Absolūti absolvizēts!

"Es pabeidzu vidusskolu!!!!!!" Inese ieskrien dzīvoklī un bļaustās. Tētis smejas.
Piezīme: "Nav svarīgi kā, bet pabeidzu!" Tētis smejas.
Formālpapīriņu čupas augšā ir Ineses bērnības fotogrāfija - nu tāda smieklīga, maza,blonda čika kleitā un tēta lielajās botās. Man tur ir kādi pieci gadi varbūt?
"Šitā meitene pabeidza vidusskolu!" es rādu uz mazo Inesi fotogrāfijā. Tētis smejas.

Man patīk, ka tētis smejas, nevis jautā, cik man proči un cipari. Tā vienmēr ir bijis.

Eh, tā fotogrāfija.. kad es biju maza un nezināju, kas notiek ar manu dzīvi. Un tagad? Vai tagad es esmu liela? Un vai tagad es zinu, kas notiek ar manu dzīvi? 12 gadu laikā man esot vajadzējis saprast, un es taču saprotu tik pat ļoti, cik nesaprotu. Es saprotu, kas man patīk.
Es tagad rakstu pilnībā iespaidojoties no M.Zālītes "Pieciem pirkstiem". Es esmu kā mazā Laura. Un es patiesībā esmu. Tikai ne Laura, bet Inese.

Bērns - pieaudzis cilvēks. Pieaudzis cilvēks - bērns.

Adios, kaķu dienas! Es tagad strādāju un grasos laikam studēt, bet vakaros es ķēpājos un ilgojos pēc karstām vasaras dienām, bet visvairāk pēc ceļošanas. Kā jau parasti.

Mana dusmu runa taps vai netaps. Etaps.
Bet šobrīd, paldies jums, trīs vidusskolas gadi!
Absolūts prieks.
Un absolūts nekas.
Par to arī dzejolis, izglītības vārdā.. un kā teica filosofijas skolotājs: "lai Dievs vairo mūsu daili un skaistumu" vai kaut kā tamlīdzīgi.
Forši bija būt izlaidumā kopā un rozā. Tās bija tās 2 skaistākās lietas. Vēl arī puķes bija skaistas, tik skaistas, ka gribējās visas uzzīmēt! 

Absolūti absolventi 

Mēs esam atskaitīti.

Pielīmēti fotogrāfijās.

Piemānīti.

Izvazāti gudrībās

un muļķībās aptraipīti.

Bez papīra -

bezvērtīgi.

Bez izglītības -

beztiesīgi.

Bez atbildības -

bezatbildīgi!
Brīvi kā muļķi un nabagi

bez jumta un grīdas.

Bez nekā.

Tikai viduvēji..

Divpadsmitgadnieki pliki!

Bez atestāta, lai piesegtos

Un prāts?
Vai tādu arī kāds dos?
Tur - ārā

Tur ārprāts, likums un sods

un grēks divpadsmit kārtās iepakots.

Mēs esam izpakoti.

Ieeļļoti

Gudri, forši, glīti ļoti

Disciplinēti, ar balsi un godu.

Vai ņemsi?
Mēs esam uz izķeršanu!

Nē.. uz izķeršanu ir stipendija

Uz izmiršanu ir pensija

Uz paradīzi ir reliģija un fantāzija

Uz problēmām - depresija

Un dzīve kā absolūta progresija:
Aritmētiska, ģeometriska, matemātiski idiotiska

Un visādi citādi apgriezta un nesaprotama ekspresija

Ar nolādētu terminoloģiju,

Formalitāšu bezjēdzību..

Dzīve, nu ko tu gribi??

Mēs esam absolūti absolventi..

Kā idioti -

Smaidīgi fotogrāfijās,

Bet dzīvē -

nepieskaitīti.

 Ak, cik mēs izglītoti neizglītoti, ne?

Paldies par uzmanību izglītību! ..

kaķu dienas!

