūtām lietām, kas nemaz tādas nav, bet tomēr mazliet ir...
Par absolūti interesantām lietām šī vārda visdažādākajās nozīmēs:
- par Koru olimpiādi
- ķīniešiem
-un saldajā ēdienā par augstskolām un universitātēm (šis ievārījums jau vārās sen.. un tieši tāpēc, ka es nemāku vārīt ievārījumu.. (un kurš gan īsti pareizi māk??).. sanāk interesanti)

Starp citu, atkāpītei, vārdā "Interesants" ir visi mana vārda burti, tātad no interesantā var salikt Inesi. Lai cik arī tas būtu muļķīgi, tomēr interesanti. Arī vārdā Chinese slpēpjas Inese, tā kā viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Tas, ka kaut kas notiek, jau ir labi, jo vispār lielā dienas daļā nekas īsti nenotiek (jo darbs), bet par to es uzrakstīšu citu reizi. Tagad var vismaz brīvi daudz domāt, lasīt, rakstīt, patiesi novērtēt brīvdienas un laiku. "Nauda ir tikai papīrīši,'' liek domāt pat darbs.

 WCG

 Citi brauc uz pozitīvusiem un citiem festiem, bet šīs vasaras lielais piedzīvojums (ne mazāk pozitīvs) bija Pasaules Koru olimpiāde. Es un patiesībā diezgan daudz draugu un pazīstamo pieteicāmies par koru asistentiem, respektīvi - kļuvām par tādām kā mammām un tētiem koriem no visdažādākajām pasaules malām. Par draugiem,gidiem,sarunu biedriem,palīgiem.. par visu. Par visu, kas vien bijām vajadzīgi. Ja man nebūtu sirdsapziņas pārmetumu par milzīgo skaitu ķīniešu koru un samērā mazo skaitu latviešu, kas kaut cik ir saskārušies ar aziātiem, runā ķīniski vai vismaz kaut ko saprot, mana sirsniņa piederētu kādam Dienvid/latīņamerikas korim. Bet šoreiz es sapratu, ka, jā - es esmu vajadzīga ķīniešiem, un šobrīd nevienā brīdī to nenožēloju, jo man gadījās vislabākais, kompaktākais, organizētākais, labsirdīgākais ķīniešu koris, kāds vispār var būt. Ziniet, par to es pārliecinājos, pamostoties negaidīti septiņos no rīta un piepalīdzot citam ķīnieškorītim, kas sastāvēja no kādiem50+ aziātbērneļiem un skolotāju, kura... es vēl joprojām prātoju, vai viņa izlikās stulba vai tāda bija.. nu, kura nekādā ziņā neizjūt šo pasauli ne telpiski, ne loģiski... nekā. Tas bija nervu pārbaudījums hehe.

Tā nu es nokļuvu skaistos koncertos, mēģinājumus, koru un dziesmu ieskautā Rīgā, organizatorikas mudžeklī... un galvenais - piedzīvojuma un došanās garā, jo tādi bija manējie - ceļotāji. Kopā viņi pa šo laiku apskatīja 5 valstis, pirmo reizi redzu aziātu-GPS ar lielisku orientēšanās spēju.. un tik mīlīgu ķīniešbērniņu. Runājām Chenglishā, 2 meitenes runāja perfekti angliski.. tajā brīdī man novēlās no sirds viens no Šteinbergas cienīgiem akmeņiem. Bet, protams, arī činjučahnsksfhfs parunājāmies.. un bija forši! Pabijām skaistajā Rundālē, iesvētījām arī Alu.. baudījam latviešu virtuvi.. un varbūt mazliet, mazliet es atkal atguvu to Taivānas sajūtiņu. Kaut gan Taivana un Ķīna.. tas ir interesants savienojums, kuru piepilda Krievijas un Ukrainas cienīga naida gaisotne. Un man to ir grūti saprast.. vai tie paši cilvēki.. vai viņi tiešām spēj būt tik ļoti sveši??
Bet runānot par pozitīvo - piedzīvots viens no iespaidīgākajiem gājieniem, lieliskas sajūtas un tiešām gandarījums, jo, manuprāt, lai arī jaunākā, es biju lieliska vecākā māsa savam korim! Eh.. jauni iespaidi, kontakti un daudzi citi ieguvumi, kurus atklāj brīvprātīgais darbs. Tad es padomāju par naudu un nodomāju.." nu nafig tos papīrīšus!" Es viņus tagad krāju, nu vareni. Galvenais, lai pieredzes krājkase pildās, jo to neiztērēsi... :)

Un mazliet piebilstot par ķīniešiem - viņi ir jauki, bet citādāki cilvēki. Tā ir, un tas nav slikti. Man šķiet, ka tas ir bezgala interesanti, un tāda komunikācija ir un ,iespējams, ļoooti būs vajadzīga. Tāpēc, ķīniešu valoda, es centīšos tevi turpināt, lai kāds mežģis tu arī nebūtu!

