.. bet galvenais, ka absolūti mierīgs un laimīgs.
Ziniet, pēc dienām, kad gan galvā valdīja absolūts mudžeklis, gan ikdiena pārvērtās par absolūtāko skraidīšanu, kuru es no sirds izbaudīju, tagad ir tāds kā miers. Absolūts iekšējais miers.
Ziniet, ar to vārdu "absolūts" tomēr kaut kas absolūti nav kārtībā, jo nekas taču tāds nav..
Tāpēc es vēlētos uzrakstīt par 3 absolūtām lietām, kas nemaz tādas nav, bet tomēr mazliet ir...
Par absolūti interesantām lietām šī vārda visdažādākajās nozīmēs:
- par Koru olimpiādi
- ķīniešiem
-un saldajā ēdienā par augstskolām un universitātēm (šis ievārījums jau vārās sen.. un tieši tāpēc, ka es nemāku vārīt ievārījumu.. (un kurš gan īsti pareizi māk??).. sanāk interesanti)
Starp citu, atkāpītei, vārdā "Interesants" ir visi mana vārda burti, tātad no interesantā var salikt Inesi. Lai cik arī tas būtu muļķīgi, tomēr interesanti. Arī vārdā Chinese slpēpjas Inese, tā kā viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Tas, ka kaut kas notiek, jau ir labi, jo vispār lielā dienas daļā nekas īsti nenotiek (jo darbs), bet par to es uzrakstīšu citu reizi. Tagad var vismaz brīvi daudz domāt, lasīt, rakstīt, patiesi novērtēt brīvdienas un laiku. "Nauda ir tikai papīrīši,'' liek domāt pat darbs.
Citi brauc uz pozitīvusiem un citiem festiem, bet šīs vasaras lielais piedzīvojums (ne mazāk pozitīvs) bija Pasaules Koru olimpiāde. Es un patiesībā diezgan daudz draugu un pazīstamo pieteicāmies par koru asistentiem, respektīvi - kļuvām par tādām kā mammām un tētiem koriem no visdažādākajām pasaules malām. Par draugiem,gidiem,sarunu biedriem,palīgiem.. par visu. Par visu, kas vien bijām vajadzīgi. Ja man nebūtu sirdsapziņas pārmetumu par milzīgo skaitu ķīniešu koru un samērā mazo skaitu latviešu, kas kaut cik ir saskārušies ar aziātiem, runā ķīniski vai vismaz kaut ko saprot, mana sirsniņa piederētu kādam Dienvid/latīņamerikas korim. Bet šoreiz es sapratu, ka, jā - es esmu vajadzīga ķīniešiem, un šobrīd nevienā brīdī to nenožēloju, jo man gadījās vislabākais, kompaktākais, organizētākais, labsirdīgākais ķīniešu koris, kāds vispār var būt. Ziniet, par to es pārliecinājos, pamostoties negaidīti septiņos no rīta un piepalīdzot citam ķīnieškorītim, kas sastāvēja no kādiem50+ aziātbērneļiem un skolotāju, kura... es vēl joprojām prātoju, vai viņa izlikās stulba vai tāda bija.. nu, kura nekādā ziņā neizjūt šo pasauli ne telpiski, ne loģiski... nekā. Tas bija nervu pārbaudījums hehe.
Tā nu es nokļuvu skaistos koncertos, mēģinājumus, koru un dziesmu ieskautā Rīgā, organizatorikas mudžeklī... un galvenais - piedzīvojuma un došanās garā, jo tādi bija manējie - ceļotāji. Kopā viņi pa šo laiku apskatīja 5 valstis, pirmo reizi redzu aziātu-GPS ar lielisku orientēšanās spēju.. un tik mīlīgu ķīniešbērniņu. Runājām Chenglishā, 2 meitenes runāja perfekti angliski.. tajā brīdī man novēlās no sirds viens no Šteinbergas cienīgiem akmeņiem. Bet, protams, arī činjučahnsksfhfs parunājāmies.. un bija forši! Pabijām skaistajā Rundālē, iesvētījām arī Alu.. baudījam latviešu virtuvi.. un varbūt mazliet, mazliet es atkal atguvu to Taivānas sajūtiņu. Kaut gan Taivana un Ķīna.. tas ir interesants savienojums, kuru piepilda Krievijas un Ukrainas cienīga naida gaisotne. Un man to ir grūti saprast.. vai tie paši cilvēki.. vai viņi tiešām spēj būt tik ļoti sveši??