Suņu dienas sākušās? Jā! Bet arī..  sveikas, manas kaķu dienas!
Slinkās?
- Nu varbūt, bet varbūt arī nē.. patiesībā tās ir tādas brīvās gribas dienas. Gribi zīmē, gribi nē, gribi peldies, gribi guli. Izdari šo un to, bet neko vairāk, vai arī jā. Neziņas un gaidīšanas dienas. Ou kā man tās riebjas un tomēr patīk!
Es peldu. Intensīvi tērēju savu mēneša abonomentu, lai pēc tam dotos atklātos ūdeņos. Jā... esmu no tām ziemeļmeitām, kurai salst. Zilas acis un gaiši mati man pienācās, bet aizmirsa par kaut kādu ķermeņa apsildes sistēmu. A varbūt tāpēc man vajag vīrieti. Nu ja! Un vēl ziniet ko aizmirsa? Pāris centimetrus augumam, bet par to es īpaši nepārdzīvoju, vismaz Āzijā es tāpat esmu gara.

Vienaldzīgās?
 - Nezinu, man vienalga

Trakās? Apgreidots pavasaris jeb vasara??
- Jā, man siltums uzdzen prieku un trakumu. Nu labā ziņā. Un saule. Varbūt es palieku nenormāla, bet tas jau normas robežās. Vēl man vajag dabu un... un vairs neko!

Drīz būs jāsaka paldies skolai un visam kas bijis un jāmetās kaut kādā dzīvē iekšā. Ehh.. nu te pat vien. Tagad es zinu, ka man nekur nav jādodas. Varbūt tas mazliet liek ņaudēt. Bet es taču to pati izvēlējos! Lai arī kā - augustā un septembrī paceļošu! :)

Eh.. es tikai gaidu, kad visi atbrauks. Izlaidumu tāpēc, ka tad visi atbrauks, nevis tāpēc, ka izlaidums. Vienai mājās bija kaut kā skumīgi. Nu tā. Dienas ar kaķi. Slinkuma dienas, un tagad es centīšos tās izbaudīt un izmantot!

Un vēl es turpinu priecāties par visu, kas zied. Ir skaisti! Tik,tik skaisti! Un uz skaistām lietām jāskatās. Dzīve jau arī ir it kā tāda lieta, ne? murr

"Pirmās pasaules problēmas"

"Es rakstu dzeju," es smeju    
Rūgtu kafiju tasītēs leju
Tik rūgtu kā dzīve
Un eju, meklējot bezizeju

Es gleznoju Tevi, un sevi
Mūs abus kopā ar kafiju rokā
Tu cukuru devi,
Es atteicos, bet tu man nepiedevi..

Es vienkārši raudu..
Tu gribēji dzīvi padarīt saldu,
Bet es iespītējos
Un tagad vairs asaras nenovaldu

Es sēžu un gaidu
Es nezinu ko, varbūt tevi
Ar atplestu smaidu,
Kas dzīvi padarīs atkal skaistu un skaidru

Es saldi smeju
Dzejas rindas es tasītēs leju
Un domās par tevi
Kafijas vietā dzeru es tēju

Ehh. Attiecības. Mīlestība. Neizpratne.
Es nemāku vairs rakstīt un nezinu, ko pateikt.
Tad var runāt krāsu valodā vai nerunāt nemaz.
Es nezinu, es nezinu, es nezinu
Un vieglāk nepaliek pat tad, ja visam piemet klāt veselu kilogramu zemeņu
Tas tomēr ir kilograms.
Un viss kaut ko sver.
Mana mīlestība tik daudz, ka ir grūti to panest un izturēt
Bet neviens neteica, ka būs viegli
Dažreiz būs un dažreiz nebūs
Bet zini.. kāda starpība.
Man ir vajadzīga tava smagā roka, vieglais skūpsts un visi tie spēki, kad gravitātes likums tiek atcelts.
Es mīlu mīlēt
tevi.