***
TADADADAM

Tagad par izglītību.. bišķiņ, jo beidzot var par to vairs īpaši nedomāt. Nesen svinējām budžetus.. un tad nu es prātoju, ka varbūt mēs tiešām daži esam uz izķeršanu? Vai arī visu tomēr pavada veiksme vai neveiksme vai mistiski spēki mūs katru ieliek kaut kādā iestādē.. lai kā arī būtu, man jau labu laiku šķiet, ka ar izglītību kaut kas nav galīgi (absolūti) kārtībā. Sākot ar liekuļošanu vidusskolā (nu, ja nē, tad pamatskolā nav ielikts labs pamats..) un turpinot ar visu to iestāšanās ķīseli. Mūsu demokrātiskā sistēmiņa, kurā visu it kā varot redzēt, tomēr nevar neko. Mēs skatāmies uz to savu vietiņu internetā, bet nemaz jau neredzam, kas ir aiz mums, kas virs, kā tas viss mainās, nekas jau vispār taču nav skaidrs, kamēr var mainīt prioritātes uz labu laimi. Tad vēl LU lieliskā budžeta sadales sistēma, kas nav laikam mainīta gadiem. Respektīvi.. es it kā darīju visu, ko varēju, lai tiktu LU komunikācijās budžetā, kaut gan tad uz LU skatījos skeptiski (tāpat kā tagad).. un, protams, ka es netiku, jo nezināmu iemeslu dēļ pusLatvija vēlas būt žurnālisti un mediji. Vai vēlas vai tomēr atlase ir pārlieku virspusīga, lai pēc idejas varētu pretendēt jebkurš.. Gadu fufeļot un tad mācīties no vispārīgi izstrādātas žurnālistikas programmas, bez nekādas specifiskas specializācijas (t.i. sporta žurnālists, žurnālists kultūras, mākslas, medicīnas jautājumos utt.), kas nevienā universitātē LV nav pieejama - jap es biju gatava studēt arī tā, jo tas taču mans mazais sapnītis, nu - tā žurnālistika un viss mans tas trakais rakstītprieks. Bet nosacījums - tikai, ja tieku budžetā. Tā kā budžetā es netiku, tāpat kā noteikti tie apmēram 785 cilvēki (uz 25 budžetiem), tad īpaši nepārdzīvoju.

Nejauši izvēlētā vietā es tiku vienā no diviem budžetiem, kur vismaz, vērtējot cilvēkus, pievērš uzmanību arī atestātam un VISĀM eksāmena daļām. Jā, lai arī vidusskolā 3 gadus nonstopā rakstījām domrakstus, kuri it kā bija "izcili", tomēr neesam iemācījušies pareizi rakstīt, jo tantukam, kas laboja, nepatika. Vienkārši nepatika un LU, protams, ņem vērā TIKAI pāsprieduma daļu (kura tantukam nepatika), nevis to, ka valodas lietojumā, gramatikā un teksta izpratnē ir daudz labāk, un pārpriedums nav objektīvi novērtējams gandrīz nekad. Tas pie kājas. Arī tas, ka uzvaras 2 valsts un starptautiska mēroga eseju konkursos, pie kājas. Es tagad nemēģinu sevi lielīt, bet gan tikai parādīt, cik tā visa "vērtēšana" ir primitīva. Valsts eksāmeni - bravo! Par tiem gan es tomēr izvēlos nerakstīt, tas jau bija sen un nav vairs svarīgi.
Ehh.. tā eseja, es prātoju, ka tam tantukam noteikti nepatika mans kultūras fakts par krāsainajiem gliemežiem Rīgā, noteikti nepatika. Es nezinu vai vecus cilvēkus vispār spēj kaut kas tik jauks ieinteresēt. 2 citāti, kultūras fakti, "krutie" vārdiņi. Nē, nekas no tā nepatika. Laikam nemāku rakstīt. Sacepšanās iemesls neesmu es pati - daudziem tas ir izčakarējis rezultātu.

Tām.. aizmuldējos. Tā nu es iestājos Risebā, par kuru iepriekš nezināju it neko, bet ātri šo problēmu laboju.. un - iepatikās. Mans variants nummur2 - SA .. kurām klāt nāk reklāma. Radoši, tātad - labi.
Tad sākās dilemma, man pēkšņi piezvanīja no Stradiņiem un piedāvāja budžeta vietu tur - žurnālistikā. Oh noo, zvans no prestiža. Ko lai tagad dara?? Tā nu pēc garām viedokļu un domu brīvdienām es izvēlējos iespējams daudziem ne tik saprotamo izvēli - Risebu. Kāpēc? Tas lai paliek manā ziņā un aprobežosimies ar to, ka man tā sirsniņa teica priekšā (un tie nav nekādi meli).

Vispār... divi budžeti? Kā man tā varēja paveikties? Man likās, ka man nebūs neviena. Tik daudziem nav neviena, vai es varu kādam vienu uzdāvināt, vai arī mācīties divos? Kā tad īsti ir? Beidz domāt, Ines..