Bet runānot par pozitīvo - piedzīvots viens no iespaidīgākajiem gājieniem, lieliskas sajūtas un tiešām gandarījums, jo, manuprāt, lai arī jaunākā, es biju lieliska vecākā māsa savam korim! Eh.. jauni iespaidi, kontakti un daudzi citi ieguvumi, kurus atklāj brīvprātīgais darbs. Tad es padomāju par naudu un nodomāju.." nu nafig tos papīrīšus!" Es viņus tagad krāju, nu vareni. Galvenais, lai pieredzes krājkase pildās, jo to neiztērēsi... :)
Un mazliet piebilstot par ķīniešiem - viņi ir jauki, bet citādāki cilvēki. Tā ir, un tas nav slikti. Man šķiet, ka tas ir bezgala interesanti, un tāda komunikācija ir un ,iespējams, ļoooti būs vajadzīga. Tāpēc, ķīniešu valoda, es centīšos tevi turpināt, lai kāds mežģis tu arī nebūtu!
***
TADADADAM
Tagad par izglītību.. bišķiņ, jo beidzot var par to vairs īpaši nedomāt. Nesen svinējām budžetus.. un tad nu es prātoju, ka varbūt mēs tiešām daži esam uz izķeršanu? Vai arī visu tomēr pavada veiksme vai neveiksme vai mistiski spēki mūs katru ieliek kaut kādā iestādē.. lai kā arī būtu, man jau labu laiku šķiet, ka ar izglītību kaut kas nav galīgi (absolūti) kārtībā. Sākot ar liekuļošanu vidusskolā (nu, ja nē, tad pamatskolā nav ielikts labs pamats..) un turpinot ar visu to iestāšanās ķīseli. Mūsu demokrātiskā sistēmiņa, kurā visu it kā varot redzēt, tomēr nevar neko. Mēs skatāmies uz to savu vietiņu internetā, bet nemaz jau neredzam, kas ir aiz mums, kas virs, kā tas viss mainās, nekas jau vispār taču nav skaidrs, kamēr var mainīt prioritātes uz labu laimi. Tad vēl LU lieliskā budžeta sadales sistēma, kas nav laikam mainīta gadiem. Respektīvi.. es it kā darīju visu, ko varēju, lai tiktu LU komunikācijās budžetā, kaut gan tad uz LU skatījos skeptiski (tāpat kā tagad).. un, protams, ka es netiku, jo nezināmu iemeslu dēļ pusLatvija vēlas būt žurnālisti un mediji. Vai vēlas vai tomēr atlase ir pārlieku virspusīga, lai pēc idejas varētu pretendēt jebkurš.. Gadu fufeļot un tad mācīties no vispārīgi izstrādātas žurnālistikas programmas, bez nekādas specifiskas specializācijas (t.i. sporta žurnālists, žurnālists kultūras, mākslas, medicīnas jautājumos utt.), kas nevienā universitātē LV nav pieejama - jap es biju gatava studēt arī tā, jo tas taču mans mazais sapnītis, nu - tā žurnālistika un viss mans tas trakais rakstītprieks. Bet nosacījums - tikai, ja tieku budžetā. Tā kā budžetā es netiku, tāpat kā noteikti tie apmēram 785 cilvēki (uz 25 budžetiem), tad īpaši nepārdzīvoju.