Ko es daru? Man tagad ir par daudz vaļas. Es to neizmantošu.
Es palikšu ar sevi. Jo nekas jau tagad īsti nav ne zināms, ne svarīgs. Tad pat gribas strādāt, jo baudīt nesanāk
Neviena cita jau tāpat nav mājās... un cik gan daudz ir burtu un krāsu, ko darīt..
Un tie daži draugi, kas atnāks
Es rakstīšu vēstules. Man tiešām negribas runāt.
Un, nāciet ciemos bez uzaicinājumiem!
Tā, kā to darīja agrāk!

P.S. es laikam pabeidzu skolu .?/s,ldkfewijdiwdkkodeikdwekdeiwkdr

Par krekliem

Ir vasara, tāpēc šoreiz mazliet par krekliem, jo aizvien mazāka taču būs nepieciešamība tiem vilkt virsū jakas, mēteļus un citas apgrūtinošas drānas. Man tās šķiet apgrūtinošas. Es neesmu feministe, bet esmu par svārkiem un kleitām, bet tajā pašā laikā arī par krekliem, jo tas ir ne tik vien apģērba gabals, bet arī mākslas darbs, kas kaut ko cenšas citiem pateikt. Jā, ar to es domāju - apdrukāti t-krekli jeb krekli ar teksiem, citātiem, uzrakstiem, zīmējumiem, logo un tamlīdzīgi.

Pagājušajā gadā, pirms brauciena uz Taivānu, man radās nepieciešamība pēc krekla, kas reprezentētu vietu, no kurienes nāku - Rīgu, Latviju. Atcerējos par kreklu, ko biju kādreiz atvedusi no Itālijas, ar tekstu - I love Italia. Protams, love vietā tā sarkanā sirds, un uzreiz prātā tie NY krekli.. un patiesībā jau katrai valstij ir tādi.. Nē, gribējās kaut ko orģinālu. Un I love ... kreklus parasti pērk iebraucēji, nevis vietējie.
Tajā laikā veiskmīgi turpinājās Rīgas kreklu kults. "Miesai" radītie RĪGA krekli, kur burtiņi pa divi viens zem otra, ar trāpīgo fontu, sastopami ielās bieži - jauniešiem, tūristiem, patriotiskiem rīdziniekiem! Bet mans šķērslis bija cena. Es patiesībā pat nemaz neatceros, cik tieši krekls tad maksāja, taču man tas likās nesamērīgi dārgi. Piķis par ideju, labu, protams, bet tomēr piķis.

Un tieši šajā brīdī man ienāca prātā doma - bet, pagaidi, Ines, ja tu var gleznot uz papīra un audekliem, kāpēc gan tu nevari sev pati sataisīt kreklu? Un tā tapa Mans Rīgas Krekls. Burtus zīmēju un griezu pati.. nezinu, gribējās maksimāli ielikt sevi procesā, kā arī gribējās, lai viss vārds RĪGA atrodas vienā rindā. Tad vēl manis pieliktais akcentiņš bija garumzīme uz Ī burta, kas izskatās pēc Latvijas karoga. Tādējādi, varēšu uzreiz parādīt arī to. Sanāca šādi:
Krekls lieliski noderēja prezentējot savu valsti.. saņēmu diezgan daudz pozitīvu komentāru, un viena taivāniete pat ļoti sagribēja, lai es viņai uztaisu tādu pašu.. un es šo solījumu arī apsolu kādu dienu izpildīt.

 Ineses krekls. māksla,blogs,pasaule

Daces krekls. ART

Tā sākās mana kreklu padarīšana. Sev, draugiem, priekam. Un ideju ir daudz, tad jau redzēs, kā tas viss izvērtīsies...  Un laikam man ir jāpasakās tiem Rīgas krekliem, jo tieši tāpēc es radīju pati savu. Un šī industrija attīstās un plaukst - Rīgai nav kauna, džemperi ar Rīgas atslēgām, ja interesē sīkāk, iesaku palasīt rakstu @"Veto Magazine" nr.29.