Atā, mans sapnītis, žurnālistika. Vai arī nē. Zini, es no tevis atvados tikai akadēmiskā formātā, jo man šķiet, ka tu akadēmiski nemaz neesi tik nepieciešama. Ja man gribēsies, es noteikti kaut kad uzrakstīšu. Es jau sāku apzināties... ka es bez tā vienkārši nevaru eksistēt.

Tāpat kā bez ūdens un peldēm... un vēl kaut kā, kas mīļākais pasaulē ..
Baudiet vasaru. Ja varat, tad dariet to manā vietā!
Saulaini sveicieni!
Un man prieks par tiem visiem, kas arī veiksmīgi iestājušies, par tiem, par kuriem vēl nezinu vai paši nezina - veiksmi! Jo tas tiešām laikam darbojas ar tās palīdzību! Drīz taču es raudāšu par ārzemēs klejojošajiem, bet vēl ne..

Te nu tāds rindītis, kas radās visa tā mudžekļa rezultātā.. nu.. kad beidzot bija miers!

"Es varu palikt rāmjos,
Es spēju izturēt slodzi,
Bet..
Es tiešām ticu, ka aiz tiem ir vairāk
Un brīvība mijas ar aizņemtību.
Es ticu sev

Un skaistai pasaulei."

Inese un jūlijs

Absolūti absolvizēts!

"Es pabeidzu vidusskolu!!!!!!" Inese ieskrien dzīvoklī un bļaustās. Tētis smejas.
Piezīme: "Nav svarīgi kā, bet pabeidzu!" Tētis smejas.
Formālpapīriņu čupas augšā ir Ineses bērnības fotogrāfija - nu tāda smieklīga, maza,blonda čika kleitā un tēta lielajās botās. Man tur ir kādi pieci gadi varbūt?
"Šitā meitene pabeidza vidusskolu!" es rādu uz mazo Inesi fotogrāfijā. Tētis smejas.

Man patīk, ka tētis smejas, nevis jautā, cik man proči un cipari. Tā vienmēr ir bijis.

Eh, tā fotogrāfija.. kad es biju maza un nezināju, kas notiek ar manu dzīvi. Un tagad? Vai tagad es esmu liela? Un vai tagad es zinu, kas notiek ar manu dzīvi? 12 gadu laikā man esot vajadzējis saprast, un es taču saprotu tik pat ļoti, cik nesaprotu. Es saprotu, kas man patīk.
Es tagad rakstu pilnībā iespaidojoties no M.Zālītes "Pieciem pirkstiem". Es esmu kā mazā Laura. Un es patiesībā esmu. Tikai ne Laura, bet Inese.

Bērns - pieaudzis cilvēks. Pieaudzis cilvēks - bērns.

Adios, kaķu dienas! Es tagad strādāju un grasos laikam studēt, bet vakaros es ķēpājos un ilgojos pēc karstām vasaras dienām, bet visvairāk pēc ceļošanas. Kā jau parasti.

Mana dusmu runa taps vai netaps. Etaps.
Bet šobrīd, paldies jums, trīs vidusskolas gadi!
Absolūts prieks.
Un absolūts nekas.
Par to arī dzejolis, izglītības vārdā.. un kā teica filosofijas skolotājs: "lai Dievs vairo mūsu daili un skaistumu" vai kaut kā tamlīdzīgi.
Forši bija būt izlaidumā kopā un rozā. Tās bija tās 2 skaistākās lietas. Vēl arī puķes bija skaistas, tik skaistas, ka gribējās visas uzzīmēt! 

Absolūti absolventi 

Mēs esam atskaitīti.

Pielīmēti fotogrāfijās.

Piemānīti.

Izvazāti gudrībās

un muļķībās aptraipīti.

Bez papīra -

bezvērtīgi.

Bez izglītības -

beztiesīgi.

Bez atbildības -

bezatbildīgi!
Brīvi kā muļķi un nabagi

bez jumta un grīdas.

Bez nekā.

Tikai viduvēji..

Divpadsmitgadnieki pliki!

Bez atestāta, lai piesegtos

Un prāts?
Vai tādu arī kāds dos?
Tur - ārā

Tur ārprāts, likums un sods

un grēks divpadsmit kārtās iepakots.

Mēs esam izpakoti.

Ieeļļoti

Gudri, forši, glīti ļoti

Disciplinēti, ar balsi un godu.

Vai ņemsi?
Mēs esam uz izķeršanu!

Nē.. uz izķeršanu ir stipendija

Uz izmiršanu ir pensija

Uz paradīzi ir reliģija un fantāzija

Uz problēmām - depresija

Un dzīve kā absolūta progresija:
Aritmētiska, ģeometriska, matemātiski idiotiska

Un visādi citādi apgriezta un nesaprotama ekspresija

Ar nolādētu terminoloģiju,

Formalitāšu bezjēdzību..

Dzīve, nu ko tu gribi??

Mēs esam absolūti absolventi..

Kā idioti -

Smaidīgi fotogrāfijās,

Bet dzīvē -

nepieskaitīti.

 Ak, cik mēs izglītoti neizglītoti, ne?

Paldies par uzmanību izglītību! ..