Nejauši izvēlētā vietā es tiku vienā no diviem budžetiem, kur vismaz, vērtējot cilvēkus, pievērš uzmanību arī atestātam un VISĀM eksāmena daļām. Jā, lai arī vidusskolā 3 gadus nonstopā rakstījām domrakstus, kuri it kā bija "izcili", tomēr neesam iemācījušies pareizi rakstīt, jo tantukam, kas laboja, nepatika. Vienkārši nepatika un LU, protams, ņem vērā TIKAI pāsprieduma daļu (kura tantukam nepatika), nevis to, ka valodas lietojumā, gramatikā un teksta izpratnē ir daudz labāk, un pārpriedums nav objektīvi novērtējams gandrīz nekad. Tas pie kājas. Arī tas, ka uzvaras 2 valsts un starptautiska mēroga eseju konkursos, pie kājas. Es tagad nemēģinu sevi lielīt, bet gan tikai parādīt, cik tā visa "vērtēšana" ir primitīva. Valsts eksāmeni - bravo! Par tiem gan es tomēr izvēlos nerakstīt, tas jau bija sen un nav vairs svarīgi.
Ehh.. tā eseja, es prātoju, ka tam tantukam noteikti nepatika mans kultūras fakts par krāsainajiem gliemežiem Rīgā, noteikti nepatika. Es nezinu vai vecus cilvēkus vispār spēj kaut kas tik jauks ieinteresēt. 2 citāti, kultūras fakti, "krutie" vārdiņi. Nē, nekas no tā nepatika. Laikam nemāku rakstīt. Sacepšanās iemesls neesmu es pati - daudziem tas ir izčakarējis rezultātu.
Tām.. aizmuldējos. Tā nu es iestājos Risebā, par kuru iepriekš nezināju it neko, bet ātri šo problēmu laboju.. un - iepatikās. Mans variants nummur2 - SA .. kurām klāt nāk reklāma. Radoši, tātad - labi.
Tad sākās dilemma, man pēkšņi piezvanīja no Stradiņiem un piedāvāja budžeta vietu tur - žurnālistikā. Oh noo, zvans no prestiža. Ko lai tagad dara?? Tā nu pēc garām viedokļu un domu brīvdienām es izvēlējos iespējams daudziem ne tik saprotamo izvēli - Risebu. Kāpēc? Tas lai paliek manā ziņā un aprobežosimies ar to, ka man tā sirsniņa teica priekšā (un tie nav nekādi meli).
Vispār... divi budžeti? Kā man tā varēja paveikties? Man likās, ka man nebūs neviena. Tik daudziem nav neviena, vai es varu kādam vienu uzdāvināt, vai arī mācīties divos? Kā tad īsti ir? Beidz domāt, Ines..
Atā, mans sapnītis, žurnālistika. Vai arī nē. Zini, es no tevis atvados tikai akadēmiskā formātā, jo man šķiet, ka tu akadēmiski nemaz neesi tik nepieciešama. Ja man gribēsies, es noteikti kaut kad uzrakstīšu. Es jau sāku apzināties... ka es bez tā vienkārši nevaru eksistēt.
Tāpat kā bez ūdens un peldēm... un vēl kaut kā, kas mīļākais pasaulē ..
Baudiet vasaru. Ja varat, tad dariet to manā vietā!
Saulaini sveicieni!
Un man prieks par tiem visiem, kas arī veiksmīgi iestājušies, par tiem, par kuriem vēl nezinu vai paši nezina - veiksmi! Jo tas tiešām laikam darbojas ar tās palīdzību! Drīz taču es raudāšu par ārzemēs klejojošajiem, bet vēl ne..
Te nu tāds rindītis, kas radās visa tā mudžekļa rezultātā.. nu.. kad beidzot bija miers!
"Es varu palikt rāmjos,
Es spēju izturēt slodzi,
Bet..
Es tiešām ticu, ka aiz tiem ir vairāk
Un brīvība mijas ar aizņemtību.
Es ticu sev
Un skaistai pasaulei."
Inese un jūlijs