3 rīti un viss kā agrāk

Šodiena. Bez piecpadsmit pieci naktī (rītā?). Mani uzmodina. Es pamostos, jo ir vaļā logs un mani modina putnu dziesmas. Putnu dziesmas! Vaļā logs! Jo ir silti, putniem arī, un tāpēc viņi bļaustās tāpat kā es bļaustīšos jau pavisam drīz. Jo arī mani siltums padara traku. Labrīt. Ir gaišs. Piecos naktī ir pilnīgi gaišs. Es apsveicu Jūs visus. Mēs esam izdzīvojuši. Izklausās, ka es runāju par karu, par kaut ko briesmīgu.. bet es runāju tikai par ziemu un agru pavasari, kas patiesībā nemaz nav pavasaris. Es nezinu, kāpēc man bija tik grūti. Bet tagad ir tik viegli! Ne jau sarežģīti-viegli, bet smagi-viegli. Tas ir mans mīļākais rīts, pēc vēl diviem tieši tādiem pašiem mīļākajiem.

Vakardiena. Mazliet pāri deviņiem. Mani uzmodina. Atnāk īsziņa - sveiciens vārda dienā, jo.... man ir vārda diena.. Vārda diena! Istabā ienāk sveicēji un maijpuķītes.. un saule. Maijpuķītes! Tālāk viss atkal norit ļoti skaisti. Ir pirmā īstā silti/karstā diena. Es guļu saulē, un man apkārt ir vējš, koki, daba, putni. Vai kaut ko vēl vajag? Es sauļojos, es staigāju basām kājām pa tikko nopļautu zāli, es skrienu (ne maratonu, bet pa pļavu). Es smaidu. Bez iemesliem, tāpatās. Visu dienu ir žagas, tik sen nav bijušas žagas vispār ..un tagad bez mitas. Laikam vainīga vārda diena - par mani kāds nemitīgi atceras! Tikai neesmu es māņticīga..

Aizvakardiena. Es pamostos un man blakus ir mans mīļākais cilvēks pasaulē. Es uzmodinu. Nav jau vairs jāraksta. Viss ir kārtībā. Uz galda stāv maijpuķītes. Man rīt ir vārda diena.
Radošie kvartāli. Kilometri āgenskalnā. Šekspirelli. Mīlestība. Vēl radošie kvartāli. Beidzot tiešām gribas aizmigt kā nekad agrāk. Jo ir iztērēts spēks - tikai un vienīgi patīkamā veidā. Beidzot!

Pirms tam vēl bija pēdējais zvans, un tas bija ļoti skaisti. Tiešām skaisti! Tas iezīmē tādas kā beigas. Bet tagad nav vēl sākums. Viss ir bez steigas. Beidzot!!!

Secinājums: maijs sākas, kad ir maijpuķītes. Maijpuķītes ienes to skaisto mieru. Sākas baudīšanas laiks. Un tad šķiet, ka varbūt izbaudīt var pat eksāmenus. Jo tas vairs nav nekas. Tas ir vienīgais.

Un tagad, kad beidzot ir karsti, Inese bļaustās un uzvedas kā tie putni šodien piecos naktī. JAAAAA
es bļaušu kaut vai hokejā, bet es nekad to nedaru. Šitā:

Man vienkārši gribas bļaustīties. Un PELDĒTIES.

Aiziet.. rīt! Es mazliet jūtos kā Taivānā. Kā Taivānā Latvijā. Jo ir silti, un, ziniet, ir VISS. Man trūka šis Viss.

Nozīme/Pavasaris

Gribas rakstīt par ceriņiem. Par to, kā tie smaržo pēc pavasara jeb pavasaris smaržo pēc ceriņiem.. es nezinu, kā ir pareizi. Tik zaļš un ziedošs ir viss, varbūt to cilvēki vairs nepamana, bet tas man liek smaidīt ik rītu un pēcpusdienu. Pļavnieki pārvēršas zaļā alejā, un atpakaļceļā, kad it kā gribas uz mājām.. tajā pat laikā tik pat ļoti gribas arī iet vēl kādus 5 kilometrus.. jo tad jau ir vienkārši jāiet, un nekas vairs. Pārnākot mājāš, it kā pusstundu esi mājās, bet tad sanāk pazust atkal kaut kādā ikdienas samurgojumā. Jāieslēdz atbildība un citas cilvēka aplikācijas. Un uz ekrāna vienmēr ir pulkstenis, kas saka: "Tev manis nepietiks". Un viņš smejas. Riebīgi smejas.

Tas ir galā! Neoficiāli, un tas skaitās. Bet tomēr, kamēr kaut kas nav oficiāli galā, tam nevar īsti noticēt. Varbūt tas lielais dusmu mākonis: "Ko es domāju par izglītību un skolu?''.. izkliedēsies, un to neviens nekad neuzzinās.. Tā būtu vēl viena eseja, kuru varētu apbalvot kaut kur ellē.
Bet atmiņās gan paliks tikai jaukais... :) Ehh.

Nu, pavasari! Es nezinu, vai es tevi gaidīju vairāk nekā to, lai viss beidzas..

Tas ir galā, un es neticu. Esmu ļoti nogurusi. Ļoti. 6. maijā viss uzkrita uz galvas. Vienlaicīgi. Tad gandrīz viss apgriezās un notika 9. maijā. 69, baigi atkal smieklīgi.
Es atceros daudz brīvdienas.. un tad necik. Tad tikai saspringumu. Tagad es atslābstu ik uz soļa, bet cik.. cik cik skaisti tas bija.. Laikam tam visam, ko es centos darī drūmajos ziemas mēnešos, tomēr bija jēga. Kā ar pavasara putniem viss atlidojis! Un svētki visam pa vidu. Visu laiku!!!!!

Es turēju sevi augšā. Bet tagad.. tagad ir tā retā reize, kad man gribas lai mani kaut kur aiznes uz rokām. !!!!!! Es parasti liedzos, bet tagad es skaidri varu pateikt, ka esmu vieglāka par dzīvi. Vieglāka, nevis vienkāršāka. :)

Es gribu, lai man apkārt uzzied puķes. Man parādījās nepieciešamība pēc darbu lasīšanas auditorijai. Tad, tajā dienā.. man šķita, ka notika tā saikne - ka tu nodod kaut ko citiem un citi iedod tev. Tik ļoti nekad vēl nav bijis.. es cenšos to saprast.
(..)

Tad par tiem diviem skaistākajiem mirkļiem, kas notikuši pa šo laiku. Es tos beidzot sagaidīju.
Nozīmi un Pavasari

Baigi grūti ir sakopot domas. Tas notiek no rītiem - kaut kur galvā, pazūd.. un tad jau vairs neskaitās. Tikai dalās un reizinās. Ak, lūdzu, neatņemiet gan neko, tikai matemātiku!!!









- Līdz brīvībai un patīkamai aizņemtībai..

darbs dara brīvu. daba - tīru. smaids - dzīvu.

Ak, svētdienas. Nu tādas.
Bet, ja nebūtu svētdienu, tad sestdienas nebūtu manas mīļākās dienas.

Šī ir labākā svētdiena. Laba sajūta, lai arī brīvdienas paskrējušas vēl ātrāk nekā parasti.. un no ķīniešu valodas toņu izrunāšanas man jau sāp kakls.. tādējādi es patērēju vairāk ūdens nekā jebkad.. °
Aziāti patērē daudz pilnīgi visa. Viņu ir daudz..

Mans mazais uzdevums. 3 dienas zhongwen nonstop, Rīgas tilti.. tagad ķīniešu tilts. Patīk tilti.
Vismaz visa diena svaigā gaisā un saules staros, ir skaista sajūta.
Skaista, jo gredzens pirkstā, žetonieks skaisti, tiešām skaisti aizvadīts. Visiem un pašiem prieks! Laikam bija vērti tie visi agrie rīti un vēlie vakari. Tā jau vienmēr šķiet - pēc tam. Lūdzu, lūdzu, lai es tā teiktu arī trešdienas vakarā!

Vispār jūtos kā mazajās klasēs, kā mācoties no galvas gaaaaru dzejoli, tikai ar neizprotamām skaņām. Un ko es daru? Nāksies atcerēties arī kā dziedāt... bet... galva jau tā vairs nefunkcionē, tāpēc.. lai tas paliek vēlākam..

***

Es taču pievēršos šejienei, Rīgai, Latvijai. Kultūras gads. Lielpilsētas jautājumi. Pārdomas. Nedrīkst braukt prom, sekas mums žetonā parādīja.. hehe
Kad uz rokas pirkstiem varu saskaitīt svarīgas, intriģējošas lietiņas, kurām nav nekāda sakara ar skolu, es atkal jūtos dzīva. Beidzot!!
Varu doties uz visādām iestādēm un justies nozīmīga. Tā ir svarīga sajūta.
Un vēl tā otra sajūta - doties dajebkur ar kādu, kas liek tev justies nozīmīgai. Tā ir skaistākā sajūta.

Ziniet kā ir. Man liekas, ka pirms gada es biju galīgi iemīlējusies, bet patiesībā es visu laiku esmu iemīlējusies, tikai brīžiem to aizmirstu vai atceros par daudz.
Bet pie mana bēdīguma bija vainīga ziema. Un pārmaiņas. Arī manī. Un vēl tagad tas notiek.
Tikai tagad es saprotu, ka gaismas un siltuma trūkums ir konkrēts prieka trūkums. Un enerģijas trūkums. Prieka enerģijas.
A baigi. Katras mēneša beigas ir pilnīgs trakums.
Tas mani padara traku, bet tas ir daudz labāk nekā tā trīs mēnešu ilgā stagnācija. Čau, eklektiskā dzīve!
Es izdomāju, ka man ir diezgan daudz jālasa un jāpapildina terminoloģija, bet man veljoprojām ir bail, ka es tos pārgudros vārdus lietošu nevietā.. un es vispār brīžiem jūtos neērti, jo man ārprātīgi patīk mīlīgi vārdi, no kuriem būtu tikai nedaudz jāatbrīvojas. Tās ir manas rozīnes - jāķeksē ārā, bet dažas vienmēr paliks. Cilvēks vispār ir pārāk slinka radība, es visu dzīvi ar to cīnos, un dariet tāpat.
Dariet!!!

Ou jā, ziniet ko? Vakar baigi sajūsminājos - OneRepublic būs Rīgā, biļetīte kabatā.. prieks līdz ausīm! Reizi gadā ir tāds viens KONCERTS, pagājušo gad tā bija Spektores jaunkundze, '12 - Muse, bet šogad šeit - Latvijas Republikā... šie jaukie puiši!
Tāpat kā vienreiz gadā jābūt vienam ceļojumam uz jaunu, nezināmu vietu...
Cik dzīve ir bijusi laba! Vai vienmēr tā būs?
Galvenais ir darīt, censties un ticēt, tad jau būs..
Un rakstīt es rakstīšu. Izrādās, ka pat Sīmanis lasa manu blogu, tieši tāpēc man viņš bija jāpiemin.

Varbūt lasot var iemīlēties, un mazliet arī raudāt. Par mīlestību  rīt ar mani apsolījās runāt Toms, bet ir 69%  iespējamība, ka tas nenotiks..

Ko nu?
Jā! Es zinu, ka es ar visu lieliski tikšu galā.. nav īsti skaidrs par ko es runāju.. un kādiem termiņiem.. ILGERTMIŅĀ. Par šo vārdu neviens vairs tik pat kā nedomā. Žēl, ar to varētu daudz ko glābt un uzturēt...

Man noteikti jābeidz rakstīt un jāatsāk jau tūlīt pat.
Ir jāguļ.
Jāuztaisa puķu bildes.
Daudz kas.
Janoklausās arī kāda nezināmas izcelsmes dziesma, kas pēkšņi sāk skanēt televīzoriņā.. un liekas tik smieklīga kā tas, ka tad, kad Tomam ir klepus, viņš saka, ka viņš klepo ārā komunismu. Es nezinu, bet tas taču ir baigi smieklīgi. Vai arī nē.. un es vienkārši esmu iemīlējusies?
Rekur tā dziesma:

- Inesīte